«Sapratu, ka mana vieta ir skolā» 12.10.2017


Nereti dzirdētais teiciens «Par skolotāju nekļūst, par
skolotāju piedzimst!» attiecināms arī uz divām radošām talseniecēm,
kuras iedvesmo ar nebeidzamo enerģiju un dzīvesprieku. Tās ir Talsu
Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ieva
Zariņa un Talsu sākumskolas latviešu valodas skolotāja Antra
Puriņa, kuras guvuša uzvaru Latvijas iniciatīvā «Iedvesmojošākais
skolotājs». Sākumā devāmies iepazīties ar skolotāju Ievu
Zariņu.
Iniciatīvai, ko jau otro gadu organizēja mobilo sakaru un interneta
operators «Zelta Zivtiņa», tika iesūtīti aptuveni simts sirsnīgu un
aizkustinošu stāstu. Starptautiskās skolotāju dienas ietvaros pēc
visu saņemto pieteikumu izvērtēšanas tika paziņoti desmit laimīgie
uzvarētāji. Kurzemes reģionā, kur starp konkurentēm izvērtās sīva
cīņa, par uzvarētājām kļuva Ieva Zariņa un Antra Puriņa.
Pieteikumā audzēkņi Ievu Zariņu, kura pirms dažiem gadiem pati
absolvēja Talsu Valsts ģimnāziju, raksturo kā mazo rūķīti —
viņa vada pasākumus, māca skolēnus, audzina klasi, rūpējas par
parlamentāriešiem un iesaistās arī citos ar skolu saistītos
pasākumos.
Atrodot savu ceļu
Par skolotāju Ieva kļuva, pateicoties ģimenei un cilvēkiem, kurus
šobrīd sauc par saviem kolēģiem. Tā kā viņas vecāki arī ir
skolotāji, izvēle bijusi likumsakarīga. Īpaši lielu paldies viņa
vēlas veltīt savai latviešu valodas un literatūras skolotājai Gitai
Ernstsonei, kura jaunietei deva pārliecību, ka latviešu valoda un
literatūra ir viņas ceļš. Vēlmi kļūt par skolotāju Ieva izjuta jau
12. klasē, taču tolaik dzīves līkloči viņu aizveda citā
virzienā — jauniete vēlējās apgūt spāņu valodu, tāpēc iestājās
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē. Drīz vien viņa
saprata, ka nevēlas ar to saistīt savu dzīvi un viņas vieta ir
skolā. «Iesniedzu dokumentus Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas
fakultātē, un mani pārsteidza tas, cik augstu reitingā atrados. Tad
sapratu, ka šī ir tā vieta, kur man jābūt,» atzīst Ieva.
Mērķi atgriezties dzimtajā vietā jauniete izvirzīja jau no paša
sākuma. Talsi ir Ievas mājas, un viņa nespēj sevi iedomāties citur.
Šobrīd jauniete dzīvo Stendē, taču jau no pirmās dienas, kopš
ieradās šajā pasaulē, viņa uzskata sevi par īstenu
talsenieci.
Ieva strādā ar vidusskolēniem, un viņai ir arī audzināmā klase,
kurā mācās 27 skolēni. «Pozitīvais šajā darbā ir tas, ka tu
esi cilvēkos, sabiedrībā un visu laiku izglītojies, jo mācās ne
tikai bērni, bet arī skolotājs. Tāpat nekad neiestājas rutīna un
katra diena ir citādāka. Protams, ir arī grūtas dienas, bet tieši
šādās dienās ir iespējams izkāpt no savas komforta zonas. Reiz
skolēni teica: «Mēs gribētu aizbraukt uz peintbolu.» Tajā brīdī
likās — es labāk, skaisti sapucējusies, pasēdētu teātrī, taču
tad vienā brīdī attopies uz laukuma ar ieroci rokās, viss ir pa
īstam, un domā — ja nestrādātu skolā, droši vien šādā
situācijā nekad nenonāktu,» smejas jauniete.
Visu caurvij radošums
Viņa uzsver, ka, strādājot ar vidusskolēniem, ir daudz vieglāk
dibināt draudzīgas attiecības un motivēt audzēkņus. Pamatskolas
vecumā skolēniem ir dažādi niķi un stiķi, ar kuriem skolotājam
nākas tikt galā, savukārt vidusskolā bērni vēlas mācīties un ir
vairāk motivēti — ja viņi grib veiksmīgi nokārtot eksāmenus,
jāsāk strādāt jau 10. klasē.
Pašlaik rit trešais gads, kopš Ieva strādā skolā, un pirmo darba
nedēļu viņa atceras kā vakardienu. Tā kā jau pirmajā gadā jaunietei
bija ļoti daudz stundu, viņa katru dienu gulēja diendusu. Tolaik
viņa strādāja arī Talsu sākumskolā, taču ar laiku saprata, ka šos
pienākumus nespēj apvienot ar studijām. Zināmas grūtības sagādāja
arī disciplīnas ieviešana un laika izjūta — nereti viņa mājās
sagatavojās 40 minūšu garai nodarbībai, bet jaunieši visu
izdarīja jau pirmo 20 minūšu laikā. Pagāja vairāki mēneši,
līdz jaunā pedagoģe atrada un attīstīja savu darba stilu.
Šo trīs gadu laikā Ieva ir sapratusi arī to, ka skolotājam jāprot
atpūsties un saplānot laiku tā, lai viņš būtu paēdis, padzēris,
priecīgs, atpūties un izgulējies. Ja stundu skaits ir lielāks, Ieva
tās cenšas saplānot tā, lai vismaz vienā nodarbībā jaunieši paši
aktīvi darbotos. «Ja skolotājs vada stundu tā, lai viņam pašam būtu
interesanti, arī skolēniem būs interesanti. Esmu nedaudz haotiska,
bet reizēm tas ir pat labi — visam, ko daru, mēģinu pieiet
radoši. Latviešu valodā viss ir strikti, bet literatūrā var palaist
grožus nedaudz vaļīgāk — kādreiz taisām filmas vai iestudējam
kādu ainu, un tajā brīdī gan man pašai, gan bērniem ir interesanti.
Ne vienmēr stingrie kritēriji ir tie, kas nosaka, vai skolēns ir
labāks vai sliktāks. Drīzāk cenšos novērtēt to, cik viņš ir bijis
radošs,» atklāj Ieva. Viņa tic, ka literatūra ir mākslas
priekšmets, kas palīdz apgūt dzīvē svarīgas prasmes. Tā māca
sarunāties, izteikt viedokli, nebaidīties, komunicēt un uztvert
dzīvi vieglāk, vienlaikus neaizmirstot par pienākumiem.
Spēks turpmākajam darba cēlienam
Par stingru skolotāju jauniete sevi neuzskata — viņa vēlas,
lai audzēkņi viņu sauktu nevis par skolotāju Zariņu, bet gan Ievu.
«Negribu būt stingrā, ļaunā skolotāja, no kuras visiem ir bail.
Protams, jāprot neiekāpt arī otrā grāvī, taču jāatceras, ka
skolotājs ir savējais. Viņš ne tikai mācās kopā ar skolēniem, bet
arī atpūšas,» teic Ieva.
Konkursam «Iedvesmojošākais skolotājs» Ievu pieteica viņas
audzināmā klase. Jauniete neslēpj, ka brīdī, kad to uzzināja, pār
viņas vaigiem noritēja prieka asara. Ieva vienmēr ir uzskatījusi,
ka motivāciju strādāt sniedz nevis summa, kas katru mēnesi tiek
ieskaitīta kontā, bet gan emocijas, ko viņa saņem no skolēniem.
Šajā gadījumā tas bija atbalsts ne tikai no bērniem, bet arī no
vecākiem, kolēģiem, draugiem un pilsētas iedzīvotājiem. Par uzvaru
jaunā pedagoģe vēlas teikt lielu paldies visiem, kas viņu
atbalstīja un balsoja — savāktās balsis ir tās, kas viņu
motivē un iedrošina turpināt. Spēku Ievai sniedz arī laiks, kas
pavadīts kopā ar ģimeni, muzicēšana, slēpošana, atpūta pie dabas un
rušināšanās mazdārziņā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: