Skolotājas dzīves fotoalbums 23.11.2013
Ceļu uz Mazirbi pie ilggadējās pedagoģes Ilgas Brūveres mēroju divas reizes. Pirmajā turp aizveda ziņkārība — par viņu biju dzirdējusi daudz laba. Otrā pienāca, jo sapratu: šis mūžs ir pelnījis, lai to izstāstītu no sākuma līdz šai dienai. Rezultāts? Stāsts par skolu… un dzīvi.
Atmiņas par nozīmīgākajiem notikumiem un cilvēkiem Ilgas kundzes dzīvē papildina fotogrāfijas, ko viņa rūpīgi apkopojusi vairākos albumos. Mūsu sarunā tās kļūst par nozīmīgu ceļvedi.
Pirmā fotogrāfija: vecāki
Ilgas bērnība pagāja pirmās brīvvalsts laikā. Ģimenes mājas «Dzegužkalēji» atradās Piltenē. Tās tēvs iegādājās vēl cara laikā. «Viņš bija studējis Krievijā, pēc tam slimnīcā Ventspilī strādāja par ārstu. Izdomāja, ka grib ģimeni, un no kāda vecīša māju atpirka. Pats jau nesakrāja; viņa vectēvi mazbērniem krājuši zelta naudu. Kad tie izauga, kaudzīte bijusi pietiekami liela. Sākumā tēvs turpināja darbu slimnīcā, vien pa reizei atbrauca māju apskatīt,» Ilga stāsta.
Pēc laika vīrietis savās mājās ieskatījās jaunā kalponītē, kuru liktenis no mājām Rindā bija atvedis līdz šai pusei. Ilgai ir stāsts arī par to: «Mammai mājas nācās atstāt astoņu gadu vecumā. Nomira māte, bet tēvs, kā jau daždien vīrieši, slīcina bēdas un par zemi neliekas zinis. Labi, ka bija, kas bērnu pievāc. Sūtīja ganos, pēc tam par dienestmeitu. Tā viņa atklīda līdz Dundagai. Pēc pāris gadiem tēvs sacījis, ka nu jāveido ģimene. Nauda viņam bija, nopirka mammai kāzām nepieciešamo. Tolaik varēja dabūt lielas kastes, kur iekšā bija kurpes, plīvurs, smalkas drēbes, cimdi. Viss, kā šodien redzam filmās. Viņš to mammai no rīta pasniedza, un abi brauca uz Ārlavas baznīcu.»
Līdz pilntiesīgai ģimenes dzīvei pārim gan bija jāpagaida. Plosījās Pirmais pasaules karš, un jaunajam vīram jau kāzu naktī vajadzēja doties uz fronti. Par laimi, ne uz ilgu laiku.
Ģimene bija kupla — meita Ilga pasaulē nāca kā trešais no 12 bērniem (diemžēl viens mazotnē nomira). Vēlāk kundze stāstīs, kā izvērtušies pārējo likteņi. Vienu māsu vecāki izraudzījās par galveno mājas pārzini, kāds brālis Otrā pasaules kara laikā nokļuvis leģionā, bet pēc tam ilgi sabijis lēģerī; cits vēlāk uzkalpojies līdz ģenerālmajora pakāpei, un joprojām dzīvo un strādā Maskavā. Arī pārējo dzīve savijusies dažādi. Ilga kļuva par skolotāju.
Otrā fotogrāfija: skolas gaitas
Skolas gaitas meitene uzsāka Dundagā, kur absolvēja pamatskolu. Šo periodu raksturo gaišas atmiņas. Pedagogi pārstāvēja tā laika inteliģences labākās tradīcijas un sniedza šīs zināšanas arī audzēkņiem. «Skolas pārzinis bija tāds Jānis Šultners. Ļoti inteliģents; diriģēja kori, komponēja. Mani uzreiz iesaistīja ansamblī, korī. Skolā bija ļoti augsta dziedāšanas kultūra. Ik rītu viens pasniedzējs teica uzrunu, pēc tam visi kopā dziedājām kādu Dieva dziesmu. Himnu — svētkos. Mums iemācīja arī Igaunijas un Lietuvas himnu.
Pie Šultnera kunga bieži viesojās mākslinieki, filozofi. Manā sestās klases izlaidumā pie mums bija atbraucis Jānis Jaunsudrabiņš. Skaitīju viņa dzejoli un pat saņēmu grāmatu ar mākslinieka ierakstu. Tā gan vēlāk bija jāsadedzina (kā nevēlamā literatūra), bet lapu ar rakstīto paturēju.
Savukārt figurālās dejas mākslu un teātri pasniedza Misiņa kundze. Nebija gada, kad nebūtu uzvesta kāda liela izrāde (Ilgas kundze rāda fotogrāfiju ar skolēnu trupu; meitenes — krāšņos čigānu tērpos, ar piestiprinātām melnu matu pīnēm — K. T.),» viņa stāsta. Skolas laikā meitene iesaistījās arī mazpulku organizācijā, kas dažādās aktivitātēs apvienoja daudzus tā laika jauniešus.
Tā kā tēvs vēlējās, lai bērni iegūtu labu izglītību, 1938. gadā viņa uzsāka mācības elitārajā Ventspils komercskolā. Konkurss bijis ievērojams — aptuveni 30 pretendentu uz vietu. Skola lepojās ar augstvērtīgu izglītību un stingru disciplīnu. «Lai cik auksts nebūtu, skolā bija jābūt redzamam formastērpam. Nedrīkstēji ne uzvilkt jaku, ne šalli aplikt — uzreiz izraidīja no klases. Tā skaitījās Ulmaņa kliķes skola, visā Latvijā toreiz tādas bija tikai četras. Šķiet, tā bija paredzēta rēderejām. Padziļināti pasniedza matemātiku, valodas, pasaules kultūras zinātni, pat reliģiju,» viņa atminas.
Skolu meitene absolvēja vācu laikā — 1943. gadā.
Trešā fotogrāfija: Ilga — skolotāja
Vēl sēžot skolas solā, Ilga plānoja mācības turpināt juridiskajā fakultātē. Viņai labi padevās stenografēšana, un radās iecere amatu saistīt ar protokolu veidošanu. Karš sapņiem pielika punktu.
Viesojoties pie vecākiem, viņa sastapa pedagogu no skolas laika Dundagā. Viņš, uzzinājis, ka meitene meklē darbu, palīdzēja tai iekārtoties pirmajā darbavietā — Zūru (mūsdienās tā teritorija iekļauta vairākos Ventspils novada pagastos — K. T.) pamatskolā. Lai arī pedagoģiskās izglītības viņai nebija, tolaik augstu vērtēts komercskolas diploms; viņa šo skolu pabeidza ar izcilību.
Vācu laikā viņa ieskatu jaunajā arodā guva, apmeklējot skolotāju sagatavošanas kursus Tukumā. Savukārt vēlāk, kad padomju režīms konkurentu okupācijas gados iegūto izglītību atzina par nederīgu, meitenei reiz apgūto nācies demonstrēt, no jauna kārtojot eksāmenus. Tā nepieciešamās zināšanas apgūtas Liepājā.
Visu rakstu lasiet 22. novembra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: