Putekļi Spāres muižā nespēj apslāpēt sapņus 28.09.2015
«Putekļi un darbs,» pašlaik Spāres muižā notiekošo īsi raksturo
Spāres tautas nama vadītāja Tabita Kalniņa. Izstaigājot muižu no
pagraba līdz bēniņiem, var redzēt daudz interesanta. Jā, arī
putekļus, no kuriem nav iespējams izbēgt laikā, kad tiek atjaunoti
zāles griesti, tomēr tie noteikti nav galvenie gaisotnes
veidotāji.
Tagad, kad zālē sācies pārmaiņu process, grūti pat iztēloties, kā
te izskatījies iepriekš. Palīgā nāk tautas nama vadītāja: «Te bija
augstā skatuve, aizkari priekšā, sienas — tādas, kā vēl var redzēt,
pie griestiem — tumšbrūnas finiera plāksnes, kas zāles kopējo tēlu
darīja tumsnēju…» Tieši griesti radījuši aizvien lielākas bažas, jo
sākuši ieliekties. Komisija no Talsiem izvērtējusi situāciju un
atzinusi, ka jārīkojas. Kad finieris noplēsts, nokritis arī
apmetums. Izrādās, skādes pirmsākumi meklējami jau 2005. gada
janvāra vētrā, kas norāvusi muižai daļu jumta, liekot sadzīvot ar
radušos caurumu. Mitruma rezultātā šajā vietā ieliekusies bēniņu
grīda, bet no tās spiediena — arī zāles griesti. Pašvaldība no
budžeta programmas «Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem» atvēlēja
naudu Spāres muižas bēniņu, zāles griestu un elektroinstalācijas
atjaunošanai. Darbu veicējus noteica konkursa kārtībā un starp
septiņiem pretendentiem tika izvēlēta «Būvfirma OK», kas bija
iesniegusi piedāvājumu ar viszemāko cenu un arī citādi atbilda
prasībām.
Nerunājot nemaz par paplašinājumu, ko zālei devusi skatuves
demontēšana, šajā procesā arī atklājies, ka grīda līdz šim slēpusi
vienīgo vietu, kur daļēji saglabājušies muižas dekoratīvie sienas
paneļi. Arhitekts Ainārs Kļaviņš norādījis, ka jācenšas saglabāt to
mazumiņu, kas vēl ir atlicis no muižas agrākās godības. Tabita vien
nopūšas, iedomājoties, kur kādreiz bijuši skaisti kamīni, kur
bijušas arkveida durvis. «Ir ļoti labi, ka te bijusi skola, par to
nav runas. Slikti tikai, ka padomju laikā viss tika pielāgots
skolas vajadzībām, padarīts ļoti praktisks, lieko izmetot ārā.
Tagad meklējam draugus un labvēļus, lai vismaz dekoratīvos paneļus
un vecos logu slēģus atjaunotu,» viņa saka. Daudzviet muižā varot
redzēt, kā skolas saimniecība uzturēta — ik vasaru, tuvojoties
jaunajam mācību gadam, gandrīz visam uzklāta jauna krāsas kārta.
Rezultātā pērn muižas saime no 11 ēkas krāsnīm nokasījusi 87
kilogramus krāsas! Var vien minēt, cik kārtās krāsota muižas grīda.
Kas zina — varbūt veco krāsas kārtu noņemšana no zāles sienām
atklās kādu senu sienas gleznojumu? Liels ieguvums tādā gadījumā
būtu saglabāt kaut vai fragmentu no tā.
Mazajā telpā, kur līdz šim
atradās skatuve, palikusi vecā koka grīda, ko šejieniešiem gribētos
saglabāt. Lielās zāles grīdas segums likts padomju laikā, tāpēc to
vajadzētu noplēst, lai atsegtu veco. «Atjaunot veco grīdas segumu —
tas ir katras muižas sapnis! Ar mūsu sapņiem ir tā — rīta sapnis
par griestiem laikam būs piepildījies, tagad gaidām pusnakts sapni,
ka varētu tikt atjaunotas sienas, un piepildījums būtu, kad
sakārtotu arī grīdas. Gribas vismaz saglabāt to vienkāršo veco, kas
vēl ir saglabājams,» atzīst Tabita.
Viņa atklāj, ka skatuves atjaunošana gan nav spārenieku plānos, un
dedzīgi atgādina: «Uzskatu, ka muiža nav tā vieta, kur jābūt
skatuvei. Baronam nekad nav bijusi skatuve!» Toties tagad, kamēr
notiek griestu sakārtošana, būtu svarīgi rast finansējumu arī sienu
krāsojumam. «Ir jau tāda Greizo Spoguļu karaļvalsts — uzliek jaunus
griestus, pieliek skaistas lustras, pēc tam rada putekļus,
atjaunojot sienas, un beigās remontē grīdu, līdz nākas krāsot
griestus no jauna… Tas nav pareizi, bet — neko darīt,» spriež
tautas nama vadītāja.
Protams, esot jau tā — kolīdz kaut ko paremontē, tā gribas, lai
izremontēts tiktu viss! Tomēr Tabita saka: «Ideju netrūkst, un
daudz var izdarīt arī bez naudas. Remontu uztaisīt nevar, bet
mājīgumu radīt var.» Muižas naktsmītnēs vēl nesen kāda līgaviņa ar
līgavas māsām nakšņojusi pirms kāzu dienas. Bēniņos ar apbrīnojamā
kārtā nenobirušām skujām stāv izrotāta eglīte no iepriekšējiem
Ziemassvētkiem, ko viesi grib pataustīt, neticot, ka tā tiešām var
būt īsta. Pilī apkopotas vairākas interesantas kolekcijas, tostarp
pagrabā, kur barona laikā atradies ķēķis, gaumīgi izvietoti dažādas
izcelsmes un vecuma trauki, kuru vidū ir arī daļa no pamatīgi
veidotas servīzes, ko lietojusi barona saime. Te griesti darināti
no zvaigžņu rakstā izvietotiem ķieģeļiem, no kuriem viens esot tas
svarīgākais, bet kura pārējie neturētos. Kāds muižas viesis teicis:
«Visi skrien nez kur, sēž piramīdās, lai uzņemtu kosmisko enerģiju,
bet jums nekur nav jābrauc. Stāviet zem šī ķieģeļa!»
Tabita sapņo arī par tūrisma informācijas punkta izveidošanu šim
mērķim ļoti piemērotā telpā ar atsevišķu ieeju, logu, kas ne vien
izgaismo telpu, bet arī ļauj redzēt tuvojamies apmeklētājus.
Pagājušajā gadā muižu esot apmeklējuši ap četriem tūkstošiem
cilvēku. Toties mūsu tikšanās rītā mazā telpā pie ieejas no
griestiem augšpēdus par Tabitas klātbūtni brīnījies kāds
sikspārnis, arī te piederīgs un savējais.
Par nespēju pašiem objektīvi uz sevi paskatīties un savu darbu
novērtēt liecina fakts, ka, gatavojoties dalībai konkursā «Talsu
novada sakoptākā pilsēta vai pagasts», šķitis, ka Ģibuļu pagastā
nav zaļās domāšanas līdera. Tikai konkursa noslēguma pasākumā
Tabita attapusies — kā nav? Dullās Paulīnes sēņu sēšanas svētkos ik
gadu vairāk nekā hektāra platībā tiek stādīts mežs! Un no sēņošanas
visi no meža iznāk, nesdami ne vien sēnes, bet arī maisus ar
atkritumiem! Pašiem tā ir parasta lieta, tāpēc pat neienāk prātā,
ka ar to varētu kā īpaši palepoties.
Un viss jau notiks arī turpmāk. «Neskatoties uz to, ka mums ir
putekļu jūra un dzirdama klaudzināšana, viss notiek, neesam
apstājušies,» apliecina T. Kalniņa.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: