Sabilē, meistardarbnīcā «Cimdiņi» 04.09.2015

Ilze Kārkluvalka
ilze@talsuvestis.lv
63223337

Tweet

Sabiles viducī, savā Rīgas ielas 25. namā, meistardarbnīcu «Cimdiņi» nesen izveidojusi un sabiedrībai atvērusi Latvijas Amatniecības kameras diplomēta meistare Ina Valtere.
To viegli atrast, jo
dzīvās satiksmes straumes malā jau iztālis pamanāma gaumīga izkārtne ar nosaukumu un lielajam C burtam it kā draiski pārmestu mazu, dzīparā savienotu dūraiņu pāri. Pilsēta nu ir ieguvusi par vienu tūristu pieturas vietu vairāk. Bet meistare pati, uzdrošinādamās kārtējam izaicinājumam savā ilgajā un bagātajā rokdarbnieces biogrāfijā?
— Dzīve jau ir tā kā upe. Tā plūst, un tad ir līkums, un tad ir atkal kaut kas, un tad straumi apstādina krāce… Dzīve nemitīgi mainās, un katram tās posmam ir savs ritms un sava noteikta būšana, — rāmi saka Ina Valtere, viesmīlīgi sagaidīdama meistardarbnīcas durvīs un vispirms ļaudama ciemiņam acīm apskriet šo krāsaino, bagātīgi un pārdomāti iekārtoto telpu. — Kad visi lielie dzīves darbi padarīti — tas, kas bijis tavs maizes darbs, pienākumi ģimenē —, kad pienācis un pieņemts pensijas laiks, uzkrāta liela pieredze, tad cilvēks, kā es smejos, vienkārši piezemējas. Jā, bet domā — ko tad tālāk? Pensija taču nav dzīves beigas, bet jaunas dzīves sākums. Līdz ar to man radās brīvs laiks. To es veltu Ventspils Amatu mājai, uz kurieni jau trīs gadus braucu mācīt meistarus, tagad man tur ir seši meistari. Ventspils diena man ir ļoti smaga, jo stingri rēķinos ar četriem autobusiem: pus­astoņos no rīta ar Saldus autobusu līdz Talsiem, tad 9.15 uz Ventspili, atpakaļ pusčetros uz Kuldīgu un no turienes uz Sabili. Talsenieki nedomā, ka sabilniekiem vajadzētu sestdienās, svētdienās piedalīties kādā Talsu pasākumā un arī tikt mājās. Stendes tautas namā vairāk nekā 20 gadu vadīju vecā sastāva rokdarbnieku kolektīvu, tagad jaunajā vadu un konsultēju atkal. Stende, Ulmaņintiņa, kas to visu fīrē, mani nelaiž vaļā. Piedalos arī lietišķās mākslas meistardarbnīcā «Kurši» Pastendē.
Doma par savu meistardarbnīcu
bija jau sen. Man gadu gaitā ir sakrātas grāmatas, žurnāli, ārkārtīgi daudz citu materiālu par rokdarbiem, man ir vairs ne simtiem, bet tūkstošiem cimdu un citu rakstu… Kaut kur tas viss bija jāliek, jo mājās mapes un papīru kaudzes vien sāka aizņemt pārāk daudz dzīvojamās telpas abos stāvos tā, ka nebija vairs, kur pašiem apgriezties. Kad atbrīvojām no liekajām mantām nama gala piebūvīti, kā ierasts, sazvanījos, lai par svarīgāko aprunātos ar nu jau pieaugušo un patstāvīgo mazdēlu Arti Anglijā. Viņš acumirklī atsaucās: «Mimmī, man ir iedoma!» Arī meistardarbnīcas nosaukumu mazdēls ieteica, pat nepieļaudams, ka viņa Mimmim kas cits kā cimdiņi tam derētu visatbilstošāk. Viņš uzzīmēja izkārtnē šo īpašo C burtu ar dūrainīšiem, jo Mimmim meistarstiķis ir suvenīrcimdiņi ar īkšķīti, ne lielāki kā prāva vīra nags!
— Tā te pamazām iekārtoju ar visu, kas man ir — bibliotēku un rokdarbu paraugiem. Mans lauciņš rokdarbos ir cimdi, ļoti patīk tos adīt. Nekad nebeigšu apbrīnot mūsu, latviešu, cimda spēlēšanos ar krāsām, to krāsu bagātību, kas ir latvieša etnogrāfiskajam cimdam.
Lielu sienas laukumu aizņem
dūraiņu pāri, par kuriem Ina kodolīgi nosaka: — Šeit ir tīra Kurzeme. Mēs runājam par patriotisko audzināšanu. Domāju, ka arī tāda ir patriotiskā, Dzimtenes mīlestības, latviskās dzīvesziņas ieaudzināšana. Šajos dūraiņos ir Ance, Jūrkalne, Dundaga, Bārta, Nīca, Ugāle, Zlēkas, Kolka, Talsi… Tie visi ir cimdi no muzeju etnogrāfiskajiem krājumiem. Gribu atjaunot arī kolekciju, ko nosauktu «Cimdi ar rakstiem no vecmāmiņu pūralādes». (Valteru ģimene no iepriekšējām paaudzēm mantojumā saņēmusi divas pūralādes, kuras Inas vecāsmātes tēvatēvs, Kandavas muižas barona galdnieks, izgatavoja 1819. gadā meitai uz kāzām; tagad «Cimdiņos» mazākajā dzīvo Inas rokdarbi — I. K.)
Vienmēr savos rokdarbos viņa ir popularizējusi arī Talsu novadu un Sabili.
Poligrāfiski skaistu, kvalitatīvu
izdevumu krājums, ko var lēnā garā izšķirstīt, ieklausoties meistares komentāros, ar fotoattēliem un paskaidrojošu tekstu raksturo arī Tautas lietišķās mākslas meistares Inas Valteres darbību Latvijas un starptautiskā mērogā — viņa savulaik enerģiski darbojās Latvijas Lauku sieviešu apvienībā, arī tikās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un runāja par lauku sieviešu problēmām. Izdevums par to, kā latvieši NATO cimdus adīja, viņai ir sevišķi nozīmīgs, jo Ina Valtere bija Kurzemes novada koordinatore šim unikālajam un vērienīgajam pasākumam, kurā roku darba meistares ieguldīja fundamentālu darbu.
Viņa nebaidās apņemties uzadīt
ekskluzīvas lietas. Vēl nupat Ina Valtere ar savu daļu kopīgā darbā piedalījās Latvijas Gada dizaina izstādē Rīgā. Viņa sadarbojas ar uzņēmuma «Latvju lietas» izveidotāju Ievu Nikoletu Dāboliņu. Uzņēmumā gatavo latviešu tautastērpā apģērbtu suvenīr­lelli, kurai Ina Valtere darina smalka adījuma miniatūras tautiskas zeķītes. Lelli veido deviņi amata meistari, bet otru tādu sīkzeķīšu adītāju kā Ina uzņēmēja savā meklējumu ceļā pēc sadarbības partneriem nebija satikusi (pat tautas tērpu centrā «Senā klēts» I. Valtere šajā jomā ir vienīgā, pārējām meistarēm mēģinājumi uzadīt ar pieciem parastajiem irbiem tik sīkas lietiņas nav izdevušies kvalitatīvi — pamēģiniet ar trim acīm uz adatas, un vēl mežģīņrakstā!). Dizaina izstādei uzņēmums pieteica neparastu tautiskā un mūsdienīgā savienojumu — dekoratīvu un praktiski lietojamu, pie jostas piestiprināmu, Inas Valteres uzadītu Alsungas cimdu. Tam ir lina odere; ādas apstrādes meistars, kurš suvenīrlellēm taisa pastaliņas, cimdu apdarināja ar ādu un izgatavoja nēsāšanai ādas jostu. Cimdā var ievietot planšetdatoru, bet īkšķī — mobilo telefonu. Oriģinālais piedāvājums izstādē ieguva augstu atzinību.
Nezinu gan, vai daudzi meistari varētu parādīt ārkārtīgi smalka adījuma, zīdainus pirkstainus cimdus, kam pavedienā ievērpts dzintara diegs. Ina tos izrāda ar darinātājas prieku, un viņa interesentiem arī izstāsta par dzintara dziedinošo spēku.
Savos «Cimdiņos» saimniece sastopama otrdienās no 11.00 līdz 16.00, bet pārējā laikā viņu var sazvanīt vai sazināties arī ar Sabiles tūrisma informācijas centra palīdzību.
— Neesmu no cilvēkiem, kas
vienkārši eksistē, man savai eksistēšanai vajag mērķi! — viņa reizumis iemet sarunā, it kā vēl ciešāk apstiprinot stāstīto.
Meistare atzīst, ka viņas zināšanu un pieredzes bagāža ir tik liela, ka mazliet bažījas, kā paspēs to visu atdot tiem, kas paliks aiz viņas. Negribētos, ka tik pamatīgs pūrs aizietu nebūtībā. Ina zina, ko un kāpēc saka, jo nečab pa tukšo, ir stingra sieva, ar abām kājām uz zemes, prasmīgām rokām un apbrīnojamu mērķtiecību.
To pēdējo — neatlaidību, uzņēmību un neatkāpšanos no iecerētā mērķa — viņa ir pratusi ieaudzināt mazdēlā. Viņi vienmēr ir lieliski sapratušies, un šajās dienās savam mīļajam Mimmim viņš ir izstrādājis kārtējo jauko ceļojuma maršrutu pa savu mītnes zemi. Šoreiz dūraiņu pāri puisim dzimšanas dienas dāvanā viņa nevedīšot vis, lidostu muitas punktiem cauri stīvēšot pasūtīto grāmatu kaudzi.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: