Portreti un ainavas ārpus laika 12.03.2016


9. martā Talsu novada muzejā atklāja fotoizstādi «Cilvēks un
daba Latvijā». Talsi, Dundaga, Mazirbe, Kuldīga, Saldus — vietas un
cilvēki ir fotogrāfa Lukas Berti darbu pamatā.
Pie izstāžu zāles sienas rindojas melnbaltas fotogrāfijas, kurās
redzami stipri, lepni cilvēki un poēzijas pilnas Latvijas ainavas.
Miglā tīts lauks, pamesta lauku viensēta, zēns pie aplupušas ēkas
fasādes — darbos jaušams skaistums, kuru ikdienā nepamanām. Tās ir
lietas, kuras prasās pēc atjaunošanas, sakārtošanas. Lietas, vietas
un cilvēki, kurus iemūžinot fotomākslinieks paver citādu skatu uz
pierasto un ikdienišķo, atklājot īpašu skaistumu un noskaņu tajā,
kam ikdienā pasteidzamies garām.
Izstādes atklāšanā ieradusies arī mazā Marta —
viena no Lukas Berti fotomodelēm. Viņa gan nezina, kā pie šāda goda
tikusi, bet, atklāj, ka pats bildēšanās process esot bijis krietni
grūtāks nekā gaidīts. «Man bija ilgi jāstāv, un man neļāva smaidīt.
Laikam visa diena pagāja, kamēr izdarīju visu, kā nākas,» viņa
stāsta un sirsnīgi smaida bez apstājas — nu jau drīkst. Meitenīte
atzīst, ka bilde pašai patīk, lai arī šķiet, ka tajā viņa izskatās
dusmīga. Lepnums par to, ka tieši viņas portrets atrodams izstādē,
arī ir liels. «Viņš jau daudz cilvēku fotografē, visi te nemaz nav
redzami,» prāto Marta.
Dažas no izstādes apmeklētājām, nejaušot laikraksta korespondenta
tuvumu, savā starpā apsprieda — vai tad nu tiešām latvieši ir tik
nopietni un dusmīgi, kā foto portretos izskatās? Vai tad vairs nav
par ko pasmaidīt? Ar šo jautājumu «Talsu Vēstis» arī vērsās pie
portretu autora, lūdzot īsumā aprakstīt darbu ar fotogrāfijās
redzamajiem cilvēkiem.
Smejoties Luka Berti atzīstas —
jā, cilvēkiem, kuru portretus viņš uzņem, smaidīt nav atļauts.
Kāpēc? Tāpēc, ka smaidot cilvēki sāk pozēt. Viņi zaudē unikalitāti,
savu nevainīgumu. Tieši lepnums un skaidrība skatienā ir tas, kas
viņu uzrunā Latvijas cilvēkos. «Zināt, lepnums un pašpārliecinātība
ir tas, kas mani aizrauj un saista šais vienkāršajos lauku
cilvēkos,» stāsta mākslinieks. Viņš atzīst, ka nemeklē kādus
sevišķus modeļus. «Daudz pārvietojos kājām un, ja cilvēks, kuru
ieraugu, šķiet interesants — uzrunāju,» stāsta mākslinieks. Jā,
viņš apstiprina — lauku apvidos ir problēma sazināties, jo cilvēki
ne angļu, ne itāļu valodu nesaprot, tādēļ šādās ekspedīcijās
fotomākslinieks nedodas viens, bet viņu pavada kāds latviešu
valodas zinātājs. «Es cilvēkos nemeklēju skaisto šī vārda
vispārpieņemtajā izpratnē.
Mani uzrunā neparastais un unikālais, tāds, kas stāv pāri laikam,
ārpus tā,» atzīst fotogrāfs. Viņš pievērš manu uzmanību portretam
«Zēns ar divriteni». Tajā labi saprotams, ko mākslinieks domā ar
frāzi «ārpus laika». Zēna seja ir no nenosakāma laikmeta. «Tas
varētu būt zēns, kurš dzīvojis pirms 100 gadiem, pirms 50 gadiem
vai šodien. Šajā portretā nav saskatāmas laikmeta iezīmes,»
paskaidro portreta autors.
Īss dosjē —
Florencē dzimušais slavenas baņķieru dzimtas pēctecis par savām
mājām pašlaik uzskata Kopenhāgenu. Šobrīd mākslinieks aizrautīgi
meklē un atrod klasiskas skaistuma izpausmes skarbajās ziemeļu
zemēs, tādās kā Dānija, Latvija un Norvēģija. Bijis arī Kurzemē —
Talsos, Dundagā un Kolkā. Izstādes apmeklējumā, pievēršot uzmanību,
var pamanīt arī Berti dzimtas ģerboni ar divām lauvām, kas
iespiests katra darba baltajā fonā. Tas kalpo arī kā mākslinieka
paraksts.
Izstāde Talsu novada muzejā apskatāma no 10. marta līdz 12.
aprīlim.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: