«Pie mums velosipēdistiem nav vietas ne uz ietves, ne ielas» 22.05.2013
Pirmkārt, apmēram 80 procentu velosipēdistu braukā ar sliktas kvalitātes divriteņiem; otrkārt, cilvēki joprojām nesaprot, ka velosipēda ilgas kalpošanas atslēga ir ikgadējas tehniskās apkopes; treškārt, lai pilsētu padarītu draudzīgāku riteņbraucējiem, būtu vajadzīga vien amatpersonu atsaucība un krāsa — tā uzskata Gundars Šmithens, kura ikdienas darbs ar velosipēdiem saistīts jau piecus gadus. Viņš arī pārstāv abas frontes puses — autobraucējus un riteņbraucējus, tāpēc spilgti saskata trūkumus pilsētas infrastruktūrā, kas liedz riteņbraukšanai kļūt daudz iecienītākai iedzīvotāju vidū.
«Es zinu, cik šauras ir Talsu ielas
un cik neiespējami lielā daļā pilsētas izveidot veloceliņus. Taču ir tāda lieta kā rekomendējošā josla, kuru iezīmē uz ielas ar krāsu. Pa to drīkst braukt arī mašīnas, taču, ja šajā joslā atrodas riteņbraucējs, tad automašīnai viņš jārespektē. Kad pirms gada domē bija diskusija par velodrošību Talsos, šķita, ka pretī sēž cilvēki, kas nekad ar velosipēdu nav braukuši. No vienas puses, domnieki aicina nākt ar idejām, bet, kad tās izsaki, atsaucības nav.» Kā piemēru draudzīgai attieksmei pret velobraucējiem Gundars min Liepāju, kur īsā laika posmā ierīkoti veloceliņi visā pilsētā. «Par velobraukšanas kultūru jārunā, jāstāsta, bet tā veidosies tad, kad būs velobraukšanas iespējas. Tagad autovadītāji bļauj uz riteņbraucējiem, ka tie ir nekulturāli, un otrādi. Jā, ir daļa nekaunīgo, bet viņiem tomēr jāpiedalās nedraudzīgā satiksmē! Tajā pašā laikā es kā autovadītājs arī baidos no velobraucējiem, jo neesmu pārliecināts, vai viņš parādīs zīmi, pirms pagriešanās. Pie mums velosipēdistiem nav vietas ne uz ietves, ne ielas, tāpēc viņi braukā augšā un lejā no ceļa uz trotuāru,» Gundars iezīmē nebeidzamo problēmu apli, kuru risināšanai, viņaprāt, pirmo soli vajadzētu spert domei.
Piecu gadu laikā,
kamēr Gundars nodarbojas ar velosipēdu remontu un apkopi, viņš novērojis — tikai retais savu divriteni sezonai sagatavo rudenī vai ziemā, kā tas būtu vispareizāk, lielākā daļa to dara pavasarī, kad jau jāsāk braukt. «Tad cilvēki nāk straumēm un brīnās, ka nevaru tūlīt saremontēt.» Situāciju arī sarežģījot cilvēku vieglprātīgā attieksme gan pret velosipēda izvēli, gan regulāro apkopi. «Nevajadzētu pirkt divriteni lielveikalos! Tie ir lēti, bet lēts nozīmē nekvalitatīvs. Savukārt nekvalitatīvu velosipēdu ir grūti, dažkārt pat neiespējami saremontēt.»
Intervijas laikā Gundars mēģina noregulēt kāda lētā velosipēda priekšējo ratu, lai riepas mala nestrīķētos pret dubļu aizsargu. Tas nebija iespējams ražošanas brāķa dēļ. «Cilvēki nopērk lētu velosipēdu, kas ražots no lētām, neizturīgām, greizām detaļām, un brīnās, ka remonts maksā gandrīz tikpat, cik pats braucamais. Bet lēto parasti nevar salabot, tam detaļas ir jāmaina. Nav atšķirības, vai velosipēda ražotājvalsts ir Ķīna, Vācija vai Francija, jo komplektē tos no vienās un tajās pašās rūpnīcās gatavotām detaļām.» Gundars atzīst, ka neprofesionālim pēc skata vienlīdz labs var likties gan velosipēds par 300 latiem, gan par 70 latiem, tāpēc viņš noteikti iesaka konsultēties ar speciālistiem. Tikai lietošanas laikā atklājas lētā divriteņa defekti — rumbas ātri izdilst, gultņi nav no pareizā materiāla, ātruma pārslēdzēji nedarbojas un citas vainas. Tā ir velosipēda neredzamā daļa. Viņš gan min arī piemērus, ka ar lielveikalā pirktu lētu velosipēdu var braukt daudzus gadus, ja saimnieks veic regulāras apkopes un uzklausa ieteikumus, kādas detaļas nomainīt.
Pirms pieņemt lēmumu
par velosipēda iegādi, viņš iesaka apsvērt, kādam nolūkam tas vajadzīgs — mīties pa pilsētu, laukiem, īsiem vai gariem ceļa gabaliem. Lai pārvietotos pa tik reljefotu pilsētu kā Talsi, Gundars iesaka izvēlēties velosipēdu ar vismaz trīs ātrumiem. Ja izvēlas vienātruma, tad vajadzētu palielināt aizmugurējo zobratu. «Gadās, ka pircēji sevi uzskata par gudrākiem nekā pārdevējus un nestāsta, kādai vajadzībai grib velosipēdu. Beigu beigās pārdevēju uzskata par vainīgu, ja iegādātais neatbilst cerētajam.»
Tiem, kas nav ar tehniku uz «jūs», Gundars iesaka palaikam pārbaudīt, vai kāda skrūve nav atskrūvējusies, vai stūre nav sašķiebusies, vai rati kārtībā. No vienas puses, velosipēds neesot nekas sarežģīts, jo «kaut ko piespiežot, kaut kas piespiežas; ja pareizi noregulēts, viss ir viens otram pretī». Taču, no otras puses — ja trūkst zināšanu un nepareizi saregulē, velosipēds slikti ripo un ātri nokalpojas. «Cilvēki bieži vien paļaujas uz kaimiņa vai drauga teikto. Taču tas ir tikai tik ilgi, kamēr pārliecinās, ka meistaram taisnība!» Gundars apliecina, ka Talsos ir vairāki labi velomeistari, taču tas, pie kura doties, paliek klienta ziņā. «Veselīga konkurence ir nepieciešama. Un to es nemaz īsti par konkurenci neuzskatu, jo viens cilvēks tāpat nevar visu izdarīt. Nav jau grūti pastāstīt, ko katrs pats var mājās paveikt. Galu galā — man vieglāk strādāt, ja klients ir izglītotāks.»
Gundars nebeidz slavēt velosipēdu kā pārvietošanās līdzekli — tas ietaupa naudu, arī laika patēriņš, pārvietojoties pilsētā, nav lielāks, kā braucot ar automašīnu. «Es brīnos un brīnos par tiem, kas no savas dzīves vietas, piemēram, autoostas tuvumā līdz darbam centrā dodas ar mašīnu. Neesmu redzējis, ka no tiem kāds brauktu ar velosipēdu, lai gan tas ir ne tikai zaļi, bet arī ietaupa naudu, uzlabo veselību! Taču dažkārt gadās arī dīvaini pircēji — piebrauc pie veikala (veikals «Fans» — U. U.) ar iepriekšējā gada džipu, bet sūkstās, ka velosipēds par 200 latiem esot baigi dārgs. Tad kārtējo reizi saprotu — nevaru iestāstīt vecim, kas katru dienu braukā ar mašīnu, ka mīties ar velosipēdu ir forši. Viņam pašam tas jāgrib, un tikai tad varēs sākt ar viņu runāt.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: