Sievietes mūžs starp pārbaudījumiem mežos, svešās zemēs un augstskolas solā 08.03.2013
Viss dundadznieces Iras Nepartes darba mūžs bijis saistīts ar mežrūpniecību. Smaga profesija sievietei, tomēr vairākkārt mūsu sarunas laikā viņa uzsvērs, ka savu izvēli nenožēlo. Lai gan tā savulaik sagādājusi ne vienu vien pārbaudījumu, bijis arī daudz laba — apskatīta pasaule, atrasts savs aicinājums, un pat sastapts dzīvesbiedrs.
Iras ģimenes saknes meklējamas
tepat — bijušajā Talsu rajonā. Mamma Lizete nāca no Indiņiem (apdzīvota vieta netālu no Valdgales). Savukārt tēva Alekseja Viekzdiņa dzimta cēlusies Ģipkas pusē. Tiesa, viņš pats dzimis Krievijā, latviešu kolonijā netālu no Novgorodas. Tēva ģimene turp devusies laikā, kad latviešiem radās iespēja iegūt zemi (19. gadsimta beigās pēc zemnieku brīvlaišanas daļa cilvēku devās uz kaimiņvalsti, kur to dalīja par velti — K. T.). Tomēr ilgi saimniekot tajā nebija lemts — sākoties Staļina represijām, lielu daļu ģimenes iznīcināja. Aleksejam laimējās; izmainot uzvārdā tikai vienu burtu, izdevās paglābties. Tā viņš nonāca darbā uz tirdzniecības kuģa, un vēlāk devās uz Latviju, pie radiniekiem Ģipkā. Šajā pusē viņš iepazinās ar sievu, un abi uzsāka dzīvi Pitragā, kur dzimusi arī Ira.
Tā kā vecāki vēlējās savu saimniecību, bet piekrastes smilšainajā zemē īsti nebija iespējams nedz iekopt zemi, nedz turēt lopus, ģimene devās uz Vaidi. Diemžēl iecerēto pārtrauca Otrais pasaules karš. «Vienmēr atceros — mums pie mājas auga liels bērzs, un tēvs tajā bieži sēdēja, vērodams jūras kaujas. Mūsu mājas vairs nav, tagad tās vietā uzaudzis mežs. Taču zinu, ka bērzs aizvien vēl ir dzīvs,» atminas Ira. Ienākot vācu karaspēkam, arī no šīm mājām ģimenei nācās aiziet. Sākoties kaujām — izdzīti — bet atpakaļ ar iekarotāju un kaimiņu palīdzību iztukšotajā namā viņi neatgriezās. Par laimi, lielākas kara traģēdijas ģimeni saudzēja. Tēvu vācu okupācijas laikā paņēma šķūtniekos (pajūgos pārvadāja mantas vai ļaudis — K. T.), bet ilgi šo darbu veikt viņam nenācās. Vāciešiem jūrmalā atradušās degvielas noliktavas, un, tā kā kara laikā to nevarēja dabūt, vīri kādā naktī nolēmuši paņemt slepus. Gājiens beidzās ar ēkas uzliesmošanu, un tēvs nonāca slimnīcā. Pēc atveseļošanās drīz vien klāt bija krievu karaspēks, un, tā kā viņš labi prata valodu, paņemts par tulku.
Kā stāsta Ira, pēc aiziešanas no Vaides, ģimene, kurā bija arī māsiņa Berta mētātājās pa visu bijušo Talsu rajonu. Tā kā Ģipkā aizvien dzīvoja tēva radi, viņi pārcēlās turp. Šeit mana sarunu biedrene arī uzsāka skolas gaitas.
Pēc pirmās klases pabeigšanas viņi devās uz Dundagu, kur tēvs atrada darbu vietējā mežrūpniecības saimniecībā (MRS). Izglītošanos viņa turpināja jau Dundagā.
Protams, savas nodevas prasīja arī attiecīgais laiks. Viena no tām — iestāšanās komjaunatnē. Vecāki, redzējuši jaunā režīma patieso seju, par to sajūsmu neizrādīja, tomēr, kad meita izteica vēlmi pievienoties, ceļā nestājās. «Mamma gāja baznīcā, bet pēc tam mani uz turieni vairs līdzi neņēma. Toreiz bija cilvēki, kuri mēdza baznīcā arī pa logiem skatīties, lai redzētu, kuri bērni tur atradušies. Pēc tam tos pat pa avīzēm vazāja,» viņa atminas.
Pēc vidusskolas absolvēšanas
bija jāizvēlas, ko darīt turpmāk. «Skolas laikā man labi padevās matemātika, tādēļ biju stingri nolēmusi to studēt. Iznāca gan citādi. Man bija draudzene, kura vēlējās iestāties biologos. Aizbraucām. Kā jau lauku skuķim Rīga man bija sveša, tādēļ mani pierunāja, un aizgāju viņai līdzi. Beigās draudzene izkrita, bet es — iestājos. Tomēr mācīšanās neiznāca — tikko kā ieraudzīju tās čūskas un citas preparētās radības, ātri vien savācu savas mantiņas un devos projām,» viņa smejas. Darbs ar dzīvo radību pētīšanu Irai gan atsākās vēlākajos studiju gados, bet ieceri par matemātikas apgūšanu viņa vairs neīstenoja. «Tagad domāju — par laimi, ka tā. Piemēram, ja būtu kādreiz nācies strādāt par skolotāju, es to nevarētu. Pietrūktu pacietības. Jau skolas laikā kādam mēģinot izskaidrot uzdoto vielu, man likās — kā to var nesaprast,» viņa prāto.
Atgriežoties mājās, nācās sākt strādāt. Drīz vien pavērās darba iespēja nozarē, kas kļuva tuva uz mūžu. «Tas bija pilnīgi nejauši. Par mežrūpniecību pirms tam nebiju pat domājusi. Tēvs tolaik jau strādāja MRS, tādēļ arī man tur iznāca iekārtoties,» viņa atminas. Par Iras pirmo darbavietu kļuva Kaļķu mežniecība, kur viņa strādāja par kasieri. Karjerai attīstoties, bijusi arī grāmatvede. Savukārt pēcāk ilgi gadi Dundagas MRS pavadīti normētājas amatā un arodbiedrības priekšsēdētājas postenī.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: