«Tik lielam pavērsienam mēs laikam nebijām gatavi» 20.09.2013
Pēdējās pāris nedēļas priecējušas basketbola cienītājus, sagādājot pozitīvas emocijas par Latvijas vīriešu basketbola izlases sniegumu Eiropas čempionātā Slovēnijā. Mūsējie spēja pierādīt basketbola lielvalstīm, ka esam labāki vai līdzvērtīgi pretinieki, lai arī izšķirošajā mačā par vietu astotniekā piedzīvoja negaidītu zaudējumu. Pēc atgriešanās saruna ar Jāni Strēlnieku.
— Kā tu vērtē Latvijas izlases startu Eiropas čempionātā?
— Salīdzinot ar čempionātu pirms diviem gadiem, kurā mēs nespēlējām nemaz tik slikti, tomēr neuzvarējām nevienu spēli, šis čempionāts, lai kā tas beidzās, ir vērtējams ar pluss zīmi. Mēs paši sev pierādījām, ka varam spēlēt ar jebkuru pretinieku. Zinājām, ka pati pirmā spēle pret Bosniju un Hercegovinu būs svarīgākā, jo, ja vēlējāmies vispār aizdomāties par nākamo kārtu, tad mums bosnieši bija jāuzvar. To mēs paveicām, ieguvām ticību un nākamajā dienā spraigā cīņā pārspējām melnkalniešus… Pēc tās spēles mums bija milzu pārliecība par saviem spēkiem. Zinājām — ja spēlējam visi kopā, varam tālu tikt šajā turnīrā. Nākamajās spēlēs — pret Lietuvu un Serbiju — darījām, ko varējām, un varbūt vairāku apstākļu sakritību gadījumā būtu uzvarējuši, bet kopumā — gan Lietuva, gan Serbija tajās dienās bija labākas par mums.
Pēdējā apakšgrupas spēlē, izšķirošajā, lai tiktu nākamajā kārtā, mums bija jātiekas ar Maķedoniju. Spēli jau no paša sākuma kontrolējām un nonācām līdz pozitīvam iznākumam, kas deva iespēju turpināt čempionātu. Pret Ukrainu mums padevās pilnīgi viss: visos spēles elementos dominējām; rezultātā — uzvara. Man pašam tas nepatika, jo pārliecinošās uzvaras pēc tam spēlētājus neapzināti iemidzina. Tas atspoguļojās pret Franciju. Mūsu aizsardzība līdz tam bija viena no labākajām visā čempionātā, ņemot vērā ielaistos punktus, bet franči guva 102 punktus. Mūsu aizsardzība bija katastrofāla!
Lai kvalificētos ceturtdaļfinālam, vajadzēja uzvarēt Beļģiju un gaidīt, lai leiši pārspēj ukraiņus. Diemžēl mēs paši norakām savas iespējas! Beļģi jau bija zaudējuši visas cerības tikt tālāk, bet mums tā bija pati svarīgākā spēle. Viņi spēlēja atbrīvoti, bet mēs — pārāk saspringuši… nevienam spēle īsti negāja no rokas, vairāk domājām par uzbrukumu, jo aizsardzība bija līmenī, pretinieki guva 60 punktus, bet paši spējām iemest tikai 56.
Tā bija lielākā vilšanās, kāda man pēdējā laikā bijusi, jo ceturtdaļfināls tomēr bija tik tuvu, bet tai pašā laikā tik tālu. Grūti, grūti bija pēc pēdējās spēles… emociju bija daudz. Tagad tās ir pierimušas un jāskatās uz visu no gaišās puses. Nekāda traģēdija nav notikusi; galvenais paņemt visu no šī čempionāta, ko vien iespējams, mācīties un turpmāk nepieļaut tās pašas kļūdas. Es dzīvoju pēc teiciena: tas, kas notiek, notiek uz labu. Tā ka viss turpinās, un nav laika pārdzīvot; sezona jau arī nav aiz kalniem.
— Vai mūsu izlase bija vislabākajā sastāvā, treneru korpusu ieskaitot?
— Es negribu neko teikt par spēlētājiem, kas netika iekļauti izlases kandidātos vai arī paši nevēlējās spēlēt dažādu apsvērumu dēļ. Tas vairāk ir jautājums treneriem: kā viņi izvēlējās basketbolistus? Mūsu uzdevums bija spēlēt tādā sastāvā, kādā esam, un man nav ne mazāko pretenziju ne pret vienu no izlases dalībniekiem. Mikroklimats komandā bija labs, kas ir pats galvenais. Daudzām lielo valstu izlasēm šis čempionāts neizdevās, jo bija nopietnas domstarpības starp spēlētājiem un treneriem; mums šādu problēmu nebija.
Visu interviju lasiet 20. septembra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: