Talsu novada muzejā pretī gaismai griezās emocionālā dzejā un mūzikā 23.12.2015

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Pirmdienas, 21. decembra, vakarā Talsu novada muzejā jau 19. reizi pulcējās plašs par īstiem muzeja draugiem nosauktu cilvēku pulks, lai svinētu to, ka tumšākais gada posms ir pieveikts un dienas atkal kļūs gaišākas. Viens no sarīkojuma galvenajiem akcentiem bija sabilnieces Ilonas Miezītes dzejas krājuma «Gaiss, spārnu pilns» atvēršana.
Svētku vakarā apmeklētāju netrūka — zāle bija piepildīta, un daļa ļaužu notiekošajā lūkojās no foajē. «Publika ir tikpat jauka kā ik gadu, un šie tiešām ir īstie muzeja draugi,» uzrunājot klātesošos, komplimentu izteica Talsu novada domes priekšsēdētājs Aivars Lācarus. Zinot, ka šogad muzeja saimes prioritāte bija veiksmīga akreditācijas iziešana, viņš izteica gandarījumu par daudzajiem muzejam veltītajiem labajiem vārdiem, kas izskanējuši akreditācijas procesā. Svētku dalībniekus A. Lācarus mudināja: «Priecāsimies par to, kas mums ir. Jo tas nav maz.»
Ar emocionālu ierosmi auditorijas priekšā stājās Alfrēds Cipels, ilggadējais muzeja fans, kā muzeja direktore Mirdza Jonele viņu nodēvēja. A. Cipels norādīja uz to, ka nākamā gada vasarā 80 gadu jubileju piedzīvotu mākslinieks Fricis Makstnieks, un rosināja sasparoties uz viņa darbu apkopojumu grāmatā. Enerģiskais kungs jau bija noskaidrojis tāda izdevuma iespiešanas izmaksas tipogrāfijā un piedāvāja pat variantu grāmatas nosaukumam — «Visiem savējais». Klātesošie ideju uzņēma atsaucīgi, aicinot A. Cipelu turpināt būt tās virzītājam.
Iedrošinātājs — Imants Ziedonis
Emocionāli piesātināta bija I. Miezītes dzejas grāmatas atvēršana, kas arī nezinātājam ļāva izzināt sabilnieces dzejas tapšanas ceļu. Izrādās, Ilona drukātiem burtiem sākusi rakstīt jau četru gadu vecumā. Kladēs tapuši pirmie dzejoļi ar pašas ilustrācijām. Klades krājušās, bet, ja neskaita tuviniekus, nevienam to saturs nav atklāts. 1980. gadā, kad Ilonai bija 13 gadi, Sabilē viesojies dzejnieks Imants Ziedonis. Viņš meitenes dzejoļus atzinīgi novērtējis un sācis sūtīt viņai vēstules gan ar konkrētiem padomiem, gan ar morālu atbalstu.
«Nav šaubu, ka jums vajag rakstīt, un nav nekāda nelaime, ka pagaidām jums gribas rakstīt tikai sev! Tas ir tas īstākais, patiesākais variants. Kad pašapliecināsieties sevī, tad jau arī citiem jūsu apliecinājumi noderēs. Nekur nav jāsteidzas. Katra suga nobriest savā laikā, katrs auglis krīt savā laikā. Jums jāizturas pret savu īpatnību ar cieņu un pašcieņu, bez mazvērtības sajūtas, vienalga, kāda būtu apkārtnes reakcija. Jums vienkārši jāizturas ar cieņu pret talantu, pret to spēku iekšā, kas jums liek rakstīt,» rakstījis I. Ziedonis.
Ceļā uz sadūšošanos atklāties plašākai publikai 1983. gadā Ilonu iedrošinājusi arī dzejniece Māra Zālīte, tomēr pirmā publikācija parādījusies tikai 1991. gadā un arī tad ar pseidonīmu — Rolands Miezītis.
1994. gadā noticis pirmais I. Miezītes autorvakars Sabilē, kas tapis sadarbībā ar Ivetu Sērumu, Vilni Bumbieru un Normundu Tropiņu. I. Sēruma savulaik, cenšoties apzināt Sabiles pusē dzeju rakstošos cilvēkus, tikusi arī pie Ilonas darbiem, kas vēlāk pārtapuši V. Bumbiera dziesmās. Iveta atzīst: «Bija liels izbrīns par to, cik piepildīta ir šī dzeja kontrastā ar to, cik Ilonai tolaik bija maz gadu. Sapratu, ka šos dzejoļus vajag runāt, bet nezināju, kā, jo tajos bija neaptveramas sāpes…»
Ar nokaitētu ķieģeli krūtīs
1995. gadā I. Ziedonis rakstījis, ka būtu vērts, lai par «Rolanda Miezīša» daiļradi uzzina arī citi. Tad nu tajā pašā gadā arī iznākusi dzejoļu grāmata «Mūžības aicinājums», šoreiz jau ar Ilonas Miezītes vārdu. I. Ziedonis grāmatas ievadvārdos teicis: «Ir dzeja, kas dzīvo puķēs, ainavā, gadalaiku skaistumā. Dzīvo ģimenei, tautai, politikai. Ir laimīgas un nelaimīgas mīlestības dzeja. Ir sievišķīga, vīrišķīga, mātišķa dzeja. Šajā grāmatiņā esošā nav neviena no tām. Tā ir pati sava. Ļoti uz sevi ņemoša. Citus nemācoša, pašmeklējoša. Eksistenciāli aizņemta ar jautājumiem, kuriem gribas lielas un augsti izgaismotas atbildes.»
I. Miezīte ir ne vien dzejniece, bet arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filoloģijas programmas zinātniskā grāda pretendente, kas piedalījusies ar referātiem ap 50 zinātnisko konferenču un savus pētījumus publicējusi zinātnisko rakstu krājumos. Savu vietu Ilona atradusi Rakstniecības un mūzikas muzeja pētniecības nodaļā. «Bieži vien cilvēkiem no malas liekas, ka vienīgais darbs, ko muzejā var darīt, ir — rādīt materiālus un vadīt ekskursijas, it kā tie materiāli rastos paši no sevis vai stāvētu tur kopš aizlaikiem! Patiesībā tieši tas ir galvenais un svarīgākais muzeja darbs — ļoti daudz materiālu vācam, apstrādājam pēc zināmiem noteikumiem un pētām. Muzejā tiešām jūtos savā īstajā vietā,» viņa apliecināja.
Tovakar izskanēja vairākas dziesmas ar I. Miezītes vārdiem gan I. Sērumas un V. Bumbiera, gan ansambļa «Exodus in Venia» izpildījumā. Saņēmusi uzaicinājumu arī pati kādu dzejoli norunāt, Ilona izvēlējās dažus no tiem, kurus atceras no galvas. Negribas ticēt, ka tie dzejnieces prātā var būt palikuši nejauši, tāpēc jo spilgti izskanēja vārdi «man ir nokaitēts ķieģelis krūtīs». Tāds ķieģelis ir smags, dedzinošs, un tas ir jaušams I. Miezītes dzejoļos, tomēr tas mazliet atgādina arī karstu maizes klaipu, un arī tas jaunajā dzejas grāmatā ir atrodams, gatavs lasītāja dvēseli pabarot.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: