Sabilnieki dalās ar veiksmi 08.02.2017
Gaužām apnicīgo dienas pelēkumu kā ar vienu slotas
vēzienu aizslaucīja iegriešanās Sabiles kultūras namā. Tur viss
notiek! Baltas tulpes vāzēs, viens pēc otra namā iegriežas kāds
palīgs, kurš kaut ar savu mazumiņu gatavs palīdzēt Sabiles vārda
spodrināšanā. Un tur, starp rekvizītiem un ideju kalniem, kultūras
nama košais zieds — Sabiles kultūras nama vadītāja Gerda Zeberiņa
un mākslinieciskās daļas vadītāja Iveta Sēruma.
— Kas šogad sagaida sabilniekus un pilsētas
viesus?
Gerda Zeberiņa: — Gada pasākumu plānu nodevām jau rudenī. Tajā
atzīmēti galvenie pieturas punkti. Lielo pasākumu plānošana prasa
daudz laika un finanšu. Parasti sakām — ja darām, tad darām
kārtīgi, neko nedarām ķeksīša pēc. Mēs varētu katru dienu izdomāt
kādu pasākumu, bet vai tas ir vajadzīgs?
Šogad mums viss ir saistīts ar bizēm. Vīna svētkos bizes tinām ap
galvu, rokām, izmantojām kā noformējumu. Augustā pie mums viesojās
ciemiņi, aizvedu viņus uz bērnu bibliotēku, kur atradās no dažādiem
audumiem sapītās bizes. Domāju, ko viesiem vēl parādīt, izstāstīt.
Tā radās ideja — Sabiles veiksmes bizes! «Šīs ir veiksmes bizes,
kuras mājā jāpakar redzamā vietā, tās vairo labo,» teicu grupai.
Ātri vien bizes izķēra! Sapratu, ka tas darbojas!
Ja man iedotu akmeni un teiktu, ka man tas jāliek makā vai jāglabā
tuvu pie sirds, jo tas nesīs laimi, es to darītu!
Iveta Sēruma: — Lietas, kas otram pasniegtas ar mīlestību un
sirsnību, cilvēkos raisa ļoti gaišas emocijas.
G. Zeberiņa: — Dusmās bizi nevar uzpīt, tad nekas nesanāk.
Pinot bizes, cilvēks relaksējas, domā labas domas, tādēļ bizēs ir
iepīts labais.
— Sabiles kultūras nama kāpnēs atskan soļi — nāk bižu
pinējas! Palīgi sapinuši veselu grozu un ar mirdzošām acīm
priecājas, ka var palīdzēt un to novērtē!
G. Zeberiņa: — Šomēnes notiks pasākums «No visas sirds!». Tā
ir tradīcija reizi gadā pateikties tiem, kuri mums palīdz gan
svētku organizēšanā, gan ikdienā. Šo cilvēku vidū saimnieces, kuras
vienmēr parūpējas par ievārījumiem, deju kolektīvi, kuri nekad
neatsaka. Pateiksimies arī kultūras nama kolektīviem. Viens ir
pateikties pasākumos pēc priekšnesumiem, bet kas cits, atsevišķā
pasākumā. Mēs esam viņu mammas, un mēs taču paši arī gribam, lai
mūsu mammas biežāk noglāsta galvu, samīļo. Mēs nedāvinām naudas
balvas, bet ļoti personīgi pateicamies.
I. Sēruma: — Divi iepriekšējie gadi ir pierādījuši: katrs
cilvēks, kuru uzrunājam, nosaucam vārdā, pastāstām pārējiem, kā
mums ir palīdzēts, jūtas ļoti pagodināts.
G. Zeberiņa: — Pirmajā gadā ievērojām smalko stilu, bet
pagājušā gada pasākuma tēma bija «Ēdnīca». Bija piedomāts pat pie
pašām smalkākajām detaļām, lai radītu padomju laiku Sabiles ēdnīcas
atmosfēru: tā laika virtuves piederumi; galda klāšanas stils;
virtuves darbinieki baltos virsvalkos; to laiku frizūras,
apavi.
Šī gada tēma būs «Garāža». Mans tētis tur pavadīja pusi no savas
dzīves, un arī Ivetas vīrs. Bieži vien tur ieklīda arī sievietes.
Laiks pazuda arī viņām. Tur notika viss — pat kartupeļu
šķirošana!
Saliesim kanniņās dažādus dzērienus, kas atgādina automašīnu logu
mazgājamos šķidrumus. Moka, piemēram, varētu būt bremžu eļļa mazā
glāzītē. Uz galdiem, protams, būs garāžas komplektiņš — maize,
desa, sīpols un zaptsūdens. Tādā stilā plānota šī gada
pateicība.
— Aprīlī Sabile ar svinībām atzīmēs dzimšanas
dienu.
G. Zeberiņa: — No 4. līdz 8. aprīlim būs jubilejai veltīts
pasākumu cikls. Sāksim ar jaunā Sabiles karoga iesvētīšanu. Tā
autore ir māksliniece Antra Auziņa, paldies jāsaka arī Lolitai
Neilandei, kura caur uguni un ūdeni šo projektu virzīja.
Plānojam uz Sabili aicināt Ivetas meitu Annu Sērumu, kura dzīvo
ārzemēs un ir brīnišķīga mūziķe, dziesminiece, tāpat «Pienvedēja
piedzīvojumus», Dzintaru Čīču, aicināsim arī mūziķi Markusu Rivu,
kurš mācījies Sabilē. Deju kolektīvu «Sidrabi», kur dejo
sabilnieks, žurnāla «IR» žurnālists Jānis Kulmanis. Aicināsim
dzejnieci Ilonu Miezīti. Martu Raki-Lasmani ar izstādi «Līdzība par
kādu augli». Plānojam, ka muzikoloģe Ieva Tihovska varētu vadīt
folklorai veltītu semināru.
I. Sēruma: — Vēlamies pacelt saulītē cilvēkus, kur nākuši no
Sabiles!
G. Zeberiņa: — Savukārt 4. maijā, Latvijas Republikas
Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, plānojam pilskalnā
rīkot svētkus pie balti klātiem galdiem. Vēlamies, lai uz pasākumu
katrs ierodas ar vienu baltu trauku, ko likt galdā. Varbūt šogad
tie būs 30, nākamgad vēl 30. Lai Latvijas 100 gadu jubilejā
veidotos šis skaitlis 100. Esmu izlēmusi, kādi mūziķi varētu
uzstāties. Priecājamies, ka viesi, kuri pie mums bijuši agri vai
vēlu, kļūst pazīstami. Pie mums ir bijusi grupa «Sound Poets»,
«Carnival Youth», un, kad ieradās Jēkabs Ludvigs Kalmanis, teicu:
«Mīļie, sabilnieki — visi tie izpildītāji, kuri viesojušies Sabilē,
drīz kļūst slaveni. Jēkab Ludvig, ja esi šeit, zini, kas tevi
sagaida!» Nezināju, ka viņš piedalīsies konkursā «Spernova»!
— Vai esat sākuši gatavoties Sabiles Vīna
svētkiem?
G. Zeberiņa: — Maijā mums jāpieaicina cilvēks no kultūras,
sporta un tūrisma centra, jāizklāsta svētku scenārijs. Jūnijā jābūt
gatavai programmai. Ir jāsāk likt idejas uz papīra, tas nebūs
viegli.
— Šķiet, ka jums no novada kultūras namiem ir vislielākā
rekvizītu glabātuve. Svētkos par to var tikai
pabrīnīties!
G. Zeberiņa: — Jā! Iespējams, ka Tabita (Spāres tautas nama
vadītāja Tabita Kalniņa — P. K.) varētu iebilst, ka viņai ir
vairāk. Mums ir ļoti daudz mantu, un par katru no tām priecājamies
— visas agrāk vai vēlāk noder. Ir paklāji, grozi, dīvāni, trauki,
skapji… Pasākumos visu to izmantojam.
I. Sēruma: — Visam ir pievienotā vērtība, katram krikumam ir
savs stāsts. Vai tas būtu čemodāns, mutes bļoda vai šķīvis, visu ko
esam paņēmuši, izmantojam saudzīgi. Lietojam tā, lai mums pašiem
nebūtu neērti.
Sabiles kultūras nama skatuve ir liela, lai to aizpildītu, ar
mazumiņu nepietiek. Ļoti palīdz Andris Millers, ne velti teātra
skatēs tieši viņš plūc laurus kā labākais scenogrāfs. Priecājos, ka
mums visiem ir līdzīga gaume.
— Brīžiem radošumu no kultūras iestādēs strādājošajiem
burtiski spiež laukā kā no citrona. Kā nepazaudēt degsmi pasākumu
karuselī?
G. Zeberiņa: — Saņemties palīdz kultūras nama kolektīvs. Kad
atnāku, redzu savas meitenes, kuras gaida ar karstu kafijas krūzi.
Pačalojam, pasmejamies, brīžiem paraudam. Kolektīvs liek
sasparoties. Protams, arī ģimene.
Man patīk ģenerēt idejas, bet brīžiem grūti tās realizēt. Ir labi,
ka ir Iveta un Andris Millers. Viņi izvērtē idejas un pamudina tās
īstenot! Esam uz ielas nesuši mēbeles, pie ietvēm naglojuši
paklājus, ielas garumā klājuši galdiņus. Pēc tam domāju — cik labi,
ka to izdarīja! Un, ja no garām ejošajiem dzirdu: «Kaut ko tādu
tikai sabilnieki var dabūt gatavu!», sirds gavilē. Tad ir trāpīts
desmitniekā!
Saņemam arī kritiku. Ja kritizē cilvēks, kas pats kaut ko dara —
viss kārtībā, bet, ja kritizē tāds, kas neko nedara, pat
neklausos!
Brīžiem pamanām: kāds kopē mūsu idejas. Pirmajā brīdī nodomāju —
negodīgi. Apdomājos — nē, tomēr pozitīvi, ka kaut ko no mūsu idejām
kāds var paņemt.
I. Sēruma: — Ir labi, ja kopēšana notiek ar izdomu: paņem
detaļas, pielāgo saviem apstākļiem un vajadzībām. Tad arī mēs
priecājamies, ka ideja ir aizgājusi, cilvēks ir ielicis savu darbu
un to apstrādājis.
— Šādos brīžos varat sev uzsist uz pleca — jūs pamana un
novērtē!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: