Strazdes rokdarbnieces garlaicību un grūtsirdību nepazīst 20.02.2016


Strazdē mīt daudz aktīvu un radošu rokdarbnieču. Viņu vidū ir
arī Talsu novada pašvaldības titula «Par mūža ieguldījumu kultūrā»
saņēmējas Anna Leivalde un Biruta Spalvēna. Abas dāmas pārkāpušas
jau 80 gadu slieksnim, taču tas joprojām nav šķērslis, lai
nodarbotos ar rokdarbiem vai iesaistītos kādās citās
aktivitātēs.
«Labāk kaut ko padaru, nevis runāju!»
teic Anna Leivalde, kad ceturtdienas, 18. februāra, rītā
ciemojamies Strazdes brīvā laika pavadīšanas centra audēju un
rokdarbnieku pulciņa telpās. Vadītāja palīdz Zanei Niķei salikt
pavedienus plecu lakatam. A. Leivalde teic, ka ar rokdarbiem
sākusi nodarboties kopš 20 gadu vecuma, taču aušanas prasmes
apguvusi pie Z. Niķes mammas — Veras Lauciņas, kas pirms 57
gadiem Strazdē nodibinājusi audēju pulciņu. «Nu man ir tikai 80! Ja
esi sācis kustēties, tad tas ir kā likums! Ir jāturpina, jo
tādējādi cilvēks nepaspēj ierūsēt,» skaidro šiverīgā Annas kundze.
Viņa joprojām seko līdzi citu rokdarbnieču aktivitātēm, lai
iemācītos ko jaunu un tādējādi pilnveidotu savas prasmes.
Strazdeniece darbojas arī Pastendes kultūras nama tautas lietišķās
mākslas kolektīvā «Kurši».
12 rokdarbnieces kopā sanāk katru ceturtdienu,
taču audējas uz kopīgo mītnes vietu — kādreizējo bērnudārzu — nāk
kā uz darbu — katru dienu. Šeit tiek austs viss — no visrupjākā
grīdas deķa līdz pat smalkākajam galdautam. Annas kundze stāsta, ka
pavisam nesen no stellēm izņēmusi grīdas segu un linu dvieli. Tagad
audējas gatavojas izstādei, kas būs Talsu novada muzejā. Pērn
strazdenieces izturējušas rokdarbu atlasi, un tādējādi viņu linu
dvieļi izstādīti citu apskatei pat Cēsu izstāžu zālē. Dāmas aktīvi
darbojas, lai ikdienas kreņķi un nebūšanas ietu secen.
«Ar redzi man viss ir kārtībā! Kad pavisam neredzu, uzlieku
brilles!» smej astoņdesmitgadīgā rokdarbniece Anna Leivalde. Viņa
skaidro, ka rokdarbi kļuvuši par ikdienas nepieciešamību. Savulaik
mājinieki gan bijuši nemierā ar viņas aizraušanos, taču tas, kurš
ar rokdarbiem saslimis, izārstēties vairs nevar. «Savulaik, kad
bērni vēl gāja skolā un pašai bija jāstrādā fermā, vakaros
iemidzināju bērnus, līdz diviem naktī pagulēju un tad līdz pieciem
rītā, kamēr jādodas uz fermu, sēdēju stellēs un audu. Atceros, ka
reiz, lai pabeigtu noaust segu, pietrūka nedaudz dzijas. Aizgāju
mājās, uz gāzes plīts katlā nokrāsoju dziju, pieaudu slapju klāt un
lieko šķidrumu nospiedu nost!» atceras audēja.
Dāmām darba telpas ir siltas un omulīgas. Šeit viņas ne tikai kopā
strādā, apspriež idejas, bet arī padzer tēju, kafiju un svin
svētkus. Kā tas nereti sieviešu kolektīvā gadās, sanāk arī pa kādai
nesaskaņai, taču ienaidu neviena ilgi netur, jo problēma ātri vien
tiek atrisināta. Un kā tad cilvēks lai dusmojas uz to, kas turpat
līdzās auž vai strādā? Emocijas paliek rožu celiņos un dreļļu
rakstos. Tuvojoties siltajai sezonai, kundzes rokdarbus nedomā
atstāt novārtā. Viņas teic, ka bērni lieli, dārzi arī nav tik
apjomīgi, tāpēc turpinās darboties.
Aprīļa beigās Strazdes muižā
sabrauks rokdarbnieces no visas pasaules. Strazdes brīvā laika
pavadīšanas centra vadītāja un rokdarbu un audēju pulciņa
dalībniece Inga Dombrovska stāsta, ka ar tautas lietišķās mākslas
ekspertes Lindas Rubenas iniciatīvu no 28. aprīļa līdz 1. maijam
gaidāma starptautiska nometne. Tajā rokdarbnieces no Latvijas mācīs
latvisko cimdu rakstus interesentiem no visas pasaules. Dalību
pieteikušas pārstāves no Dānijas, Vācijas, Lietuvas, Igaunijas,
Francijas, ASV un Japānas.
Šī iemesla pēc titula «Par mūža ieguldījumu kultūrā» otra saņēmēja
— Biruta Spalvēna — pārcēlusi pat nopietnu acu operāciju. Kā tad
bez enerģiskās rokdarbnieces un amatierteātra dalībnieces
klātbūtnes! Nevienam no klātesošajiem pat nerodas jautājumi vai
iebildumi par to, ka Birutiņas varētu nebūt.
Vaicājot, kā abas cienījamās seniores uztvērušas godpilno
apbalvojumu par mūža ieguldījumu, viņas atzīst, ka svinīgajā
pasākumā satraukums bijis liels. Klātesošie ar humoru smej, ka pa
tvērienam turēts pat ožamais spirts. Tomēr abas kundzes nopietni
teic, ka jutušās gandarītas un novērtētas.
«Secinu, ka tad jau neko nepareizu neesmu darījusi!» teic
A. Leivalde, kura rokdarbu prasmes ierādījusi arī abām meitām
— Vitai un Ievai.
«Ja mūsu māžošanos šitā atzīst,
tad jau mēs varam māžoties arī turpmāk!» smej B. Spalvēna.
Viņa atklāj, ka tikai šogad, pēc vairāk nekā 50 gadiem, apguvusi
rožu celiņa aušanu. Tagad viņai stellēs top krāšņs galdauts, kurā
izausti rožu celiņi ar zelta diegiem. Spriganā kundze prāto, ka uz
tā labi iederētos tumši brūnas māla kafijas tases. Viņai savulaik
aušanas mākslu ierādījusi kaimiņiene, kas nu jau aizsaulē, — Līne
Bērziņa. Birutiņa stellēs kāpj katru dienu. No rītā astoņiem līdz
pat trijiem pēcpusdienā viņu var sastapt, šeit aužot.
«Manā vecumā jau miegs vairs nenāk, tāpēc ceļos agri. Domāju, ka
būs acij operācija, tāpēc kādu laiku nevarēšu mest audeklus. Sametu
septiņus audeklus priekšdienām, bet tagad operācija atlikta līdz
augustam!» smej mundrā audēja. Visas kopīgi spriež, ka grūtākais
esot iejūgt zirgu jeb ielikšana stellēs, lai raksts sanāktu tāds kā
uz papīra. Nereti gadās, ka noaustais darbs tiek izmantots ačgārni
— ar kreiso pusi uz augšu, jo tādējādi izskatās labāk. Kamēr
B. Spalvēnai acij tīkamāki ir zemes toņi, A. Leivaldei
patīk košākās krāsas. Dāmas smej, ka viņu darba telpās — sieviešu
pasaulē — vīrieši bez vajadzības nenāk. Stiprais dzimums tiek
aicināts tikai reizēs, kad jāpārvieto kādas no septiņām stellēm vai
kāds cits smagāks nesamais. Taču, kuram vīram gan nepatīk sieva,
kas mājās ir smaidīga un žirgta? Strazdenieces noteikti tādas ir,
jo darbojoties viņas atgūst sirdsmieru un dvēseles harmoniju.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: