Spārenieki novērtē «peļu taciņas» Modra Sapuna darbos 03.03.2016


26. februārī Spāres muižas mazajā zālē, piedaloties pašam
māksliniekam, tika atklāta Modra Sapuna gleznu izstāde «Dabas
darbnīca». Tikšanās izvērtās sarunā par katra mākslinieka īpašo
stilu, ko ir vērts saglabāt.
Par dabu viss skaidrs — tā ir visapkārt; savukārt darbnīca
asociējas ar instrumentiem un darbagaldiem, lai gan mākslinieka
darbnīcā, protams, strādā ar otām, krāsām, koka irbulīšiem un
kaltiņiem, izstādes atklāšanā sprieda Spāres tautas nama vadītāja
Tabita Kalniņa. Braucot pēc izstādes darbiem, viņa gan
konstatējusi, ka Modrim nemaz darbnīcas nav, ir vien neliela
darbistaba, kur no ciemiņiem netiek slēpti iesāktie darbi.
«Mēs tevi uzmeklējām tāpēc, ka tu jau plaši esi izskanējis plašajā
pasaulē,» Tabita atzina, skaidrojot motivāciju Modra darbus darīt
redzamus arī Spārē. «Tevi uzskata par naivistu. Saki, lūdzu, vai
tas tev nešķiet aizvainojoši?» saklausot vārdā «naivists» netīkamas
asociācijas, viņa bez aplinkiem jautāja. «Nebūt ne! Šis tituls man
ir tīri pieņemams. Tas pieder pie realitātes,» Modris pārliecinoši
atbildēja.
Spārenieki pieredzējuši, ka nereti no māksliniekiem katru vārdu
nākoties gluži vai ar knīpstangām vilkt ārā, bet šis nebija tas
gadījums. Modris uzreiz brīdināja, ka viņam ir, ko teikt, un īsi
ieskicēja savu ceļu mākslā, sākot ar daudzpusīgo un gleznaino dzīvi
laukos, turpinot ar dažādām iespējām pilnveidot savu mākslinieka
talantu, pirmajām izstādēm, ciešo piepulcēšanos citiem Talsu
māksliniekiem un beidzot ar pašreiz aktuālo. Modra darbi
izceļojušies ne vien pa Latviju, bet arī bijuši apskatāmi citur
pasaulē. Gan kā mākslinieks, gan kā kokgriezējs viņš varējis
izpausties arī, izpildot dažādu draudžu pasūtījumus — apgleznojot
altāra un kanceles detaļas Ģipkas luterāņu baznīcā, izgatavojot
ziedojumu traukus Stendes un Spāres luterāņu baznīcai, kā arī
altāra svečturi Talsu luterāņu baznīcai. Prieks dzirdēt, ka
sadarbība turpinās — jau drīzumā Ģipkas baznīcā iecerēts uzstādīt
jaunus Modra gleznojumus.
Spārenieki apbrīnoja
mākslinieka lielo pacietību. Tautas nama vadītāja pat uzsvēra, ka
viņai savulaik, vēl darbu autoru neredzējušai, radušās asociācijas
ar sīkām peļu taciņām, pa kurām skrienot, tās regulāri kaut kur
piedur savu smalko purniņu. Vai tad cilvēka tomēr gana lielie
pirksti (pie tam — Modris ir kreilis!) spējīgi uz tik filigrānu
smalkumu? Viņš pats nekautrējās to norakstīt uz «diezgan lielu
talantu», kurā sava loma varētu būt arī iedzimtām dotībām. Sevišķa
grūtuma viņš darba procesā neizjūtot, pat ja viena glezna prasa
mēnesi laika. Savu iespēju robežas gan arī Modris apzinās,
piemēram, atvairot spārenieku provokācijas ķerties pie portretu
gleznošanas. «Nav man gluži tādu dotību,» viņš saka. Arī par
ziediem, ko klātesošie rosināja zīmēt, Modris sprieda, ka tos savos
darbos jau atveido ļoti daudzi.
Tabita Modri mazliet provocēja, pretnostatot šos smalki izstrādātos
darbus viņa mammas brāļa Andra Vītola izteiksmīgajiem otas
triepieniem. «Acīmredzot katram ir savas dotības, talants un
pieredze,» neapmulsa Modris. Reiz gan arī viņš ar ūdenskrāsām
pamēģinājis mālēt līdzīgi kā Andris to dara, bet ar to pieticis.
«Šad un tad kārdinājumi uz to ir uznākuši, bet es saprotu, ka
padoties nevajag un tomēr vajag turpināt savu iesākto ceļu,» Modris
vērtēja.
Klātesošie vēlējās arī zināt, vai vecāki savu reizi nerājoties, ka
vajadzētu malku sanest, bet dēls tik glezno. «Man par to nemaz
nevajag teikt, es vienkārši pats to visu esmu pamanījies izdarīt!
Visu dienu tikai sēdēt es nemaz nevarētu! Tad es migtu ciet, vakaru
lāgā nespējot sagaidīt! Man ir vajadzīgas kustības! Pēc tam var tā
forši ķerties klāt pie zīmēšanas un zināt, ka diena ir vērtīgi
pavadīta,» sprieda Modris.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: