Sabilē, meistardarbnīcā «Cimdiņi» 04.09.2015


Sabiles viducī, savā Rīgas ielas 25. namā, meistardarbnīcu
«Cimdiņi» nesen izveidojusi un sabiedrībai atvērusi Latvijas
Amatniecības kameras diplomēta meistare Ina Valtere.
To viegli atrast, jo
dzīvās satiksmes straumes malā jau iztālis pamanāma gaumīga
izkārtne ar nosaukumu un lielajam C burtam it kā draiski pārmestu
mazu, dzīparā savienotu dūraiņu pāri. Pilsēta nu ir ieguvusi par
vienu tūristu pieturas vietu vairāk. Bet meistare pati,
uzdrošinādamās kārtējam izaicinājumam savā ilgajā un bagātajā
rokdarbnieces biogrāfijā?
— Dzīve jau ir tā kā upe. Tā plūst, un tad ir līkums, un tad ir
atkal kaut kas, un tad straumi apstādina krāce… Dzīve nemitīgi
mainās, un katram tās posmam ir savs ritms un sava noteikta būšana,
— rāmi saka Ina Valtere, viesmīlīgi sagaidīdama meistardarbnīcas
durvīs un vispirms ļaudama ciemiņam acīm apskriet šo krāsaino,
bagātīgi un pārdomāti iekārtoto telpu. — Kad visi lielie dzīves
darbi padarīti — tas, kas bijis tavs maizes darbs, pienākumi ģimenē
—, kad pienācis un pieņemts pensijas laiks, uzkrāta liela pieredze,
tad cilvēks, kā es smejos, vienkārši piezemējas. Jā, bet domā — ko
tad tālāk? Pensija taču nav dzīves beigas, bet jaunas dzīves
sākums. Līdz ar to man radās brīvs laiks. To es veltu Ventspils
Amatu mājai, uz kurieni jau trīs gadus braucu mācīt meistarus,
tagad man tur ir seši meistari. Ventspils diena man ir ļoti smaga,
jo stingri rēķinos ar četriem autobusiem: pusastoņos no rīta ar
Saldus autobusu līdz Talsiem, tad 9.15 uz Ventspili, atpakaļ
pusčetros uz Kuldīgu un no turienes uz Sabili. Talsenieki nedomā,
ka sabilniekiem vajadzētu sestdienās, svētdienās piedalīties kādā
Talsu pasākumā un arī tikt mājās. Stendes tautas namā vairāk nekā
20 gadu vadīju vecā sastāva rokdarbnieku kolektīvu, tagad jaunajā
vadu un konsultēju atkal. Stende, Ulmaņintiņa, kas to visu fīrē,
mani nelaiž vaļā. Piedalos arī lietišķās mākslas meistardarbnīcā
«Kurši» Pastendē.
Doma par savu meistardarbnīcu
bija jau sen. Man gadu gaitā ir sakrātas grāmatas, žurnāli,
ārkārtīgi daudz citu materiālu par rokdarbiem, man ir vairs ne
simtiem, bet tūkstošiem cimdu un citu rakstu… Kaut kur tas viss
bija jāliek, jo mājās mapes un papīru kaudzes vien sāka aizņemt
pārāk daudz dzīvojamās telpas abos stāvos tā, ka nebija vairs, kur
pašiem apgriezties. Kad atbrīvojām no liekajām mantām nama gala
piebūvīti, kā ierasts, sazvanījos, lai par svarīgāko aprunātos ar
nu jau pieaugušo un patstāvīgo mazdēlu Arti Anglijā. Viņš acumirklī
atsaucās: «Mimmī, man ir iedoma!» Arī meistardarbnīcas nosaukumu
mazdēls ieteica, pat nepieļaudams, ka viņa Mimmim kas cits kā
cimdiņi tam derētu visatbilstošāk. Viņš uzzīmēja izkārtnē šo īpašo
C burtu ar dūrainīšiem, jo Mimmim meistarstiķis ir suvenīrcimdiņi
ar īkšķīti, ne lielāki kā prāva vīra nags!
— Tā te pamazām iekārtoju ar visu, kas man ir — bibliotēku un
rokdarbu paraugiem. Mans lauciņš rokdarbos ir cimdi, ļoti patīk tos
adīt. Nekad nebeigšu apbrīnot mūsu, latviešu, cimda spēlēšanos ar
krāsām, to krāsu bagātību, kas ir latvieša etnogrāfiskajam
cimdam.
Lielu sienas laukumu aizņem
dūraiņu pāri, par kuriem Ina kodolīgi nosaka: — Šeit ir tīra
Kurzeme. Mēs runājam par patriotisko audzināšanu. Domāju, ka arī
tāda ir patriotiskā, Dzimtenes mīlestības, latviskās dzīvesziņas
ieaudzināšana. Šajos dūraiņos ir Ance, Jūrkalne, Dundaga, Bārta,
Nīca, Ugāle, Zlēkas, Kolka, Talsi… Tie visi ir cimdi no muzeju
etnogrāfiskajiem krājumiem. Gribu atjaunot arī kolekciju, ko
nosauktu «Cimdi ar rakstiem no vecmāmiņu pūralādes». (Valteru
ģimene no iepriekšējām paaudzēm mantojumā saņēmusi divas pūralādes,
kuras Inas vecāsmātes tēvatēvs, Kandavas muižas barona galdnieks,
izgatavoja 1819. gadā meitai uz kāzām; tagad «Cimdiņos» mazākajā
dzīvo Inas rokdarbi — I. K.)
Vienmēr savos rokdarbos viņa ir popularizējusi arī Talsu novadu un
Sabili.
Poligrāfiski skaistu, kvalitatīvu
izdevumu krājums, ko var lēnā garā izšķirstīt, ieklausoties
meistares komentāros, ar fotoattēliem un paskaidrojošu tekstu
raksturo arī Tautas lietišķās mākslas meistares Inas Valteres
darbību Latvijas un starptautiskā mērogā — viņa savulaik enerģiski
darbojās Latvijas Lauku sieviešu apvienībā, arī tikās ar Valsts
prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un runāja par lauku sieviešu
problēmām. Izdevums par to, kā latvieši NATO cimdus adīja, viņai ir
sevišķi nozīmīgs, jo Ina Valtere bija Kurzemes novada koordinatore
šim unikālajam un vērienīgajam pasākumam, kurā roku darba meistares
ieguldīja fundamentālu darbu.
Viņa nebaidās apņemties uzadīt
ekskluzīvas lietas. Vēl nupat Ina Valtere ar savu daļu kopīgā darbā
piedalījās Latvijas Gada dizaina izstādē Rīgā. Viņa sadarbojas ar
uzņēmuma «Latvju lietas» izveidotāju Ievu Nikoletu Dāboliņu.
Uzņēmumā gatavo latviešu tautastērpā apģērbtu suvenīrlelli, kurai
Ina Valtere darina smalka adījuma miniatūras tautiskas zeķītes.
Lelli veido deviņi amata meistari, bet otru tādu sīkzeķīšu adītāju
kā Ina uzņēmēja savā meklējumu ceļā pēc sadarbības partneriem
nebija satikusi (pat tautas tērpu centrā «Senā klēts»
I. Valtere šajā jomā ir vienīgā, pārējām meistarēm mēģinājumi
uzadīt ar pieciem parastajiem irbiem tik sīkas lietiņas nav
izdevušies kvalitatīvi — pamēģiniet ar trim acīm uz adatas, un vēl
mežģīņrakstā!). Dizaina izstādei uzņēmums pieteica neparastu
tautiskā un mūsdienīgā savienojumu — dekoratīvu un praktiski
lietojamu, pie jostas piestiprināmu, Inas Valteres uzadītu Alsungas
cimdu. Tam ir lina odere; ādas apstrādes meistars, kurš
suvenīrlellēm taisa pastaliņas, cimdu apdarināja ar ādu un
izgatavoja nēsāšanai ādas jostu. Cimdā var ievietot planšetdatoru,
bet īkšķī — mobilo telefonu. Oriģinālais piedāvājums izstādē ieguva
augstu atzinību.
Nezinu gan, vai daudzi meistari varētu parādīt ārkārtīgi smalka
adījuma, zīdainus pirkstainus cimdus, kam pavedienā ievērpts
dzintara diegs. Ina tos izrāda ar darinātājas prieku, un viņa
interesentiem arī izstāsta par dzintara dziedinošo spēku.
Savos «Cimdiņos» saimniece sastopama otrdienās no 11.00 līdz 16.00,
bet pārējā laikā viņu var sazvanīt vai sazināties arī ar Sabiles
tūrisma informācijas centra palīdzību.
— Neesmu no cilvēkiem, kas
vienkārši eksistē, man savai eksistēšanai vajag mērķi! — viņa
reizumis iemet sarunā, it kā vēl ciešāk apstiprinot stāstīto.
Meistare atzīst, ka viņas zināšanu un pieredzes bagāža ir tik
liela, ka mazliet bažījas, kā paspēs to visu atdot tiem, kas paliks
aiz viņas. Negribētos, ka tik pamatīgs pūrs aizietu nebūtībā. Ina
zina, ko un kāpēc saka, jo nečab pa tukšo, ir stingra sieva, ar
abām kājām uz zemes, prasmīgām rokām un apbrīnojamu
mērķtiecību.
To pēdējo — neatlaidību, uzņēmību un neatkāpšanos no iecerētā mērķa
— viņa ir pratusi ieaudzināt mazdēlā. Viņi vienmēr ir lieliski
sapratušies, un šajās dienās savam mīļajam Mimmim viņš ir
izstrādājis kārtējo jauko ceļojuma maršrutu pa savu mītnes zemi.
Šoreiz dūraiņu pāri puisim dzimšanas dienas dāvanā viņa nevedīšot
vis, lidostu muitas punktiem cauri stīvēšot pasūtīto grāmatu
kaudzi.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: