Sabiles amatierteātris pirmizrādē kā spogulī ataino mūsu dzīvi 03.02.2014
Notikuma laiks — 31. janvāra vakars. Vieta — Sabiles
pilsētas kultūras nams. Vide — ļoti neparasta, jo lielās
zāles priekštelpā ikvienu kā brīdinājums sagaida karstas tējas
krūze un pilns grozs ar biezām tautiskām seģenēm. Latviski tieši un
skaidri, un acumirklī var noskaņoties uz lugas iestudējuma par
latviešiem pirmizrādi Sabiles amatierteātra
izpildījumā.
Publika, par spīti nejaukajiem laika apstākļiem, piepildīja plašo,
nez kādu iemeslu dēļ pēc mūsdienīgās rekonstrukcijas nekādi
nepiesildāmo zāli tā, ka vajadzēja vēl papildkrēslus. Balti
seģeņotie pamīšus ar savās drānās satuntulētajiem — kopaina mazliet
atgādināja dziesmusvētku skati, kur klausītājos ir dziedātāji un
dejotāji pamīšus ar īkšķu turētāju pulku. Toties bija izjūtama
ciešāka un labestīgāka gaisotne, kas tik ļoti nepieciešama tiem, uz
skatuves paaugstinājuma.
Režisores Ingas Krišānes vadībā aktieru trupa rāda spēcīgāko, ar ko
Sabiles amatierteātris izceļas un ir galvastiesu pārāks par
kolēģiem citviet — raitu, vieglu izspēli, kurā ir samērīgi
izlīdzināts nopietnais ar joku, sarkasms ar sirsnīgu ironiju, bet
melnais neiztiek bez sava baltumiņa, un otrādi. Tāpēc šim
amatierteātrim «Latvieši mežā» — pasakaina, jautra, mazliet
nejauka pašbilde veltījumu koncerta gaisotnē, kā viņi nosaukuši šo
iestudējumu, ir kā uz deguna uzrakstīta.
Saskaņā ar dramaturgu Uldi Siliņu iestudējums izveidots pēc viņa
lugas «Aijā, žūžū, lāča bērns» motīviem. Virsraksts mainīts, jo
Latvijas teātru vidē vēl dzīvo atmiņas par Harija Gulbja lugas
«Aijā, žūžū, bērns kā lācis» iestudējumu, kas savulaik izraisīja
plašu saviļņošanos sabiedrībā.
Ko tad ieraugām nosacītajā mežā? It kā no tautas pasakām paņemtu
tēlu plašu pārstāvniecību, kurus labi zinām kopš bērnības,
bet…Sarkangalvīte ir mūsdienu jauniete, kurai lētticīgais Vilks
kalpo par instrumentu Vecmāmiņas mantojuma ieguvei; Karalis ir
gļēvs un neizlēmīgs, ļaudams padomniekiem kā antiņu viņu raustīt uz
sev labvēlīgu pusi; Trejgalvu Pūķi uzveic apņēmīgā dzejniece Lapsa,
bet Atzinības rakstu par varoņdarbu pamanās saņemt zem sievas
tupeles ērti veģetējošais Lācis… Tā skatītāju acu priekšā risinās
virkne no mūsu pašu ikdienas dzīves atpazīstamu sižetu.
Pat sēžot pirmajā rindā, nevarēju nejust to aizrautīgo, sirsnīgo
zāles reakciju uz savējo izdarībām Pasaku zemē. Sabilnieki un
Abavas pagasta iedzīvotāji, pulks talsenieku bija tā siltā un
stiprā atbalss, bez kuras izrāde izskanētu tukšumā.
Gandrīz ikvienam aktierim bija uzdevums iejusties vairākos tēlos,
un viņi lieliski izspēlēja tik atšķirīgos raksturus. Bite — vista —
kovārnene — galminieks Inita Kaminska, bite — vista — padomnieks
Gerda Zeberiņa; velns — gailēns — ķēniņš Andris Millers; ragana —
vārna — galminieks Dzintra Lunde; vilks — kovārnēns — pūķa otrā
galva Māris Lācis; Sarkangalvīte — Felikss — pūķa trešā galva Iveta
Sēruma; mednieks — gailis — vālodze — galminieks Jānis Pīlēģis;
mednieks — saucējs Ojārs Zaicis; sesks — pūķa pirmā galva Leonīds
Grigulis; sižetu kopā saturētāja Lapsa Kūmiņš Līga Sokolovska,
Lācis Andris Priede, Lācene Dace Zeļģe un kaprīzā princese Līksma
Sokolova. Koša sulīgu nianšu buķete, un ikviena tēla uznācienu zāle
uzņēma ar ieintriģētu sajūsmu — ko nu atkal labi zināmais cilvēks
šoreiz dabūs gatavu?
Scenogrāfiju izrādei veidoja mākslas skolas pedagogs un
amatierteātra ilggadējs aktieris Andris Millers — lakonisms un ērts
funkcionālisms bija tieši tas, kas ļāva sekot līdzi notiekošajam,
nevis novirzīt domas izcakinātā, saldskaistā dekorāciju blāķī.
Precīzi un asprātīgi! Ansamblis neiztika bez balsīm aizkadrā —
Baibas Reneslāces un Andra Priednieka, čukstiņa Anitas Zapereckas,
skaņu vīriem Ata Freiberga un Agņa Vicinska.
Izrāde vēl jāiespēlē, pavasarī jāparāda skatē. No parastas
skatītājas viedokļa, tās autors, Austrālijā dzīvojošais aktieris,
literāts, dramaturgs, žurnālists un tulkotājs (dzimis 1930. gadā
Rīgā) Uldis Siliņš varētu būt gandarīts. Tie esam mēs paši tur un
te, viņa piedāvātajā mežā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: