Latvijas Tautas frontei — 25. «Tajā vasarā gaisā virmoja pārmaiņu un brīvības smarža» 04.11.2013
Lūdzu uz sarunu Mārtiņu Valteru, vienu no Tautas frontes kustības līderiem. Viņš bija toreizējā Talsu rajona Balgales pagasta pašvaldības vadītājs. Tagad — Latvijas Universitātes sociālo zinātņu maģistrs sabiedrības vadībā, vadības zinību doktorants; vairāku grāmatu un publikāciju autors. M. Valteram ir ilggadēja pieredze Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta izpilddirektora amatā. Viņš izstrādājis un vadījis projektu vadības kursu programmas Latvijas augstskolās un lielākajos mācību centros; vairāk nekā 15 gadu pieredze praktiskā projektu izstrādē un vadībā, tajā skaitā arī starptautiskos projektos.
— Kāpēc pievienojies Tautas frontei?
— Man gan šķiet, ka nepievienojos, bet piedalījos tās veidošanā, vismaz Talsos.
Protams, iniciatīva nāca no radošajām savienībām, un Mavriks Vulfsons pirmais publiski runāja par Molotova un Ribentropa paktu.
Tajā vasarā gaisā virmoja tāda kā pārmaiņu un brīvības smarža.
— Vai tu un domubiedri jau apzinājāties, ka jums būs lemts atgūt Latvijas neatkarību?
— Drīzāk gan ne. Tāda cerības dzirkstele jau daudziem sirdī gailēja, bet pārliecības nebija, tikai cerība kā dzirkstele.
Uz pirmo Tautas frontes sanāksmi es paņēmu līdzi sarkanbaltsarkano karogu, ko omīte visus šos garos gadus bija saglabājusi bēniņos. Vai tā bija drosme vai pārgalvība? Nezinu, man tā vienkārši bija jādara. Katram cilvēkam ir savs dzīves uzdevums, misija. Esmu par to ļoti stingri pārliecināts, ka Dievs mani vada. Atskatoties atpakaļ, skaidri redzu, ka esmu mainījis savu dzīvi, dzīves vietu, nodarbošanos brīžam pavisam negaidītā veidā. Neesmu ieguvis tos amatus, kurus vēlējos, uz kuriem kandidēju, bet tos, kurus Dievs man ir nolicis, kurus man pavisam negaidīti piedāvāja. Viens no šādiem dzīves uzdevumiem man bija Latvijas Tautas frontes veidošana un attīstība.
Mani diezgan bieži uzskatīja par radikāli un nacionālistu. Tas bija mana sarkanbaltsarkanā svītera dēļ. Es pats par sevi domāju, ka drīzāk biju pragmatiķis — darīju to, kas konkrētajā brīdī bija iespējams, svarīgs un būtisks.
Pirmajā Latvijas Tautas frontes kongresā bija daudz kaismīgu runu, kurās vieni aicināja atjaunot neatkarīgu Latviju, citi runāja par kultūras un ekonomisku autonomiju. Vienā brīdī neizturēju un aizsūtīju prezidijam ierosinājumu nobalsot, lai taču beidzot tiktu skaidrībā, kāds ir mūsu mērķis. Šo ierosinājumu noklusēja. Pareizi darīja. Tas kļuva skaidrs jau nākamajā dienā pēc kongresa, jo komunistu presē sacēlās pamatīga vētra, pēc dažiem mēnešiem tika nodibināta Interfronte.
Šādos apstākļos Latvijas Tautas fronte varēja virzīties uz priekšu tikai ar mazākumtautību un arī progresīvās krievu daļas atbalstu. Manuprāt, nepelnīti ir aizmirsts Latvijas PSR Tautību forums, tā nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Diemžēl, ir aizmirsti arī daudzi solījumi, kurus Tautas fronte deva mazākumtautībām.
Latvijas Tautas fronte ļoti veiksmīgi ar nacionāli noskaņoto komunistu un Latvijas Lauksaimnieku savienības atbalstu uzvarēja PSRS Kongresa vēlēšanās, kas ļāva jautājumus par Latvijas ekonomisko un vēlāk arī politisko patstāvību pamazām virzīt uz priekšu. Ne mazāk būtiska bija uzvara pašvaldību vēlēšanās, kam sekoja uzvara arī Augstākās Padomes vēlēšanās. Šajās vēlēšanās gan lauku apvidos Latvijas Tautas fronte un Latvijas Lauksaimnieku savienība bija konkurentes, bet pēc vēlēšanām izveidojās laba, konstruktīva sadarbība, kas ļāva 1990. gada 21. aprīlī sasaukt visas Latvijas pašvaldību deputātu sanāksmi Daugavas stadionā un nobalsot, ka jāatjauno Latvijas neatkarība. Neatkarības deklarāciju pieņēma pēc tam, 4. maijā. Ja nebūtu šī pašvaldības deputātu, respektīvi, visu iedzīvotāju nospiedoša vairākuma atbalsta, nebūtu arī Neatkarības deklarācijas un neatkarīgas Latvijas.
Tas, ka neatkarību atguvām jau 1991. gadā pēc augusta puča, manuprāt, ir mums ļoti veiksmīga dažādu apstākļu sakritība. Pirmkārt, jāatzīmē Jeļcina personība un viņa nesaskaņas ar Gorbačovu; otrkārt — Belovežas gāršā pieņemtais lēmums likvidēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.
— Vai tev ir kādreiz nācies nožēlot to laiku savā dzīvē?
— Protams, ka nē! Tas bija jauks, trauksmains laiks, mēs visi bijām vienoti kopīgam mērķim. Ja paskatās, kā mēs tagad dzīvojam, tad arī ir ar ko lepoties. Mēs varam brīvi braukāt pa visu Eiropu, mēs esam drošībā NATO paspārnē, automašīnu skaits ir tuvs iedzīvotāju skaitam, veikali pārpilni ar pārtikas produktiem, apģērbiem, sadzīves tehniku; pilsētas kļūst arvien sakoptākas.
— Tagad, vērtējot Latvijas attīstību kopš tā laika, kas, tavuprāt, ir nogājis greizi, kas — izdevies? Kāpēc?
— Ārēji jau viss ir gandrīz kā Eiropā, šis tas ir pat labāks — mazāk sagandētā daba jau nu noteikti. Tomēr kļūdu Latvijā ir ārkārtīgi daudz. Pirmā kļūda bija jau zemes īpašumu tiesību restitūcijā. Lietuvieši zemes reformu veica daudz efektīvāk — zemi atdeva tikai tiem, kas uz tās dzīvoja un strādāja. Lietuvieši arī nebija apsēsti ar liberālismu un atbalstīja savus lauksaimniekus, kamēr mēs brīvi laidām iekšā humāno palīdzību no Eiropas un Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja ir pieejami produkti bez maksas, tad kāpēc tos pirkt? Bez maksas ir tikai siers peļu lamatās un arī tikai otrajai pelītei. Rezultātā dažos gados lauksaimniecība sabruka, kas arī bija Eiropas Savienības mērķis — iekarot saviem zemniekiem jaunus tirgus.
Otrā kļūda bija pārliekais liberālisms, kas palīdzēja sagraut rūpniecību, lai gan dažkārt man šķiet, ka tas tika izdarīts apzināti un pēc pasūtījuma. Piemērs — Slokas papīrfabrikas slēgšana, aizbildinoties ar vides piesārņošanu, lai gan tikko bija uzbūvētas jaunas attīrīšanas iekārtas. Protams, daudzas rūpnīcas vairs nevarēja pastāvēt, jo tirdzniecības sakari ar Krieviju dramatiski saruka — izejvielas kļuva dārgas, Krievijas tirgū strauji ieplūda japāņu, amerikāņu un Eiropas preces, izspiežot Latvijas ražojumus, tomēr daudz kas bija atkarīgs no konkrētajiem cilvēkiem.
Nesen biju Olainē — pilsētā, kurā uzaugu, strādāju, kur dzimuši mūsu bērni. Ir dīvaini skatīties, kā sabrūk Olaines reaktīvu rūpnīca, bet blakus plaukst un zeļ «Olainfarm». Esmu strādājis abās. Pēc izejvielām un produkcijas tās bija ļoti līdzīgas. Vienas vadītāji nespēja rūpnīcu saglabāt, otras — spēja.
Ēvalds Valters Latvijas Tautas frontes pirmajā kongresā teica: «Man pašam kungam būt,/ man pašam arājam.» Diemžēl ar to kunga gēnu latviešiem ir tā švaki. Vara, pirmkārt, ir pienākumi darboties arī savu padoto labā, otrkārt, vara ir atbildība, un tikai, treškārt, vara ir tiesības rīkoties ar resursiem. Mūsu politiķi jau no sākta gala ir rīkojušies savā, nevis tautas vairākuma labā un visiem spēkiem vairījušies no atbildības. Aiz nesenās ekonomiskās krīzes ļoti viegli saskatāmas savtīgas intereses — banku uzbāšanās ar nekustamajiem īpašumiem, populistiska algu celšana publiskajā sektorā. Un pēc tam sekoja klanīšanās aizdevējiem.
Latvija pazaudējusi vairāk cilvēku nekā Otrajā pasaules karā un sekojošajās deportācijās. Vai tas nav genocīds pret Latvijas tautu?
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: