Trīspadsmitgadīgs puisis izdarīja to, ko cits nespētu visā mūžā 18.03.2014
Tagad arī Jēkabs savos 13 gados zina, ka ir tādi mirkļi, kas padara pieaugušu. Pateicoties viņa nešaubīgajai, vīrišķīgajai rīcībai, Leču dīķī Talsos nenoslīka skolasbiedrs — trešās klases audzēknis.
Leču dīķis atrodas
ieplakā starp Talsu Valsts ģimnāziju un 1905. gada pieminekli. Regulāri piedrazota, ne visai patīkama atpūtas teritorija vēsturiskas piemiņas vietas tuvumā. Tomēr būtu brīnums, ja bērniem un pusaudžiem, kas ik dienas palielajam dīķim iet garām, neinteresētu kaut vai tikai paskatīties, kas tur notiek, kā izskatās — sevišķi pavasarī, kad daba mostas un ledus vāks sīksti turas pretim kušanai.
Tagad, kad abi puiši
atkal ir ierastajā skolas ritmā, savu viedokli par notikušo sarunā ar «Talsu Vēstīm» 14. martā pauda ģimnāzijas direktora vietniece mācību darbā Māra Spicberga. «Gan trešās klases zēns, gan septītklasnieks Jēkabs patiesībā vēl īsti nav aptvēruši, kas ar viņiem ir noticis. Kad es šorīt jautāju Jēkabam, kā viņš jūtas, kā vērtē notikušo, viņš vaļsirdīgi atbildēja, ka vēl nevar atbildēt. Protams, ka vēl valda emocionālais pārdzīvojums, bet man radās priekšstats — viņš jūtas, kā izdarījis ko ļoti nopietnu, ar šo savu rīcību ir sevi apliecinājis. Noteikti, viņam bija svarīgi savas ģimenes, tēta un mammas teiktie vārdi — «Jēkab, tu esi izdarījis to, ko cits cilvēks varbūt nevar izdarīt visa mūža garumā!». Tie viņu bija ļoti uzrunājuši. Jēkabs ir ļoti labs zēns. Kluss, nopietns, atbildīgs, ar daudzpusīgām interesēm.
Aprunājos arī ar mazo, trešās klases zēnu. Pirmās palīdzību telefoniski izsauca viņa divas klasesbiedrenes, kuras kopā ar viņu bija pie dīķa. Es meitenēm teicu: arī jūs, tāpat kā Jēkabs, taču esat varones, jo neapjukāt, bet pirmās rīkojāties, izsaucāt palīgā profesionālus glābšanas dienestus. Tikai pēc brīža, kad abi puiši jau bija krastā, izmirkuši ledainajā ūdenī un šokā, piesteidzās vecāko klašu meitenes, tina abus sausās šallēs, jakās, mēteļos, sildīja un mierināja, kamēr atbrauca Neatliekamās medicīniskās palīdzības un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Es uzskatu, ka tā bija šiem bērniem ļoti liela dzīves skola, un mums, pieaugušajiem, ir, ko pārdomāt.
Trešās klases zēna ģimene ir viena no daudzām, ko Latvijā skārusi sociālās dzīves īstenība — vecāki tālu no mājām pelna līdzekļus iztikai, par bērnu ikdienā rūpējas vecmāmiņa. Viņa to dara no sirds un savu iespēju robežās, bet par skolēnu brīvā laika organizāciju mums — pedagogiem, valsts institūcijām, sabiedrībai — ir daudz vairāk jādomā. Notikušais ir nopietns signāls, ka mūsu sociālā vide jau ir kļuvusi ļoti, ļoti dramatiska,» secina pieredzējusī pedagoģe.
Saruna laikraksta redakcijā
ar Jēkabu Kalmani notika otrā dienā pēc notikušā, un puisis atzinās, ka tikai pamazām sāk mierīgāk atmiņā pakāpeniski restaurēt visu, kas un kā notika, un, vismaz vārdos, pieļauj varbūtību, ka zem ūdens varēja palikt viņi abi.
13. martā pēc diviem dienā, kad viņa 7.b stundas bija beigušās, Jēkabs kopā ar draugu iznāca no ģimnāzijas un vēl pārlika — iet uz mūzikas skolu vai nodarbību šodien izlaist. No ieplakas, dīķa puses, pēkšņi sāka skanēt palīgā saucieni. Pārāk izmisīgi, lai domātu — kāds tikai ākstās.
Stāsta Jēkabs: «Līdzko izdzirdēju kliedzienu: «Ielūzis!», sāku skriet. Pa ceļam nometu somu, norāvu un nometu zemē mēteli, nosēju šalli… redzēju, ka mazs puika ķepurojas jau zem ūdens, nemāk peldēt. Kad viņš spēja pacelt galvu virs ūdens, bļāva palīgā, bet jau grima dziļumā. Mirklī, varbūt pussekundē, izlēmu, ko darīšu: ātrā palīdzība vēl nebrauca, turpat mētājās garš koka puļķis — puiku ir mēģinājuši sasniegt, lai viņš pieķertos un tiktu krastā, bet tas nebija izdevies. Novilku kurpes, lai tajās nesasmeltos ūdens un smagums mani nevilktu lejup, un skrēju ūdenī (peldu ļoti labi, to man jau septiņu gadu vecumā iemācīja krusttēvs). Līdz viņam man bija jāizlauž ledus, un lielākais biezums tam varēja būt kādi pieci centimetri. Gribēju puiku sagrābt aiz muguras, drēbēm, kā parasti būtu jārīkojas šādos gadījumos. Kad tiku līdz slīkstošajam, man kājas vairs nesniedza dīķa dubļaino, mīksto dibenu (Jēkabs ir apmēram metru un 81 centimetru garš). Mazais puika bija ātrāks — krampjaini no visa spēka saķēra manu labo roku. Tā bija veiksme, jo vēl varēju pakustināt kājas un kreiso roku. Peldus un pēc tam brišus dabūju viņu krastā. Kad sasniedzu zemi, tad bija neizsakāms atvieglojums!
Atskrēja vidusskolas meitenes, saģērba mazo šallēs un ar visu, kas vien bija sildošs pa ķērienam. Man nemaz nebija auksti, jo jutu tādu adrenalīnu! Tad atbrauca ātrie, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks (es viņiem tās formas neatšķiru) man uzsita pa plecu un izteica atzinību, bet pamanīja, ko es nemaz nebiju jutis — man ļoti asiņoja kāja. Mūs abus aizveda uz Talsu slimnīcas uzņemšanas nodaļu, un man ķirurgs kāju sašuva septiņās vietās.
Kad es pieskrēju pie dīķa, redzēju, ka visi, kas tur bija, skatījās lielām acīm, nesaprotot, kas notiek, kas jādara, bet es vienīgais izpratu situāciju. Laikam biju pietiekami iedomīgs, pārliecināts, ka varēšu izglābt. Vēlāk man teica, ka visbiežāk šādās situācijās noslīkst pats glābējs. Tajā brīdī ne par ko tādu nedomāju, tam nebija laika.»
Jēkabs pastāstīja, ka
pats izvēlējies mācīties mūzikas skolā, kaut arī reizēm sevi ir jāpiespiež regulāram mācību darbam, skolo vokālo talantu pie pedagoģes Kristīnes Brokas-Kristbergas, patīk sports un matemātika — tāpēc, ka «to māca forša skolotāja, kas iedrošina sev noticēt un censties. Man nav īsti sanācis pateikt kādām skolotājām, ka viņas īsti negrib, lai bērni mācās, jo nerada viņos interesi to darīt, tikai bļauj un kritizē.» Jēkabs ir interesants, nopietns sarunu biedrs, jo daudz lasījis un prot argumentēt teikto ar tādām pieaugušu personību atziņām, kas mani patīkami pārsteidza un radīja cieņu pret tik jaunu cilvēku.
Jēkaba ģimenē aug četri bērni, viņš pēc vecuma ir otrais. Varu tikai iztēloties mammas reakciju pēc Jēkaba zvana; viņai dēls piezvanīja ar skolasbiedru iedotu telefonu tūliņ pēc izkulšanās krastā… Slimnīcā mamma ar mobilo telefonu nobildēja sašūto kāju. Jautāju, vai mamma neraudāja, ieraugot slapjo, asiņojošo bērnu, bet Jēkabs prātīgi atteica — viņa bijusi priecīga, ka viss tā beidzies, un lepna par viņu. Vakarā mājās viņi visi kopā izrunāja notikušo, arī pretēja iznākuma iespējamību.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: