Sākuši ar mazumiņu, bet pārliecinoši 02.04.2014
Mērsraga mūzikas un mākslas skola daudzējādā ziņā ir īpaša. Pirmkārt — tā pastāv vien nepilnus divus gadus, taču ir jau bijuši daži nozīmīgi audzēkņu sasniegumi valsts konkursos. Otrkārt — tai nav pašai savas ēkas, pat ne ēkas daļas. Tā dzīvo dažos kabinetos, kas atvēlēti Mērsraga vidusskolā. Vēl vairāk — dažus kabinetus dala ar skolu: pa dienu stundas, pēcpusdienā mūzikas vai mākslas skolas nodarbības. Treškārt — Mērsragā iepriekš šādas iestādes nav bijis. «Vēsturiski te cilvēki zvejojuši, ķēruši vēju. Skolā visu laiku bijuši praktiski tikai sportisti. Tagad mēģinām lauzt ierasto kārtību un izcīnīt savu vietiņu,» smej mūzikas un mākslas skolas vadītāja Alita Ozoliņa.
Vidusskolas gaitenī aplūkojam skolēnu darbus, nopriecājamies par radošo izdomu. Tikai pēcāk uzzinām, ka tos veidojuši mākslas nodaļas audzēkņi. Šai nodaļai pilnībā atvēlēts tikai viens kabinets. Otru dala ar mājturību, tāpēc tur īpaši izvērsties nevar, taču tajā, kas pieder vien māksliniekiem, bērni paši apzīmējuši krēslus, plauktos izvietotas krāsas, otas, dažādi objekti klusajām dabām un zīmēšanas apgūšanai — viss, kā mākslinieciski radošā vietā pienākas. Sarunas laikā ar vizuāli plastiskās mākslas nodaļas skolotāju Kristīni Sauškinu ejam no viena kabineta uz otru, un viņa rāda un stāsta par izmantotajiem materiāliem un paveikto. Ziedi no papjē-mašē, nelieli austi gobelēni, māla figūriņas. «Mums nav krāsns, kur mālu apdedzināt, tāpēc ļaujam tam izžūt un pēc tam nolakojam. Man gribējās, lai bērni ar šo materiālu pastrādā, jo tas šķiet ļoti nomierinošs.» Reizi gadā mākslas nodaļa rīko lielu izstādi tautas namā, lai to redzētu pēc iespējas plašāka publika. Maijā paredzēta nākamā.
Īsajā pastāvēšanas periodā skolai jau ir sasniegumi valsts mēroga konkursos. Skolotāja K. Sauškina par to ir īpaši priecīga, jo šis darbs vienlaikus ir arī viņas pirmā pedagoģiskā pieredze.
Iesākumā bērniem ir tikai četras nodarbības, ar gadiem to skaits pieaug. Kopumā jāmācās septiņi gadi un noslēgumā jāizstrādā diplomdarbs. «Bērni reizēm joprojām nesaprot, ka tas nav pulciņš, ka te ir konkrēts stundu saraksts. Dažiem reizēm šķiet, ka atnāks, kaut ko padarīs, atpūtīsies. Tad ir jāmotivē. Stāstu, ka pēc tam būs vieglāk tikt citās skolās. Ja ir pamata zināšanas, tad mazāk pēc tam jāmācās sagatavošanas kursos, lai eksāmenus noliktu. Galu galā māksla ir ieguvums ikvienam, jo maina domāšanu un uztveri,» stāsta K. Sauškina.
Skolotāja novērojusi, ka lielāku izaugsmi parasti uzrāda tie skolēni, kam darbā jāiegulda vairāk centības. Tie, kam ir dabas dots talants, bieži vien ar to iztiek, necenšoties sasniegt labākus rezultātus. «Pie mums darbs notiek ļoti individuāli, jo skolēni ir dažāda vecuma, līdz ar to atšķiras prasmju un varēšanas līmenis. Skumji skatīties uz tiem bērniem, kam ir redzams talants, taču paši to nenovērtē un nepilnveido. Savukārt lielu sajūsmu manī raisa bērnu iniciatīva — ja pēc uzdevuma uzdošanas viņš padomā un paziņo, ka darīs nedaudz citādāk, es pieļauju arī nelielas nobīdes no tēmas, jo šajos gadījumos rodas fantastiski darbi.»
Pedagogu pulks ir neliels: mākslas nodaļā ir divas pasniedzējas, mūzikas nodaļā — pieci pedagogi.
Ja mākslas nodaļa izmitinājusies vien divos kabinetos, mūzikas nodaļas stundas notiek vairākos. Otrā stāva bijušajās arhīva telpās atvēlēta vieta ģitāristiem un flautistiem. Ģitārskolotājs Elgars Jaunskalže ir gados jauns un ik nedēļu uz divām dienām brauc no Ventspils uz Mērsragu. «Ar muzikalitāti ir tā: ir bērni, kam tās vairāk, ir — kam mazāk. Un ir tādi, kas cenšas! Bet galvenais jau ir tas, ka viņi pievērsušies mūzikai, jo tā attīsta domāšanu, veicina smadzeņu darbību,» prāto jaunais skolotājs.
Mūsu viesošanās reizē īpaši gandarīta ir flautas spēles pasniedzēja Juta Frēliha, jo iepriekšējā dienā viņas audzēkne konkursā Saldū ieguvusi 3. pakāpes diplomu. Kabinetā ir arī divi mazie flautisti. Markuss Millers teic, ka izvēlējis flautu, jo redzējis televīzijā citus bērnus spēlējam. Iepaticies, arī mamma atbalstījusi dēla izvēli. Savukārt Laurai Rolandai Indruškevičai ir cits stāsts — viņai ir dvīņu māsa, kura apgūst klavierspēli. Abām atšķirīgi instrumenti izvēlēti ar domu, ka reiz varēs kopīgi ģimenes svētku reizēs muzicēt.
Mūzikas un mākslas skolas direktore Alita Ozoliņa teic, ka būšanai vidusskolas paspārnē ir zināmi plusi un mīnusi. «Ir grūti saplānot stundu grafiku, jo skolai ir ļoti plašs ārpusstundu nodarbību piedāvājums. Taču mūsu ikdienu atvieglo tas, ka nav pašiem jādomā par saimnieciskām lietām, piemēram, par sanitārajiem mezgliem.» Direktore priecājas, ka bērniem mūzikas skolā tik ļoti patīk, ka viņi labprāt apmeklē nodarbības arī sestdienās, un kāds pat izteicis vēlmi pēc papildu stundām.
Patlaban mūzikas un mākslas skolā nav neviena vietējā pedagoga, visi uz nodarbībām brauc no tuvākām un tālākām vietām. Direktore atklāj, ka nākamgad, iespējams, mazie mērsradznieki varēs apjūt vijoļspēli, jo ar pasniedzēju jau iesāktas sarunas.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: