Sabilnieki atklāj tūrisma sezonu 11.05.2015
1. maijā ar devīzi «Es kāpt gribu kalnā visaugstākā» Sabilē svinēja nu jau par tradīciju kļuvušos tūrisma svētkus. Kopā ar tūristu vadītāju, vides gidu Māri Lāci pārgājiena dalībniekiem bija iespēja doties pirmgājienā, šoreiz izstaigājot Valgales — Abavciema apkārtni un uzzinot dažādus nostāstus un leģendas.
Būt Valgales un Rumbas pilskalnā, atveldzēties svētavotos, apskatīt vairāk nekā 1000 gadu vecus objektus, kā arī dzirdēt stāstus un leģendas. Ja saule nekarsē, bet gan sildot, gājēju soli dara vien mundrāku un pārgājiena vadītājs savu sakāmo ietērpj aizraujošā stāstījumā, tad pārgājiens paiet nemanot. Lai gan mazākie gājēji iešanas laikā kļuva nedaudz nepacietīgāki un niķīgāki, taču visi finiša taisni sasniedza gods godam. Jāatzīst, ka dažs pat ar uzviju, jo bija gatavs aizsoļot pat līdz Sabilei.
Izrādās, ka pirms pusotra gadu tūkstoša Sabile, iespējams, atradusies nevis tur, kur šobrīd, bet gan Abavciema tuvumā, teic pārgājiena vadītājs M. Lācis. «Un vienā jaukā dienā Sabile ir nodegusi, bet virs zemes palikuši apdeguši skursteņi. Tas nozīmē to, ka pusotra tūkstoša gadu laikā cilvēku atmiņā ir palicis, ka reiz šeit kāds ir kurinājis uguni un darbojies. Sabile ir bijusi šeit! Senajos rakstos pirmo reizi Sabile nebija minēta, bet bija minēta Pedevalle un Vallegalle, kura ir šeit! Pilnīgs haoss!» sprieda M. Lācis.
Gājiena laikā dalībnieki vēl dzirdēja daudz šādu pastāstu, domājot, vai tas ir atraktīvā stāstītāja izdomājums vai patiesība. Arī to, ka diženā Saules kauja, kurā kritis Zobenbrāļu ordenis, arīdzan, iespējams, notikusi tepat Abavas krastos. «Leiši, protams, teic, ka tie ir Šauļi, bet no tiem trijiem vārdiem, kas saglabājušies senajos rakstos, var saprast, ka Zobenbrāļu ordeņa karaspēks ir devies karot uz Saules zemi, bet atpakaļ neviens nav atgriezies. 1236. gadā kaut kāda dīvaina sagadīšanās, ka sākās Kursas sacelšanās un 15 gadus Kursa bija brīva no vāciešiem, ir saglabājies Kursas pilskalns. Ir saglabājušās divas leģendas, viena no tām vēsta, ka sen atpakaļ bijusi liela kauja netālu no Veģiem, kur kurši sakāvuši vācu karaspēku. Galu dabūjuši ap 700 vāciešu. Upes dzelmē vēl tagad var atrast ratu riteņus. Leģenda ir sena, un to uzracis kāds gudrs vīrs — Rainis. 1916. gada 22. augustā sarakstīts Raiņa dzejolis, kas balstīts uz šo leģendu. Tajā vēstīts, ka abavnieki ap 600 vācu kungu sadzinuši Abavas upē. Es to nevaru pierādīt, bet lai kāds pamēģina šo teoriju apgāzt! Racionālais pamats un izskaidrojums tam arī ir! Es pieņemu šo variantu!» sacīja pārgājiena vadītājs.
Aptuveni pēc trim stundām, ejot pa meža ceļiem, neiestaigātām tekām, pieveikti astoņi kilometri. M. Lācis skaidroja, ka pārgājiena dalībnieki bijuši savu senču zemē pirms 1000 gadiem. «Esam apciemojuši divus pilskalnus, svētavotu, noskaidrojuši, kur ir vecā Sabile. Nosaukumi laika gaitā ir mainījušies, kā tajos laikos te viss ir saucies, nav ne jausmas! Kaut kāds vācu rakstvedis latīņu mēlē pierakstīja to, ko iezemieši teica, bet ko viņam teica, nesaprata ne vārda, taču nosaukums iedzīvojās. Sākotnēji man bija doma staigāt pa kapiem. Apciemot Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera, latviešu strēlnieka un neatkarības kauju dalībnieka Mārtiņa Bērziņa atdusas vietu, kapliču un revolucionāru kapus, taču tad man trāpījās leģenda par tiem 700 vāciešiem Abavas upē. Es biju to dzirdējis, taču ieguvu to rakstiskā veidā, un tad vēl tas Raiņa dzejolis! Sapratu, ka šī ir nezināmā zeme. Kāpēc gan Saules kauja nevarētu būt notikusi šeit, jo hronikā par to ir tikai viens vienīgs teikums?» pārliecināts bija M. Lācis.
Nu jau vairākus gadus sabilnieki ieviesuši tradīciju, ka 1. maijs ir kā pirmgājiens kādam jaunam tūristu maršrutam. Pēc tā atklāšanas pārgājienā dosies arī citi — tuvāki un attālāki — gribētāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: