Talsenieki, talsinieki, talsnieki, talsenieši vai talsieši 11.12.2012
Bieži vien latviešu valodā kāda vārda lietojums izraisa diskusijas. Šoreiz iemeslu jautājumam — kā būtu pareizāk? — rosinājuši vārdi talsenieks vai talsinieks. Šajā rakstā skaidrota Talsu iedzīvotāju nosaukuma lietošanas vēsture.
Atskatoties uz lietvārdu atvasinājumu
ar izskaņām -enieks, -inieks, -nieks lietojumu latviešu rakstu valodas vēsturē, veclatviešu rakstu valodā (ap 1638. gadu) izplatīti visi varianti, piemēram, G. Manceļa «Postillā» — viltinieki; G. Elgera «Evaņģēlijā»: «.. stāva man nabaga grēcniekm klāt..»; G. Manceļa «Lettus»: «Jūs kājenieki, kam ne ir zirgi, sācieta ārdīt no šo galu.» Biežāk tomēr sastopami atvasinājumi ar izskaņu -enieks, piemēram, parādenieks, grēcenieks, virsenieks, darbenieks, dumpenieks, muitenieks u. c. Šis pārsvars 16. un 17. gadsimta tekstos rāda gan to, ka tā ir veclatviešu rakstu tradīcija, gan arī, ka šis izskaņas variants bijis izplatīts tajās Kurzemes un Vidzemes izloksnēs, uz kuru pamata veidojās rakstu valoda. Kaut arī izskaņai -enieks vecākajos tekstos ir kvantitatīvs pārsvars, tas tomēr ir viens no paralēli lietotajiem variantiem. (Augstkalns, A. Dažas 16. gadsimta Rīgas raganu un burvju prāvas ar latviešu fragmentiem. R., 1938, 188. lpp.)
Tendence rakstu valodā pāriet uz izskaņas -inieks lietojumu kļūst neapšaubāma 19. gadsimta vidū. Vislabāk to parāda 19. gadsimta lielākās gramatikas. Ne O. Rozenberga, ne A. Bīlenšteina gramatikā teorētiska pamatojuma gan nav. Varianta -inieks pārsvaru rāda piemēru materiāls A. Bīlenšteina gramatikā (mucinieks, rīdzinieks, kuģinieks, darbinieks u. c.). Kāpēc -inieks pakāpeniski guvis pārsvaru? Attiecībā pret valodas skaniskā līmeņa prasību — atvieglināt grūti izrunājamos līdzskaņu blīvējumus vārddarināšanas celma un izskaņas sadurā — -inieks un -enieks ir identi, taču, iespējams, ka valodas skaniskais līmenis ir bijis viens no noteicošajiem faktoriem.
20. gadsimta sākumā aizsāktie eksperimentālie pētījumi fonētikā dod zinātnisku pamatojumu, kāpēc nostiprinās -inieks lietojums. A. Ābeles patskaņu kvantitātes mērījumi atklāj, ka patskaņa zudums n priekšā ir saistīts ar garāko formu īsināšanās tendenci. (Baltiņa, M. Par -enieks, -inieks, -nieks. Latviešu valodas kultūras jautājumi, 20. laidiens, R., 1984. 134.—139. lpp.)
20. gadsimta 50. gados skolu gramatikās tiek atgādināts, ka literārajā valodā atzīstams variants -enieks. (Grabis, R., Ārensone, G., Niedra, V. Latviešu valodas gramatika V—VII kl. R., 1955, 60. lpp.) «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā», kas izdota 1959. gadā minēts, ka daļai atvasināto lietvārdu literārajā valodā izskaņu -nieks, -niece priekšā nostājas patskanis i, tādēļ mūsdienu valodā blakus izskaņām -nieks, -niece sastopama arī izskaņa -inieks, -iniece. Abas izskaņas atvasināšanas procesā piešķir vārdam vienu un to pašu nozīmi, tāpēc tiek lietotas ar vienādām tiesībām. Tā, piemēram, personu nosaukumi pēc to dzīves vai dzimtās vietas beidzas gan ar izskaņām -nieks, -niece, gan -inieks, -iniece (liepājnieks, kuldīdznieks, talsinieks, rīdzinieks). Izskaņas -inieks, -iniece sastopamas atvasinājumos tur, kur izskaņas -nieks, -niece traucētu vārda labskaņu, jo rastos grūti izrunājami līdzskaņu blīvējumi, kā bn, cn, ģn, ln, kn, mn, nn, ņn, rn, šn, tn, arī sn (piem., talsinieks). Ja minētie līdzskaņu savienojumi netraucē vārda labskaņu, tad lietvārdos sastopamas izskaņas -nieks, -niece. (Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. I. R., 1959, 143.—147. lpp.)
60. gados E. Liepa, balstoties uz eksperimentāliem pētījumiem par zilbes kvantitāti, secina, ka pastāv vārdu «kvantitātes normas», kuras jāievēro, lai vārds iekļautos valodas ritmiskajā sistēmā. (Liepa, E. Vokālisma un zilbju kvantitāte latviešu literārajā valodā. R., 1979, 158. lpp.)
80. gados valodas prakses konsultantā minēts, ka iedzīvotāju nosaukumi dziļi sakņojas pagātnes tradīcijās un literārajā lietojumā saglabājas vēl mūsdienās. Precīzi rakstot par kādu vietu, vēlams ievērot vietējās tradicionālās; reizēm neregulārās iedzīvotāju nosaukumu formas un vieglākas izrunas labad reizēm lieto izskaņu -enieki, piemēram, Biksti — bikstenieki, Ukri — ukrenieki u. c. Šajā izdevumā normētais variants ir talsenieki. Šāda forma ir raksturīga arī lībiskā dialekta pārstāvjiem, proti, vietējiem iedzīvotājiem. (Konsultants: Palīglīdzeklis valodas praksē. R., Avots, 1982, 14.—17. lpp.; Konsultants: Palīglīdzeklis valodas praksē. R., Avots, 1984, 9.—10. lpp.) V. Kalme un G. Smiltniece 2001. gadā publicētajā grāmatā «Latviešu literārās valodas vārddarināšana un morfoloģija» min, ka paralēli ir lietojamas izskaņas -enieki, -inieki. (Kalme, V., Smiltniece, G. Latviešu literārās valodas vārddarināšana un morfoloģija. Liepāja: LPA, 2001, 72. lpp.)
Dr. philol Inta Urbanoviča, Latvijas Universitātes lektore, «Talsu Vēstīm» skaidro: «No literārās valodas viedokļa atbilstošāka ir izskaņa -inieks, kas atbilst latviešu normētās valodas attīstības tendencēm, tomēr, ievērojot latviešu valodas vēsturiskās īpatnības un dialektu savdabību, arī izskaņa -enieki ir lietojama. Šajā gadījumā, pēc manām domām, var runāt par literāriem vārddarināšanas variantiem, proti, abi vārdi ir lietojami latviešu literārajā valodā.» Izpētot Latvijas Nacionālās bibliotēkas
digitālajā bibliotēkā (www.periodika.lv) pieejamajos Latvijas preses izdevumos (izņemot «Padomju Karogu» un «Talsu Vēstis», kas līdz šim nav digitalizēti, bet šajos preses izdevumos vārds talsenieks kā vienīgais variants lietots kopš 1985. gada) lietoto Talsu iedzīvotāju nosaukumus, var konstatēt, ka sastopami pieci varianti. 1377 rezultātos lietots vārds talsinieks (jau 1926. gadā «Jaunais Cīrulis», Radio», «Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis», 1927. gadā «Jaunības Tekas», «Talsu Vēstnesis» u. c. lietoja vārdu talsinieks), 422 gadījumos — talsenieki (1925. gadā «Vēstnesis», 1926. gadā «Latvijas Kareivis» u. c.), 453 gadījumos — talsnieki (pirmoreiz lietoja 1922. gadā «Zemes Ierīcības Vēstnesis», 30., 40. gados «Ventas Balss», «Sporta Pasaule» u. c., bet plašāk izplatīts šī vārda lietojums bija 70.—80. gados), 27 gadījumos — talsēnieši/talsenieši (pirmoreiz 1924. gadā «Policijas Vēstnesis», pēc tam 1926., 1927. gadā «Ugunskurs» u. c.), vienā gadījumā — talsieši (1941. gadā «Sarkanais Sports»).
Talsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja, novada vēstures pētniece un vēstures grāmatu autore Antra Grūbe atzīst: «Iespējams, ka pirms divdesmitajiem gadiem nosaukums nebija aktuāls, jo nebija pilsētas, tikai miests ar nepilnām pilsētas tiesībām. Vismaz man nav gadījies atrast agrākos tekstos speciālu apzīmējumu Talsos dzīvojošajiem cilvēkiem.»
Abus variantus — talsenieks un talsinieks — paralēli lietoja «Talsu Balss» 1935. gadā, bet «Talsu Vārds» — no 1939. līdz 1945. gadam. Savukārt izskatot laikrakstus «Padomju Karogs», vārds talsinieks lietots no 1947. līdz 1983. gadam, pēc tam divus gadus šajā preses izdevumā lietots vārds talsnieki, bet kopš 1985. gada «Padomju Karogā», pēc tam «Talsu Vēstīs» lietots — talsenieki.
Talsu Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Aija Balode apgalvo, ka skolēniem stundās tiek mācīts paralēlformu kā talsenieki, tā talsinieki lietojums. Skolotājiem apmeklējot kursus latviešu valodniecībā, pasniedzēji akceptē paralēlformu lietojumu. «Mans viedoklis, ka jābūt skaidrībai — vienai, bet tādas nav. Pēc lietvārdu atvasināšanas likumiem, talsnieks ir vispareizākā forma, jo sakne tals + nieks (piedēklis), bet praksē lieto talsinieks, cēsinieks, un piekrītu šai formai,» saka A. Balode.
Arī turpmāk savu autoru darbos, pamatojoties uz latviešu literārās valodas veidošanās likumībām, ievērosim talsenieka lietošanas tradīcijas, kas ir vēsturiski izveidojusies laikrakstā «Talsu Vēstis». Atvainojamies ārštata autoriem par vārda talsinieks labojumu iepriekš un turpmāk nebūsim tik konsekventi, jo pieļausim laikrakstā abu paralēlformu — talsenieks un talsinieks — lietojumu.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: