«Tautas fronte savus galvenos uzdevumus izpildīja» 24.10.2013
Slaids, enerģisks, aizrautīgs, tumšiem cirtainiem matiem — vienmēr aizņemts un kustībā. Tādu pirms 25 gadiem iepazinu Agri Bērziņu, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rajona nodaļas padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieku. Viņš ir viens no tiem, kas Talsu rajonā uzdrošinājās nostāties pret tā laika stagnāciju un īstenot visas Latvijas atmodas vēsturē nozīmīgo Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rosināto akciju «Kamparkalns» 1988. gada 17. septembrī. Ir pagājuši 25 gadi, un, neskatoties uz abu sirmajiem deniņiem un pamatīgu dzīves pieredzes bagāžu, varam turpināt sarunu par Tautas frontes veidošanās laiku tā, it kā tikai vakar to būtu pārtraukuši.
— Tagad, atzīmējot Tautas frontes dibināšanas jubileju, tev lūdz atcerēties un stāstīt. Tas ir tik vienkārši, jo laiks uzslāņojis tam virsū tik daudz notikumu, un paši vairs neesam tie?
— Tie notikumi, epizodes man bieži atnāk atmiņā, arī reizēm sapņos. Tas ir vērtīgākais laiks manā mūžā, ko iznācis piedzīvot. Tas bija revolūcijas laiks, kurā iznāca līdzdarboties, un tas mani ļoti iespaidoja, ārkārtīgi.
Kad nebiju vēl pilngadīgs, mani notiesāja par pretpadomju darbību — piesprieda vienu gadu nosacīti kolonijā. Dzīvoju kopā ar vecākiem Rīgā, Ķengaragā, viņi abi bija augstos amatos. Mācījos Ķengaraga skolā, kur līdzās bija krievu un latviešu audzēkņi. Tikpat kā ne vārda nezināju un nesapratu krieviski, jo agrāk vecāku iepriekšējās dzīves vietās šo valodu ne dzirdējis nebiju. Mūs, latviešus, tur diezgan terorizēja, un mēs atdarījām. Tie taču bija pusaudža gadi — 13 un 14! Izveidojām skolā pretpadomju grupu — vispirms jau pašaizsardzībai, lai noturētos tajā krieviskajā, agresīvajā vidē. Izlīmējām tūkstošiem lapiņu ar pretkrievisku tekstu. Esam pieminēti vēsturnieka Heinriha Stroda grāmatā par Latvijas skolu jaunatnes pretošanās kustībām. Mūsu grupā bija komponista Aļņa Zaķa dēls Guntis, es — pavisam četri vadītāji bijām.
Protams, ka mūs ātri paņēma ciet. Mani izslēdza no skolas, un tāpēc man vairākus mēnešus nevajadzēja mācīties — ar tādu soda pantu Rīgā neviena skola neņēma pretī. Visvairāk cieta mani vecāki. Abiem, kā jau komunistiskās partijas biedriem, bija partijas rājiens, tēvu atbrīvoja no darba. Vari iedomāties, kāds man bija noskaņojums, ko es domāju.
Bērnībā un skolas laikā visas vasaras dzīvoju pie vecāsmammas, mātes mammas, Talsos (ievērojamā Latvijas mežzinātnieka Paula Sarmas ģimene — I. K.). Viņai, pirmskara Latvijas inteliģentei, bija daudz labu grāmatu un citu tā laika izdevumu, ko cītīgi lasīju un pētīju. Viņa nebaidījās, skaidri teica, ka padomju iekārta balstīta uz meliem, tāpēc nevar pastāvēt mūžīgi. Savukārt vecāki ar mani nemaz par tādām lietām nerunāja, protams, ka saudzējot un sargājot. Vecvecāku ietekme, mans radinieks, izsūtītais Vītolu Andris, kas no mūsu mājas netālu, tepat aiz Antiņu kapiem, dzīvoja un joprojām saimnieko, tāpat citi izsūtītie radinieki, arī Latvijas brīvvalsts laika represētie virsnieki — mēs jau satikāmies, runājāmies, un tādu informāciju mazs bērns uzsūc ļoti ātri un krasi ieņem savu nostāju. Tagad ir žēl, ka nepierakstīju veselu rindu stāstu, faktu, jo nav iespējams vairs visu atcerēties, daudz no tā ir neatgriezeniski zudis.
Pateicoties videi, kurā veidojos, jau no agras jaunības biju pret padomju varu.
Tā kā biju sodīts pēc ļoti nopietna panta, klātienē nevarēju studēt nevienā augstskolā, vajadzēja to darīt neklātienē. No obligātā dienesta padomju armijā ne reizi netiku mājās atvaļinājumā. Kad pārnācu, man Rīgas toreizējā vide riebās, pārnācu dzīvot uz Talsiem. Sāku strādāt vienā, otrā vietā, visu darbavietu priekšnieki teica, ka viņus Drošības komiteja jau ir brīdinājusi par manu pagātni. Kādu laiku biju skolotājs Stendes astoņgadīgajā skolā pie direktores Dzintras Eglītes, arī viņa man to neslēpa. It kā ikdienas dzīvē neizjutu, ka mani visur, kur vien strādāju, vēro uzmanīgāk nekā citus darbiniekus, jo ar to rēķinājos.
Ir tagad jāpiemin dažas lietas, kas bija pirms Tautas frontes dibināšanas un nav nekur fiksētas. Astoņdesmito gadu beigās strādāju Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, kad uzzinājām par plānu celt Talsos Ļeņina pieminekli. Mazās, necilās galviņas vietā pie tagadējās Kristīgās vidusskolas, ceriņkrūmos ieslēptas. Budžetā jau bija ieplānoti simti tūkstoši, bet tā nauda nāca ne jau no rajona finansēm, to deva no augšas. Kopā ar toreizējo rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Lauri Kārkliņu sākām spriest, ka būtu pēdējā muļķība tagad tādu pieminekli celt. Viņš teica, ka vajag atrast kādu ļoti pamatotu iemeslu necelšanai. Indra Kļaviņa tad bija pilsētas arhitekte, Andris Vītols — pilsētas mākslinieks, es — Dabas biedrības priekšnieks, Andris Lagzdiņš — komjauniešu šefs, uzrakstījām, un Indra skaisti noformēja papīru, kurā izklāstījām, ka piemineklim paredzēto naudu labāk vajadzētu izlietot dabas un pieminekļu aizsardzībai, nevis jaunas skulptūras būvei. Pamatojums bija pietiekami gudri argumentēts, visa darbība bija vajadzīgajos līmeņos saskaņota, tāpēc Talsos jaunu un dižu Ļeņina pieminekli neuzcēla un neviens no mums pa kaklu nedabūja.
Es pa kaklu dabūju drusciņ vēlāk — par organizēto akciju «Kamparkalns». Tad tiešām bija nopietns Talsu pauguraines dabas vides apdraudējums no būvējamās grants šķirošanas rūpnīcas «Kurzeme» puses. Tur, Villu kalnā, pamazām veidoja veselu rūpniecisko mikrorajonu. Dzelzceļu jau aizvilka līdz turienei. Man izdevās panākt, ka ar rajona izpildkomitejas lēmumu paplašina Talsu pauguraines dabas parka teritoriju, iekļaujot tajā arī Kamparkalnu.
Visu interviju lasiet 23. oktobra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: