Starp grāmatām, smagu darbu, puķēm un pavasari 01.02.2013
Pēc rakstnieces Māras Cielēnas, «Bērnu žūrijas» pārstāvju un manas ciemošanās todien Kaltenes bibliotēkas vadītājas Egitas Jansones sestdiena ievelkas vēlā vakara stundā. Kad uzstāju, ka gribu redzēt viņas gotiņas — Laimu, Irbi un Biti — Egita tik smej un atgaiņājas, un skaidro, ka Valgalciema «Zvīņās» govis bijušas vienmēr. «Pārņēmu stafeti no mammas, iemācījos slaukt,» laiku pirms gadiem sešiem septiņiem atsauc atmiņā Egita, piebilstot, ka šobrīd tas viss jau gan paliekot par smagu.
«Mans tēvs ir dzimis «Speķraušos» —
tiem blakus bija Beķerkrogs, «Kriņģeļi», «Veģi» un «Beķeri»! Arī Valgalciemā mājvārdi reiz likti pa puduriem,» atklāj Egita. Vecaistēvs ar brāli Jāni cēluši savus «Speķraušus» kopā — pusi no mājas gan jūra laika gaitā aizskalojusi. Ja viens no viņiem savu māju, «Kriņģeļus», vēl paguvis uzbūvēt pirms kara, otra nodomus tas izjaucis — «Zvīņas» sešdesmitajos gados pabeidzis Egitas tēvs. Skolas laikā Egitai speķraušu nosaukums mājai šķitis absolūti nepieņemams, taču tikai ar pašreizējo prātu viņa novērtē tā izcilību. «Uguņos un Valgalciemā reiz bija tā — kad vēl tikai celta māja, kāds no cieminiekiem tās vārdu uz ēkas pakša jau bija uzrakstījis! Tā arī māja bija jānosauc, jo jebkurā gadījumā cieminieki tās saimnieku citādi nesauca,» skaidro Egita.
Viņas dzimta ir bijuši jūrmalnieki paaudžu paaudzēs. Mamma Ilda piedzimusi četru bērnu ģimenē, bet viņas tēvam Jānim piederējusi Valgalciema lielākā bode, «Kaupiņi». Vecaistēvs savulaik šo māju nopircis no Veltas Vilciņas onkuļa, kurš devies dzīvot uz Melnsila «Krukšām». Vectēvs bijis labs veikalnieks, braucis arī jūrā zvejot, taču nomiris jaunos gados, 58 gadu vecumā. «Viņš, vēl dzīvs būdams, bija tā nostrādājies, ka vecāmāte ēdienreizēs stāvēja blakus un turēja vectēva roku ar dakšiņu, lai ēdot neizbaksta acis,» smej Egita. Reiz Līgo vakarā vectēvs devies pakaļ alus mučelei, bet pie Vandzenes uznācis tāds miegs, ka nolēmis mazliet atpūsties — pamostoties secinājis, ka pienācis jau… Jāņu rīts.
Vectēvu Frici, tēva tēvu, Egitas brālis Aldis iesaucis par Tāpu, bet vecmammu Sofiju — par Māti. Interesanti, ka no Tāpa viņa dzīves laikā neviens netika dzirdējis nevienu rupju vārdu! Lai arī kara laikā visi dokumenti sadeguši, Egita ir izpētījusi, ka vectēvs Fricis savulaik ir beidzis Ainažu jūrskolu kā tālbraucējs stūrmanis. Veidojot izstādi «Novadnieku kāzas cauri gadsimtiem», viņa nejauši sazīmējusi savu vecmammu Sofiju un tēvu Edgaru kādā senā kāzu bildē, kur precējies kuģa pavārs. Pēc tās izsecinājuši, ka vectēvs visu mūžu ir braucis uz Jaņķevica kuģa. «Vectēvam un vecmammai iepazīstoties bija liela gadu starpība — visticamāk, kad 36 gadus vecais Fricis nokāpa no kuģa trapa, lai beigtu savas jūrnieka gaitas, astoņpadsmitgadīgā Sofija viņu noskatīja un pievāca,» pieļauj Egita. Bērziņu ģimenē piedzimuši četri dēli — Valdis, Edgars, Egons un Aldonis. Egitu vectēvs nākotnē redzējis guvernantes profesijā, bet viņas brāli Aldi — inženiera amatā. Ar brāli Aldi Egitai ir piecu gadu starpība. «Viņš jau mani kā māsu negribēja, tāpēc pārdeva,» joko Egita.
Savukārt Egitas vecāki apprecējušies 1950. gada Vecgada vakarā — mamma ar savu vidējo māsu Elgu precējušās reizē un sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā uz Roju braukušas ar zirgu pajūgiem. Māsai kamanas pa ceļam apgāzušās un pēc gada pāris izšķīries, bet Egitas vecāki savā laulībā laimīgi nodzīvojuši kopā visu mūžu. «Tēvs ļoti mīlēja mammu, pat dievināja viņu,» atklāj Egita. Arī viņas tēvs Edgars visu mūžu gājis jūrā — gan uz mazajām motorlaiviņām, gan braucis par kapteini uz tā saucamajām vāverastēm. Mamma palīdzējusi zvejas darbos, strādājusi vietējā dārzniecībā, bet pēdējos gadus bijusi apkopēja Kaltenes klubā. Tēvs Aizsaulē devies 77 gadu vecumā — Lieldienās, no Lielās piektdienas uz Kluso sestdienu, bet mamma nupat, pagājušā gada 18. decembrī.
Visu rakstu lasiet 1. februāra laikrakstā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: