Sabilē viena diena tika veltīta Brīvības ielai 14.09.2018
Jau piekto gadu pēc kārtas Sabilē tika godināta kāda
iela, ļaujot savīties kopā mūsdienām un senatnei. Šogad atbilstoši
Latvijas valsts simtgades svinībām mēs pieturējām Brīvības ielā,
iepazīstot šīs ielas ēkas, cilvēkus un skatus, ko tā atklāj uz mūsu
skaisto Sabili un, protams, sagaidījām arī pārsteigumus sabilnieku
gaumē.
Brīvības ielas svētki sākās pie ēkas Brīvības ielā 25, pie
kuras pulcējās ielas izzināšanas interesenti. Iveta Sēruma atklāja
pasākumu un pastāstīja interesantus faktus par Brīvības ielu, par
kuru esot ļoti maz informācijas.
Savulaik Brīvības iela
saukta arī par Parka un Komjaunatnes ielu. 20. gadsimta
fotogrāfijās Brīvības ielā redzams tikai smilšains ceļš, kura abās
pusēs ir klajums bez mājām, bet Rambulītes parks, kura kokus
stādījuši sabilnieki, te ir kopš 1928.—1932. gada pavasara
Meža dienām, tā savulaik pastāstījusi Natālija Āboliņa.
Ne visi šodienas sabilnieki zina, ka, domājams, 1936. gadā,
bijusi nopietna iecere šeit, Pārabavā, veidot pilsētas
administratīvo centru. Tagadējās Sabiles aprūpes biedrības «Kalme»
ēkā (kas ir pēdējā Sabiles muižas celtne) jau atradās valdes ēka,
bija plāns pie tilta, bijušā kroga vietā, uzbūvēt Vienības namu,
kurā būtu telpas visām vietējām biedrībām un iestādēm, kā arī
moderna viesnīca un restorāns. Bija jau izvēlēts arhitekts, ziedoti
akmeņi un ķieģeļi, savākti ziedojumi latos, bet tad sākās Otrais
pasaules karš un tālāku ziņu par lielajiem plāniem vairs nav.
Gājiena sākumpunkts Saulīškrogs,
Brīvības ielā 25, pirms vairāk nekā simts gadiem piederējis pie
Pedvāles muižas zemes. Šobrīd «Dārē» izstādē skatāma palielināta
19. gadsimta zemes plāna kopija, kurā skaidri var izlasīt, ka
Saulishkruge aptver divas ēkas — vienu lielāku un otru mazāku.
Krogs šeit droši vien atradies tolaik, jo pirmās brīvvalsts laikā
te bijusi nabagmāja un pēckara gados īres dzīvokļos mitusi raiba
publika.
Šaulīškroga apkārtne saistās ar kādu notikumu pirms 73 gadiem,
par ko pastāstīja vides gids un Sabiles entuziasts Māris Lācis. No
viņa uzzinājām par šīs apkārtnes lidlauku un puisi, kurš ļoti
vēlējās lidot. Bija 1945. gada 8. maijs, pēdējā Otrā
pasaules kara diena. Lidmašīnas tika sagatavotas pēdējam lidojumam,
un pie lidotāju vienības komandiera pienāca vienības adjutants,
kura uzdevums bija rakstīt papīrus. Karš bija gandrīz beidzies, bet
viņš tikpat kā nemaz nebija lidojis un vēlējās, lai viņu paņem
līdzi, bet tam vajadzēja atļauju. Puisis apmānīja komandieri un
iekļuva citā lidmašīnā strēlnieka vietā. Visas lidmašīnas pacēlās
gaisā, bet, kad tās atlidoja atpakaļ, divas no tām trūka. Viena
komanda tomēr ieradās ar auto, tās lidmašīna bija avarējusi, bet
otras lidmašīnas nebija. Vietējie pastāstīja, ka redzējuši avarējam
lidmašīnu pie Pedvāles. Abi lidotāji bija gājuši bojā. Lidmašīnas
aizmugurē atradās lielkalibra ložmetējs, no kura nebija izšauta
neviena patrona. Esot bijusi gaisa kauja, bet adjutants jau
nemācēja šaut. Viņš apglabāts Talsos, kapos pie Soda priedes. Tāda
bija pēdējā kara diena.
Māra stāstījumu papildināja Iveta, kura, tāpat kā Māris, pieskārās
brīvības tēmai, kas cieši saistīta ar lidošanu, jo tieši lidojumā
mēs varam justies tik brīvi kā putni debesīs. Kara beigās
lidmašīnai krītot, tā zemi skārusi blakus vietai, kurā pēc daudziem
gadiem māju uzcēla Jēkabs, kombainieris un muzikants.
Brīvības ielā 18
dzīvo Ieva Zvirgzda. Māja ir uzcelta viņas dzimšanas gadā. Ieva
stāsta: «Kopš sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi lidot, nezināju,
ar ko un kā. Sapņoju pacelties gaisā. Informācija par paraplāniem
atnāca no televīzijas. Pirmo reizi gaisā tandēmā ar instruktoru
pacēlos pirms desmit gadiem Rumbulā. Lidojuma laikā teicu — es
lidošu pati!» Lai lidotu, vajadzīga pilota licence, to piešķir pa
kategorijām. Ieva lido savam priekam, virs Sabiles un citur tandēmā
vizina arī citus un atklāj, ka tur augšā dzīvei rodas vēl viena
dimensija, mēs nedzīvojam plaknē, bet problēmas augšā ir sīkas, un
Latvija patiesībā ir ļoti maziņa.
Tālāk Brīvības ielā mūs sagaidīja pārsteigums sabilnieku stilā.
Sabiles amatierteātra dalībnieki un viņu draugi — Sabiles
entuziasti — apspēlēja zaļumballes tēmu, lai atsauktu atmiņā
ballēšanās izjūtas, jo Brīvības ielā, Rambulītes laukumā, agrāk
tikušas rīkotas zaļumballes.
Ne viens vien Brīvības ielas svētku apmeklētājs tvēra pēc
fotoaparāta, lai iemūžinātu atraktīvos ballētājus, kuri bija
tērpušies raibos un puķainos tērpos. Svētku apmeklētāju sejās
atplauka sirsnīgi smaidi. Zinātāji teic, ka Sabilē pavisam bijušas
četras ballēšanās vietas: zaļumballes rīkotas Ēģiptē, Pilskalnā,
Zvanītāju birzī un šeit, Rambulītes līkumā, kur tagad atrodas
tenisa korts.
Pie ēkas Brīvības ielā 11,
kurā reiz bijusi Kārļa Dukāta galdniecība, mūs sagaidīja šī brīža
mājas saimnieks un senas fotogrāfijas uz ēkas sienas. Kārlis Dukāts
dzimis Sabilē 1906. gadā. Galdniecības ēka tapusi ap
1936.—1937. gadu. Darbnīcā bijuši pieci palīgi, galdniecības
ēkas apakšā — dīzeļmotors, kas pasūtīts Vācijā un kas ar
transmisijas palīdzību darbinājis visas darbnīcas iekārtas.
Darbnīcas vienā pusē izbūvētas atpūtas telpa, dušas un vanna, bet
bēniņos atradies ūdensbaseins, no kura pa caurulēm ūdens novadīts
uz vannu. Pagalma akā atradies ūdenspumpis, no kura pa cauruli
ūdens sapumpēts baseinam. Galdniecībā pieņemti dažādi pasūtījumi,
preces tikušas ražotas arī pārdošanai uz ārzemēm, izgatavoti arī
zārki. Galdniecība turpinājusi pastāvēt konservu rūpnīcas laikā un
pavisam darbību izbeigusi tikai tad, kad beidza pastāvēt aģentūra
«Sabile» — ap 2013. gadu.
Ielas galā ar smaidu
tika sagaidīti Brīvības ielas nobraucienam no puskalna «Ar vēju
matos» pieteiktie dalībnieki, jo viņi visi atbilstoši svētku
«nolikumam» bija tērpušies sava velosipēda izlaiduma gada tērpā vai
vienkārši bija atraktīvi saskaņojušies ar savu velosipēdu, uz kura
bija gan ziedi, gan Latvijas karodziņš. Savu vietu uz viena
velosipēda bija atradis pat kabacis.
Pēc velo nobrauciena svētku dalībnieki sadevās rokās, Brīvības ielā
veidojot Brīvības ielas ceļu, un pēc Gerdas Zeberiņas aicinājuma ar
impulsu no Latvijas karoga turētāja tika nodota vienojoša izjūta no
rokas rokā, no viena svētku dalībnieka otram.
Brīvības ielas svētkos netālu esošās Sabiles aprūpes biedrības
«Kalme» sētā bija iespēja arī noskatīties Sabiles amatierteātra
izrādi «Mucenieks un muceniece», kuras autors ir Ādolfs Alunāns,
bet teātra režisore — Ziedīte Začeste. Šī aktierspēle ir tik
aizraujoša un niansēm bagāta, ka izrādi var skatīties vēl un
vēl
Pēc pieturas Brīvības ielā visi devās uz Sabiles koka rotaļlietu
muzeja sētu Kuldīgas ielā 1, kur, kā jau katru gadu šajos
svētkos ierasts, bija omulīgs svētku noslēgums ar kopīgu
pasēdēšanu, patērzēšanu un koncertu ierakstu skatīšanos. Šoreiz
apmeklētāji varēja cienāties ar Sabiles augļiem no zeltītiem
traukiem, kas atradās uz katra galdiņa.
Tiekamies nākamajā gadā, kad jau sesto reizi pieturēsim kādā no
Sabiles ielām, izdzīvojot tās senatni mūsdienās.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: