Pieredze, strādājot ar bēgļiem Dānijā un Vācijā 23.11.2015
Bēgļu jautājums Latvijā nerimst. Katru dienu parādās aizvien
jauna informācija par valdības plāniem. Pašvaldības izsaka
neapmierinātību, ka šo jautājumu lielā mērā novels uz to pleciem.
Šobrīd viss vēl tikai ir jautājumi, minējumi un varbūtības. Kas būs
šie cilvēki? Kādi viņi būs, kā uzvedīsies un ko darīs? Ar ko
jārēķinās Latvijas iedzīvotājiem? Vai tās ainas, ko redzam
televīzijas ziņu raidījumos, ir vienīgās patiesās? Kā ir realitātē?
Kā ir tur, kur ar bēgļiem jau strādā?
Uz šiem jautājumiem atbildēt piekrita divas novadnieces, kuras nu
jau ilgāku laiku dzīvo ārpus Latvijas — Dānijā un Vācijā.
Agnese par mītnes vietu izvēlējusies Dāniju, kurp viņu aizveda
ģimenes saiknes. Viņa saka: «Latvija ir mana dzimtene, Dānija ir
manas mājas.» Apguvusi dāņu valodu, viņa var strādāt atbilstoši
savai izglītībai un profesionālajām spējām. Viņas darbs saistīts ar
bēgļu jautājumiem Nodarbinātības centrā. Pienākumi — informēt par
integrācijas līgumu, kādi ir šo cilvēku pienākumi, kas jāievēro,
integrācijas plāna sagatavošana (dāņu valodas apguve, prakse
uzņēmumos utt.), kuru ik pēc trim mēnešiem, tiekoties ar bēgļiem,
atkārtoti no jauna papildina ar jaunāko informāciju.
Uz jautājumu — kāda šobrīd ir bēgļu plūsma Dānijā —
viņa atbild: «2015. gada sākumā tika paredzēts, ka Dānijā
ieradīsies 12 000 bēgļu, kuri lūgs patvērumu. Jau septembrī
tika runāts, ka šis skaits tiks pārsniegts saistībā ar lielo bēgļu
plūsmu. Pašvaldībām jau katra gada sākumā tika noteikts skaits, cik
bēgļu jāuzņem. Tāpat tiek dota iespēja izteikt vēlmes — kādu tautu
bēgļus vēlas uzņemt, piemēram, konkrētas valstis, vientuļos
cilvēkus vai ar ģimenēm, kā arī izglītības līmeni utt. Kvotu
sistēma darbojas, lai bēgļus vienmērīgi izvietotu pa visu Dāniju un
nodrošinātu šo cilvēku veiksmīgāku integrāciju sabiedrībā.
Pašvaldībās, kā Kopenhāgenas pilsēta, kurā jau ir liels skaits
bēgļu, jaunus vairs šogad uzņemt nav paredzēts. Pašvaldībā, kurā
strādāju es (aptuveni 17 kilometrus no Kopenhāgenas centra,
pašvaldība ietilpst galvaspilsētas reģionā), plānotais bēgļu skaits
bija 97 personas. Skaits tiek noteikts šādi — divi bēgļi uz 1000
iedzīvotājiem.
Septembrī Dānijas plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka ļoti liels
skaits bēgļu bija cauri valstij ceļojošie.»
Agnese stāsta, ka dāņiem pret šo jautājumu
nav vienādas attieksmes. «Vieni uzskata, ka mums jau ir par daudz
iebraucēju, un nevēlas, ka to skaits palielinātos. Pastāv
viedoklis, ka bēgļi Dānijā izraisa nekārtības un problēmas. Otra
daļa sabiedrības vēlas palīdzēt bēgļiem, bet galvenokārt tiem, kuri
tiešām ir bēgļu gaitās, jo nevar vairs uzturēties savā zemē, kur
tiek apdraudēta viņu dzīvība. Tā saucamajiem «labklājības
meklētājiem», kuri vienkārši vēlas nokļūt Dānijā, lai izmantotu
valsts sociālās garantijas labākas dzīves nodrošināšanai, tiem,
kuri tikai sagaida, bet pretī nevēlas neko dot, — tiem atbalsta
nav. Ir vēl arī trešā, mazākā, grupa dāņu, kas uzskata — visi ir
jāuzņem, lai arī kādu iemeslu dēļ viņi šeit būtu ieradušies.
Kopumā gan masu mediju, gan politisko partiju radītais iespaids par
šiem cilvēkiem ir visai negatīvs. Bieži parādās raksti par
kriminālās situācijas pasliktināšanos, par izvarošanām (kas nesen
pavīdēja arī Latvijas medijos saistībā ar Zviedriju). Ļoti negatīvi
pret imigrantiem ir noskaņota labējā Dāņu Tautas partija, kas
mērķtiecīgi un metodiski ar likumdošanas palīdzību cenšas
apgrūtināt uzturēšanās atļaujas iegūšanu Dānijā. Šī partija
politiskajā kampaņā izmanto visu iespējamo negatīvo informāciju par
imigrantiem un bēgļiem, tādējādi iegūstot arvien vairāk dāņu
iedzīvotāju atbalstu,» skaidro Agnese.
Kāds ir viņu noskaņojums, ko viņi sagaida?
«Bēgļi un iebraucēji ir dažādi, gluži kā mēs,» atzīst Agnese. «Ir
tādi, kas nav vēlējušies iet armijā un tādēļ ir devušies prom no
savas valsts, un ir tādi, kuru stāvoklis psiholoģiski un emocionāli
ir ļoti bēdīgs. Cilvēki pārdzīvojuši savu ģimenes locekļu
nogalināšanu, uztraucas par mājās palikušajiem un bieži nezina, kur
tuvinieki atrodas. Šiem bēgļiem vispirms ir nepieciešama palīdzība
psiholoģisko traumu pārdzīvošanai. Ir arī tādi, kuru galvenais
mērķis ir ātrāk iekārtoties šeit, atrast darbu vai izglītoties. Arī
tas, ko viņi sagaida no dzīves šeit, ir atšķirīgs. Vieni ir
pateicīgi par jebkādu palīdzību, kamēr citi sūdzas, ka pietrūkst šā
vai tā. Aprīlī atkal uzviļņoja ziņas, ka bēgļi vienā balsī sūdzas
par Dāniju un uzņemšanas centriem, kuros viņi tiek izmitināti.
Iebilda gan par ēdienu, gan pret dāņu valodas mācīšanās
nepieciešamību, gan par to, ka viņu dokumenti tiek pārāk lēni
izskatīti. Īpaši skumīgi dzirdēt: bēgļi sūdzas, ka viņiem jāpērk
lietots apģērbs. Nometnēs ir veikali, kuros iespējams iegādāties
lietotas drēbes par niecīgu naudas summu. Piemēram, bikses par trīs
dāņu kronām, kas būtu 0,40 eiro). Varētu vaicāt — kādēļ vispār
jāmaksā? Princips ir vienkāršs — ja šīs mantas būs par velti, tām
nebūs nekādas vērtības. Vairumam bēgļu ir viedtālruņi un neviens
caurās drēbēs nestaigā…» viņa stāsta.
Kā norit darbs ar bēgļiem? Cilvēki ierodas — kas notiek
tālāk?
«Bēgļi tiek izmitināti pagaidu mītnēs, centros, kur viņi uzturas
tik ilgi, kamēr tiek apstiprināts viņu statuss. Šajā laikā viņiem
ir pieejams viss nepieciešamais sadzīvei — ārsti, tulki utt. Kad
uzturēšanās atļauja ir apstiprināta, viņus pārvieto uz attiecīgo
pašvaldību, un tālāk par uzņemšanu un iekārtošanu rūpējas
pašvaldība.
Cilvēkus iekārto mājokļos (reizēm īslaicīgos pagaidu dzīvokļos, bet
vēlāk jau patstāvīgā uzturēšanās vietā). Ar viņiem jau pirmajā
ierašanās dienā tiekas Sociālā centra darbinieki, kas izstāsta visu
nepieciešamo par mājokli, veselības sistēmu, personas koda un
personas kartes pasūtīšanu, par pabalstiem, bankas konta atvēršanu,
digitālo pastu un citām svarīgām detaļām. Mēneša laikā arī
Nodarbinātības centram, kurā strādāju es, ar bēgļiem jātiekas pirmo
reizi. Cenšamies jau pirmajā nedēļā pēc viņu ierašanās organizēt
pirmo tikšanos. Mūsu atbildība ir rūpēties par Integrācijas līguma
izpildi. Katram iebraucējam tiek izstrādāts šāds līgums, kas ir
saistošs pirmos trīs gadus. Tā mērķis — pēc iespējas ātrāk
integrēties sabiedrībā, apgūt valodu un atrast darbu, tā sakot,
kļūt patstāvīgam un nesaņemt pabalstu no valsts. Piedāvājam pilnu
veselības pārbaudi pie ģimenes ārsta, no kā saņemam atbildi, vai ir
nepieciešama kāda īpaša ārstēšana vai psihologa palīdzība. Šajā
darbā papildus tiek piesaistīti mentori, kā arī brīvprātīgās
organizācijas, kas palīdz gan informēt, gan praktiski risināt
ikdienas situācijas — pieteikt vizītes pie ārsta, samaksāt rēķinus,
iekārtot bērnus skolā, bērnudārzā.
«Kāds paziņa,
kurš pats bijis kareivis Afganistānā, reiz man par bēgļiem sacīja
tā: «Ja jau cilvēki savā dzimtenē, savā zemē, kur dzimuši, auguši,
kur ir ģimene un draugi, jūtas apdraudēti un to dzīvība ir
briesmās, tad šķistu loģiski, ka svarīgākais būtu tikt pāri robežai
vienalga kā, lai tikai būtu drošībā. Censties sākt jaunu dzīvi
vienalga kurā vietā. Bet kādēļ tad ir tā, ka bēgļi mērķtiecīgi
pārvietojas cauri neskaitāmām valstīm, lai nonāktu vienā konkrētā
valstī?»» vērtē Agnese.
Nellijas dzīve nu jau vairākus
gadus rit Vācijā. Pirms atbildēt uz jautājumiem par bēgļu situāciju
mītnes valstī, sieviete norāda, ka viņas viedoklis noteikti Latvijā
nebūs populārs: «Varbūt daļēji tas izskaidrojams ar to, ka pati
esmu migrante? Ja runājam par migrantiem — latviešiem —, no
medijiem esam dzirdējuši dažus stāstus, ka latvieši neprot Īrijā un
Anglijā uzvesties. Vai tad tiešām tikai bēgļi ir tie, kas taisa
nepatikšanas?»
Viņa piemin faktu, ka ir arī pozitīvie piemēri, bet šie stāsti reti
nonāk līdz Latvijas mediju telpai: «Tas, ko ikdienā redzu, bet ko
ziņās nerāda, ir milzīga iedzīvotāju gatavība iesaistīties un
brīvprātīgi palīdzēt. Organizācijas, kā «Caritas», «Verband und
Diakonie» (katoļu un luterāņu iestādes, kas veic sociālo darbu), ir
ļoti noslogotas tieši ar brīvprātīgo koordinēšanu. Gandrīz katrā
ciemā vai mazpilsētā ir nodibinātas biedrības, kas koordinē
iedzīvotāju darbu ar bēgļiem, palīdz saņemt apģērbu, māca vācu
valodu, ved pie ārstiem vai uz iestādēm, palīdz atrast kādu
nodarbošanos, kopā gatavo ēdienu un pieskata bērnus. Es ļoti
priecājos to redzēt. Piemēram, Friesenheimā, kur kopā ar blakus
ciemiem ir 12 000 iedzīvotāju, ir ļoti labi organizēta
biedrība, kur ir vismaz 60 iedzīvotāju, kas dažādi aktīvi
līdzdarbojas.»
Nellija strādā organizācijā «Jugendmigrationsdienst», ko varētu
dēvēt par jauniešu migrācijas dienestu. Naudas devēja ir valsts,
bet priekšniecība ir Diakonija. «Es konsultēju par tēmām, kas vien
cilvēkam, kurš ieradies ārzemēs un sāk šeit dzīvot, var būt
aktuālas. Skola, diploma atzīšana, CV rakstīšana, brīvā laika
pavadīšanas iespējas, valodas mācīšanās (mums ir brīvprātīgie, kuri
māca valodu). Visaptverošs sociālais darbs atkarībā no tā, kas
konkrētajam cilvēkam ir vajadzīgs. Darbojos ar skolēniem, kuri
skolā ir speciālā sagatavošanas klasē, kur intensīvi mācās vācu
valodu. Daļa skolēnu ir no Krievijas, Bulgārijas, Rumānijas, daļa —
no bēgļu plūsmas. Visiem te ir vienādi sapņi par nākotni. Mācību
stundās šie bērni uz skolotāju nekliedz, kā vietējie to mēdz darīt,
viņi ir motivēti ātri apgūt valodu un mācīties tālāk. Nezinu, kāpēc
šādus stāstus neviens medijos nestāsta. Jā, patiesi, satieku
normālus cilvēkus,» atklāj Nellija.
Pārrunājot vardarbību ģimenēs un sabiedrībā, Nellija stāsta, ka,
par šo jautājumu interesējoties, uzzinājusi — vardarbība vācu
ģimenēs ir tikpat bieži sastopama kā migrantu ģimenēs. Pat vairāk,
tikai dažkārt tā ir ļoti labi slēpta: «Protams, ka ir arī bēgļu
starpā vardarbīgi cilvēki, bet tādi ir arī starp vāciešiem,
latviešiem, krieviem… Tie vācieši, kuriem ir problēmas ar citām
nācijām, baidījās tikpat ļoti arī 90. gados, kad no Krievijas
masveidā ienāca saucamie Russlanddeutche (cilvēki, kuru senči un
kuri paši ir pēc tautības vācieši, dzimuši Krievijā un runā,
protams, krieviski, kā arī uztur savas tradīcijas un parašas).
Lielpilsētās, kur notiek protesti un nemieri bēgļu vidū, ir drusku
citādāka situācija, jo tur ir pirmās uzņemšanas nometnes, kas
haotiskās politikas un darba dēļ ir pārslogotas. Protams, ka tādās
vietās ir saspīlēta situācija un nervu spriedze visiem. Bet arī
mūsu bēgļu patversmes sociālā darbiniece teica — kautiņi un strīdi
nav tik bieži, lai prasītu no policijas daudz vairāk darba nekā
citur. Minhene lielo masu dēļ gan cieš visvairāk,» novērojusi
Nellija. Gan viņas, gan kolēģu pārliecība: daudzreiz agresija ir
tāpēc, ka šie cilvēki tiešām ir traumēti pēc pieredzētajiem
notikumiem, garā pārgājiena un bēgļu gaitām.
Vācijā darbs notiek līdzīgi
kā Dānijā. Cilvēkiem ierodoties, viņi paši piesakās vai arī ar
policijas palīdzību tiek nogādāti pirmajā patversmē, no kuras tālāk
notiek sadale pa rajoniem un pilsētām. Šis posms esot visgrūtākais,
jo bēgļu skaita dēļ darbs notiek lēni, tāpēc cilvēki kļūst nervozi.
Seko ārsta pārbaude, došanās uz patversmi, pēc sadalījuma došanās
uz attiecīgo rajonu vai pilsētu. Tad bēgļi gaida interviju, kurā
viņiem ir jāpaskaidro, kāpēc pieprasa bēgļa statusu. «Daļai cilvēku
(arī tiem brīvprātīgajiem, ko pieminēju) ir attieksme, ka sīrieši
ir tie labie bēgļi, bet albāņi un kosovieši ir diedelnieki. Ir
bijis pat kuriozs: cilvēks atnāk un grib palīdzēt bēgļiem vai arī
piedāvāt izīrēt dzīvokli, bet tikai labajiem… tātad — no Sīrijas.
Tad nav brīnums, ka daži, kuri arābiski runā, uzdodas par
sīriešiem. Savukārt par bēgļiem no Balkānu valstīm ir skumji, jo
daudziem liekas, ka viņi grib tikai mūsu naudu. Tieši šie cilvēki
stāsta, ka bēg no bada. Interesanti: ko var pārmest cilvēkam, kas
grib izdzīvot un meklē labāku dzīvi, lai nenomirtu badā?» retoriski
jautā Nellija.
Afrikāņi esot dažādi. Piemēram — jaunieši no Eritrejas uzrāda
vidusskolas diplomu angļu valodā un kautrīgi prasa, vai drīkstētu
kaut kur mācīties. Viņi esot samērā bailīgi, sevišķi bailes radot
cilvēki uniformās. «Divi puiši, kas nāca pie mana kolēģa, parādīja
savas kājas, uz kurām bija skaidri redzamas spīdzināšanas pēdas…
Caurdurts un šauts pa kājām, armijā un cietumā,» bilst Nellija.
«Protams, ka masas ir masas. Bet, kad ikdienā iepazīsties ar
cilvēkiem, uzklausi viņu stāstu, tad rodas cits skatupunkts. Ak jā,
vai viņi melo? Bet, protams. Ir arī komiski stāsti. Vai viņi mūs
izmanto? Arī tā to var traktēt. Arābu valstu cilvēki prot
tirgoties, vai ne? Tāda ir viņu daba. Latvietim ar to droši vien ir
grūti, jo mēs esam audzināti, ka palīdzību prasīt nevajag, tas ir
pret mūsu godu. Bet arābi tirgojas! Ja viņam nepatiks ziedotie
zābaki vai bērnu rati, viņš tā arī pateiks. Jātirgojas pretī.
Jānosprauž robežas!»
Jautāta par Latvijas gatavību
darbam ar bēgļiem, Nellija ir atklāta: «Es laikam labāk
neizteikšos. Negribu sev liekas negatīvas emocijas. Tas skaits, kas
Latvijai draud, patiešām nav liels. Bēgļu sapņu zeme ir Zviedrija.
Tāpēc nemaz tik ļoti viņi Latviju pliku un nabagu nepataisīs… Mani
mazliet izbrīna kristiešu attieksme. Lasu Facebook un citos
sociālajos tīklos savu mīļo novadnieku — kristiešu — tekstus un
brīnos. Kāpēc ir tik ļoti lielas bailes, ka nu tūlīt iemaršēs
islama kaujinieki un mūs visus padarīs par islāmistiem? Un visi ir
aizmirsuši, ka jau Mozus grāmatā ir rakstīts — svešinieki jāuzņem
ar viesmīlību. Un stāstu par žēlsirdīgo Samarieti arī esam
piemirsuši…
Šis laiks ir sevišķi labs izaicinājums kristiešiem. Skatos, ka
netiekam ar to galā. Tā vietā, lai meklētu padomu pie Dieva, kam
ticam, nodarbojamies ar tiesāšanu un akmeņu mešanu bēgļu virzienā.
Pie manis nāk puisis (no Sīrijas), kurš atnesa biezu mapi ar
atzīmju izrakstiem no medicīnas akadēmijas. Sešus gadus studējis.
Viņš stāstīja, kāds bija viņa ceļš no Sīrijas līdz Vācijai. Ja es
tam izietu cauri, tad viss var gadīties, nezinu, kāda būtu mana
izturēšanās. Un ne tāpēc, ka man nepatīk Vācija, bet gan tāpēc, ka
nervi ir nospriegoti kā stīgas… Puiša māsa gāja bojā, jo lode
rikošetā trāpīja viņai galvā…»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: