Reizēm skolotāja darba mūžs sākas ar mazbānīti un baltiem zirgiem 03.12.2013
Šogad valsts svētkos Talsu novada Goda rakstu saņēmēju vidū Īves pagastā bija arī ilggadējā Tiņģeres pamatskolas skolotāja Marta Šleinerte. Pagājušajā ceturtdienā viņa svinēja 80 gadu jubileju. Dienu vēlāk Martas kundzi apciemoja arī «Talsu Vēstis».
«Jā, pagājuši ir tie gadi,»
nosaka jubilāre, kad, pieminot šādas tādas veselības problēmas, vienojamies, ka 80 gadi ir gana cienījams vecums. 1956. gadā pēc augstskolas pabeigšanas Daugavpilī viņa, Balvu puses meitene, darba vietu sadalē nosūtīta uz Tiņģeri. «Es — tāda naiva, nekur tuvāk sev vietu nemeklēju, bet devos ceļā. Pirmo reizi dzīvē braucu ar mazbānīti. Direktors vēstulē bija uzrakstījis, ka jābrauc līdz Plintiņu stacijai. Tur mani gaidīja divi balti zirgi un rati. Tie šūpojās uz vienu pusi, uz otru, bija dubļu jūra… Tiņģerē visi skatījās, ko nu tagad ved. Piebraucām pie liepas, kas aug pie skolas, un tā sākās mana dzīve šaipusē,» atceras Martas kundze. Jaunajai skolotājai sākumā sava dzīvokļa nebija, nācās apmesties skolas direktora dzīvokļa virtuvē. «Izlietne nedarbojās, uz tās uzlika dēlīti, uzklāja sedziņu, parkā auga tik skaistas puķītes, ieliku vāzē vizbulīšu pušķīti, sēdēju un raudāju, un rakstīju konspektus,» nu Martas kundze smejas, to atceroties. Viegli jau neklājās — elektrības Tiņģerē nebija, satiksme nekāda, uz Valdemārpili jāiet kājām. Un gāja arī — pat uz ballēm Valdemārpils kultūras namā! Skolas kolektīvs bijis draudzīgs, bet nu jau daudzi no kolēģiem devušies Aizsaulē.
Tiņģeres pamatskolā pavadīts viss Martas kundzes darba mūžs. «Tagad, pilī ieejot, liekas — pat koridorā varētu pārnakšņot. Tik silti! Agrāk gan bija ļoti auksti,» atzīst Marta. Viņējais, latviešu valodas un literatūras, kabinets atradies tagadējā izstāžu zālē. Atmiņā palikuši kolhoza laiki ar garām cukurbiešu vagām, kurās jālokas bija arī skolotājiem, ar kartupeļu talkām. Esot gandarījums, ka daudzas agrākās skolnieces izvēlējušās skolotāja profesiju, prieks arī par citiem skolēniem, kuru dzīve veiksmīgi iekārtojusies. Un patīkami ir, ka agrākie audzēkņi savu skolotāju neaizmirst. Nesenajā skolas salidojumā gan daudzus no viņiem bijis grūti atpazīt, tik ļoti izmainījušies, gadiem ejot.
«Grūts,» bez domāšanas atbild
Martas kundze, jautāta, kāds ir skolotāja darbs. Šķietot, ka tagadējos laikos viņa nemaz nespētu to veikt, jo esot citādāka domāšana un vispār tik daudz kas ir mainījies. Prātā nākot agrākie eksāmeni, kuros pat dzejoļus un prozas fragmentus no galvas bija jāprot izteiksmīgi noskaitīt. «Kad Martiņa mācīja latviešu valodu, tad ar tām zināšanām arī augstskolā varēja mierīgi dzīvot. Tikmēr skandināja, kamēr pat akmens būtu spiests gramatiku apgūt,» svētku reizē apgalvo Vita Krauze, viena no Martas kundzes skolniecēm, kura izvēlējusies iet viņas pēdās, izmācoties par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Jubilāre nosmejas, bet piekrīt, ka nācies jau visādi piestrādāt, lai katrs skolēns sagatavotos eksāmenam. Dažs sēdējis atpūtas krēslā skolotājas dzīvoklī, līdz uzdoto iemācījies, cits biļetes apguvis skolotājas dārziņā, kamēr viņa rakusi ābelītes! Bet galu galā nav bijis kauns, kad skolēni eksāmenā komisijas priekšā stājās.
Ar bijušajiem audzēkņiem saistoties mīļas atmiņas. Arī dzimšanas dienās klase savai audzinātājai allaž sagatavojusi kādu pārsteigumu. Un vispār līdzsvarā dzīves sāpīgajiem brīžiem bijis daudz kas skaists, tāpēc, atmiņas pārcilājot, neesot iespējams izbēgt no aizkustinājuma asarām. Televīzijā redzot, kā citi dejo valšus un fokstrotus, arī pašai griboties kādu valsi vēl uzgriezt, bet, kad nonāk līdz dejošanai, varot tikai tā lēnītēm. Vēl nupat, nesenajā Tiņģeres pamatskolas salidojumā, Martas kundze izdancināta. Viņa labprāt darbojas arī dārzā un mums uzskaita, cik vietās Tiņģerē, laikiem ejot, tikusi piešķirta zeme skolotāju dārziņiem, dažviet — tik neizturami mālaina. Arī tagad vēl dēls reizēm sakot, ka mamma gan pasūdzoties par veselību, bet viņš paskatās pa logu un — re, mamma atkal pa dārzu līkņā!
Nu visi sveicēji sakot, ka jādzīvo tik tālāk, jāturas. Un, kas tur ko liegties, gribētos jau arī vēl kādus gadiņus padzīvot. Kad pieminam iespēju nodzīvot līdz 100 gadu vecumam, Martas kundze gardi smejas un atvairās: «100 gadus — nē, nē, nē! Tas ir dikti ilgi. Bet nu… jādzīvo. Jādzīvo!»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: