Talsenieki dāņiem uzdāvina «Latvijas pakalnu» 08.05.2015
24 Talsu Valsts ģimnāzijas un Pastendes pamatskolas 9. klašu audzēkņi un viņu skolotāji Antra Grūbe, Linda Matisone un Reinis Korsūnovs aprīļa beigās pēc nedēļu ilgas prombūtnes atgriezušies no Dānijas. Izglītības projekta iesākums saistāms ar pagājušā gada vasaru, kad Dižmāras gadatirgus laikā Talsos viesojās Lejres pašvaldības delegācija. Mūsu viesis Jorgens Lauterbahs no Dānijas bija ieinteresēts veidot sadarbību vēstures jomā, organizējot arī vēstures simpozijus. Tikšanās laikā Talsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Antra Grūbe izteica piedāvājumu sadarboties arī skolēnu apmaiņas projektā.
Sākotnējai idejai radās šķēršļi,
kas saistīti ar Dānijā notiekošo skolu reformu, jo izrādījās, ka šādos apstākļos dāņu skolotāji nav gatavi dalīties pieredzē. Kad šķita, ka iecerei nav nākotnes, sadarbībai atsaucās Osted Fri-og Efterskole (privātskolas) direktors Kims Thavi Albrehts. Viņa vadītā skola bija gatava talseniekus uzņemt, apmaksājot visus izdevumus. Interesantus faktus par direktoru pastāstīja A. Grūbe: Kims Thavi Albrehts dzimis Taizemē, viņu adoptējuši vecāki — māte dāniete, tēvs vācietis (Albrehts). Puisis no septiņu gadu vecuma mācījies Japānā. Savukārt Kima sieva ir krieviete no Igaunijas. Viņa piedzimusi Krievijas ciematiņā, kur pēc kara gūstekņu nometnē dzīvojis un nomiris Kima vectēvs (tēva tēvs). Kima ģimene adoptējusi divus dāņu bērnus.
Sadarbības projektā
tika iesaistīti labākie 9. klašu audzēkņi, viens no mērķiem bija mūsu skolēnu piedalīšanās mācību procesā. Talsu Valsts ģimnāzijas angļu valodas skolotāja Linda Matisone piebilst, ka visi dzīvojuši skolas internātā un kontaktējušies galvenokārt ar 9. klašu audzēkņiem, arī stundās strādājuši kopā.
Stundas ir 90 minūšu garas, taču tas nenozīmē, ka viss laiks tiek veltīts mācībām, jo, pēc skolotāja ieskatiem, stunda var būt arī īsāka. Mājas darbu pildīšanai viņiem ir speciālas stundas skolā no 17.30 līdz 18.30, bet pēc tam var darīt, ko vēlas. Dienā ir četras līdz piecas mācību stundas, pārsvarā tikai viens priekšmets. Dāņi uzskata, ka šādā veidā priekšmeta apguve ir interesantāka.
Mūsu skolēni pieļauj varbūtību, ka viens mācību priekšmets dienā varētu būt apnicīgi, labāk esot dažādība, kā tas pierasts mūsu skolās. Devītklasnieks Renārs Strazdiņš sacīja, ka Dānijā pavadījuši septiņas dienas un trijās no tām piedalījušies mācību stundās — angļu un vācu valodā, sportā, matemātikā, fizikā, ķīmijā un bioloģijā. L. Matisone teica, ka stundas temps ir daudz lēnāks un viss tiek pamatīgāk pārrunāts.
Renārs pamanījis, ka matemātikas stundā uzdevumi bijuši vieglāki nekā mūsu skolā. Mārim Nagobadam šķitis, ka fizikā, ķīmijā un bioloģijā vielas apguvē mūsu skolēni tikuši tālāk, citas tēmas viņi mācījušies 8. klasē. «Man šķita jocīgi, ka divi priekšmeti — bioloģija un ģeogrāfija — tiek mācīti kopā, man būtu grūti pierast pie tādas sistēmas,» atklāja puisis.
L. Matisone uzskata, ka var un vajag apvienot mācību priekšmetus, tādā veidā ir lielāka sasaiste ar reālo dzīvi. «To mēs redzējām nepārtraukti,» uzsvēra skolotāja. Dāņu skolā fizikas un ķīmijas apguve notiek pa grupām: meitenēm un zēniem atsevišķi. A. Grūbe paskaidroja, ka tas saistīts ar zēnu un meiteņu domāšanas atšķirībām. Katrai grupai vielu māca, izmantojot citādas metodes.
«Tur ir ļoti moderni iekārtotas ķīmijas un fizikas laboratorijas, veicām eksperimentu, kas bija saistīts ar tauku daudzuma noteikšanu dažādos pārtikas produktos. Tā nav vienkārši kaut kāda teorija, bet daudz noderīgākas zināšanas. Protams, arī teoriju var apstrādāt un izmantot. Man šķita interesanti, ka mācības ir saistītas ar reālo dzīvi,» skaidroja Daniels Pelīte.
«Skolotājs klasē ienesa šķīvi ar desas šķēlītēm,
nodomāju: vai viņš pusdienas atnesis? Desu tiešām izmantoja eksperimentā. Vispirms bija diskusija par aptaukošanās problēmu, pēc tam skolēni, kuri gribēja, veica eksperimentu, nosakot tauku saturu produktā, kas arī bija vairāk nekā 30 procentu,» par novēroto sacīja skolotāja A. Grūbe.
Māris noliedz, ka dāņu skolēniem būtu aptaukošanās problēmu, jo skolā bijis ļoti veselīgs ēdiens, svaigi pagatavots. Dace Dzene pamanījusi, ka dāņi nelieto pienu, kefīru, sulas, bet dzer tikai ūdeni, taču ēdieni dažkārt bijuši gan sāļi, gan asi.
Laurai Libreihai šķitis pozitīvi, ka skolā piedāvātie salāti bijuši daudzveidīgi un mazliet samaisīti ar eļļu vai pilnīgi bez tās, mūsu ēdnīcā salāti biežāk tiek gatavoti ar krējumu.
«Mēs redzējām, kā ēdienu gatavo, mūsu skolā tas nav tik atklāti. Skolēni piedalās tā pagatavošanā un pēc tam palīdz visu novākt. Tā ir ļoti vērtīga pieredze. Paši skolēni, iespējams, to negrib darīt, bet tā ir laba dzīves skola. Tiek audzināta cieņa citam pret citu,» uzsver Māris. Savukārt Dace atstāstīja skolas direktora sacīto, ka pēc ēšanas skolēni palīdzot sakārtot telpu, lai parādītu cieņu darbiniekiem, kuri viņiem gatavojuši pusdienas.
Gerda Ķēniņa pastrādājusi virtuvē, kopā ar dāņu meitenēm mazgājušas traukus. Viņas visu veikli izdarot, cita citai palīdzot. Māris piebilda, ka skolēni paši tīra klases telpu, savas istabiņas, visu skolas teritoriju. Savukārt Ansis Spruģevics ieklausījies skolas direktorā, kurš pievērsis uzmanību tam, ka šīs skolas uzdevums esot audzēkņus sagatavot dzīvei, lai viņi saprastu, ka aiz sevis ir jānovāc, jātīra, jāprot gatavot ēst un citas ikdienišķas lietas.
Māris zināja teikt, ka tāda sistēma Dānijā ir tikai vienā skolā. Tā kā Osted Fri-og Efterskole ir privātskola, par kuru nedēļā jāmaksā 250 eiro, vecāki izvirza prasības skolas direktoram. Ja viņi vēlas, lai bērniem tiktu mācīta franču valoda, tas tiek ņemts vērā.
«Piedalījāmies sporta dienā, spēlējām dažādas sporta spēles, kas atšķiras no mums pierastajām. Sporta skolotājs līdzdarbojas. Brīvajā laikā varējām spēlēt futbolu vai nodarboties ar citām sportiskām aktivitātēm turpat laukumos pie skolas. Ikvienam šī iespēja ir nodrošināta,» sacīja Daniels. Māris pēc stundām sporta zālē spēlējis futbolu: «Viss ir brīvi pieejams. Ja mēs gribētu šeit tā darboties, tad iepriekš būtu jāsarunā, jo zāle bieži ir aizņemta, notiek dažādi treniņi. Tur visi skolēni jūtas kā mājās, var izmantot visu, kas skolā pieejams.» «Var lasīt grāmatas, skolotāju telpā ir dažādas spēles, var izmantot telpu, kur nodrošināta iespēja zīmēt, gleznot, visi materiāli ir pieejami,» pauda Laima Bērziņa.
Renārs sacīja, ka audzēkņi visu laiku brīvi izmanto telefonu un tas nav aizliegts. Viņi spēlē spēles, sazinās, telefonu izmanto jebkam. Stundu laikā viņi var darīt visu, ko grib, jo galvenais ir gala rezultāts. Māris papildināja: «Viņi paši ir atbildīgi par to, ko sasniegs ar tām zināšanām, ko ieguvuši. Man gan nešķita, ka viņi visi saprot, ko nākotnē grib darīt. Citi stundu laikā sēž uz galda, austiņās klausās mūziku. Man tā neliekas pareiza attieksme pret mācībām. Mūsu skolā tā būtu necieņas izrādīšana skolotājam. Man šādā atmosfērā būtu grūti kaut ko iemācīties. Tur skolotājs to neņem vērā, bet turpina savu darbu.» Ansis uzskata, ka izglītības līmenis,
ja telefonā spēlē spēles, ir zemāks, jo viņi vienlaikus nevar visu pagūt. Skolotājs aizrādot tikai tad, ja vairāki skolēni runā reizē, viena no galvenajām prasībām: respektēt citus — kad viens runā, pārējiem jāklausās. Māris piebilda: lai arī stundu laikā to nevar apgalvot, taču ārpus stundām cieņa ir pamanāma arī pret vecākiem cilvēkiem.
Mārim šķitis interesanti,
ka Dānijā deviņu klašu izglītība neskaitās pilnīgi nepietiekama kā Latvijā. Ja kārtīgi esi apguvis deviņu klašu vielu, vari iegūt tikpat labi apmaksātu darbu kā augstskolas beidzējs. No nākamā gada Dānijā plānotas diezgan lielas izmaiņas: līdz šim eksāmenu rezultāti nebija svarīgi, tie neko neietekmēja, bet turpmāk būs citādāk, kā arī skolēnus varēs atstāt uz otru gadu.
Renārs piebilda, ka viņiem vērtēšanas sistēma ir pilnīgi citādāka nekā mums, augstākā atzīme ir 12 balles, zemākā — mīnus trīs, nulle nulle, nulle divi un citas.
«Man šķita pozitīvi, ka skolā savstarpējās attiecības ir ļoti draudzīgas. Skolēni cits citu atbalsta, palīdz, ir ļoti smaidīgi, visi ļoti labi runā angļu valodā,» novērtēja Renārs.
Laura pastāstīja, ka skolas teritorijā ir atsevišķa māja bērniem invalīdiem, kas iekārtota atbilstoši viņu vajadzībām. Dace papildināja: «Mūsu skolā nav iespējas mācīties bērniem, kuri ir ratiņkrēslā, telpas nav atbilstoši pielāgotas. Dānijā skolēni pret viņiem izturas laipni, izpalīdzīgi. Mums netraucētu, ja mūsu skolā mācītos bērni ar īpašām vajadzībām.»
«Skolēni ir no tuvākām un attālākām vietām, kā Kopenhāgena, kas ir 45 minūšu brauciena attālumā, bet viņi izvēlas, vai pēc mācībām doties mājās vai palikt internātā, citi tikai brīvdienās brauc mājās, bet daļa arī tad paliek turpat,» sacīja Beāte Hermansone.
A. Grūbe priecājās, ka projekts ir izdevies: «Skolēniem tas bija kultūršoks, iegūta dažāda pieredze savstarpējās attiecībās. Dānija ir citādāka iedzīvotāju struktūras ziņā, diezgan daudz musulmaņu. Bijām dažādās ekskursijās Kopenhāgenā, Roskildē, daudz redzējām un uzzinājām.»
«Dāņu attieksme ir ļoti iecietīga
pret citas ādas krāsas cilvēkiem. Ja mūsu skolā ienāktu arvien vairāk tumšādainu cilvēku, būtu interesanta pieredze, man nav nekādu iebildumu,» Renārs piebilda. Daniels noteikti gribētu, lai arī turpmāk tiktu rīkoti šādi braucieni, jo tā esot neatsverama pieredze.
«Mēs skolas teritorijā par piemiņu atstājām no koka izgatavotu Talsu pakalnu, kas pēc tam tika pārdēvēta par Latviešu pakalnu. To uztaisījām tik lielu, ka mazākie bērni pa to varēs kāpelēt,» par talsenieku dāvanu dāņu draugiem pastāstīja Renārs.
Se dig i Talsi!*
* (No dāņu val. — Uz tikšanos Talsos!)
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: