«Tu ej pie saviem alkašiem? Atnes pa ceļam polšu!» 05.10.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Mani sauc Elīna. Es neesmu alkoholiķe, bet labprāt vismaz reizi gadā paviesojos kādā anonīmo alkoholiķu atklātajā sapulcē. Mums kopīgs ir tas, ka esam un gribam būt skaidrā. Šie cilvēki pazīst postu, ko rada atkarība, ir atzinuši savu bezspēcību alkohola priekšā, spējuši no jauna satvert iespēju dzīvot ar atkarības nesagrozītu skatu, bet viņu stāsti atbruņo ar skaudrumu un godīgumu.
1. oktobrī Talsu anonīmo alkoholiķu grupai «Sauleskalns» apritēja 23. pastāvēšanas gadadiena, tāpēc dienu iepriekš pie viņiem uz lieliskām svinībām ar gardu ēdienu, dziļām sarunām un dzirkstošiem jokiem, dvēselisku mūziku un lustīgām dejām (un tas viss — skaidrā!) ieradās viesi no Rīgas, Jelgavas, Valdemārpils, Līgatnes, Siguldas, Bauskas, Madonas, Saldus, Straupes, Ogres, Lielvārdes, Liepājas, Kuldīgas, Tukuma, Ventspils, Dundagas un Stendes, veidojot, kā paši atzina, labāko kompāniju. Kā citādi, ja šī vīriešu un sieviešu sadraudzība ļauj dalīties pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu kopējo problēmu un palīdzētu arī citiem atveseļoties no alkoholisma!
Atklātajai sapulcei bija izvēlēta plaša tēma «Skaidrība. Ceļš uz sirdsmieru». Pirms sāku dalīties sapulces dalībnieku stāstos, gribu uzsvērt, ka viņu vārdi ir mainīti.
No Ziemassvētkiem līdz Jāņiem
Viktoram Minesotas programmas speciālisti savulaik likuši nepārprotami saprast, ka bez anonīmo alkoholiķu sapulcēm dzīves nebūs, un šo apziņu viņš turpina nest jau gadiem ilgi. «Man ir jāiet uz sapulcēm! Neteikšu, ka daru to ar piespiešanos, nē, daru to ar prieku! Pēc sapulcēm vienmēr jūtos labi, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tās notiktu katrā pilsētā un pat ciematiņā,» Viktors uzskata.
Uldis ir skaidrā jau vairāk nekā 20 gadu. «Pienāca laiks, kad man iepriek­šējā dzīve apnika. Dzert nevarēju, bet arī nedzert nevarēju! Sapratu, ka visas manas psiholoģiskās un fiziskās traumas ir no alkohola lietošanas. Bija vairāki plosti, pusgadu ilgi, kad sāku dzert pirms Ziemassvētkiem un beidzu pirms Jāņiem. Neredzēju, kā sniegs nokusa, kā putni atlidoja, kā lapas kokiem saplauka… Pēc pusotra gada skaidrības kļuvu paralizēts — nespēju ne pastaigāt, ne krūzi rokās noturēt. Tās bija alkoholisma sekas, un man tas bija jāatzīst. Neirologs teica: «Saki paldies Dievam, ka tu šo pusotru gadu neesi dzēris! Ja būtu turpinājis dzert, mēs pie šī galda nesēdētu.» Biju domājis — ja pāris gadus nedzeršu, tad atkal varēšu pasmeķēt alkoholu un iedzert ar baudu, bet nu sapratu, ka man ir kaut kas jādara, lai pirmo glāzi vairs nepaceltu. Cītīgi sāku apmeklēt sapulces un turpinu to darīt vēl šodien,» viņš stāstīja.
Ļoti vērtīga esot anonīmo alkoholiķu sadraudzība, kas ļāvusi iemantot draugus (te saka — brāļus un māsas) ne vien pārējās Latvijas pilsētās, bet arī daudzviet pasaulē. Nonācis citā valstī, vari pievienoties anonīmo alkoholiķu grupai, pat ja vienīgais, ko svešvalodā proti pateikt ir savs vārds un fakts, ka esi alkoholiķis! «Uzreiz jūti, ka esi starp savējiem, ir drošības izjūta,» Ritvars dalījās savā pieredzē.
Gribēt piedzīvot brīnumu
«Es esmu cilvēks, kurš vienreiz iedzēra 1967. gadā, bet pabeidza 2005. gadā! Tādu maratona skrējienu uztaisīju. Es nepratu tā, pa pusei dzert! Bet tad 2005. gadā aizbraucu uz Minesotas programmu, un tur man sačakarēja visu dzeršanu! (Smejas.) 52 gadu vecumā pirmo reizi mēnesi biju skaidrā. Kopš 14 gadu vecuma to nebiju piedzīvojis! Un man iepatikās būt skaidrā. Kopš tā laika neesmu lietojis alkoholu — nav pat gribējies. Cenšos pie visiem braukt ciemos. Arī šodien, šurp braucot, domāju — nav citu tādu cilvēku pasaulē, kas tik ļoti cits pie cita brauktu kā mēs, anonīmie alkoholiķi! Un visur mūs pieņem,» priecājās Intars.
«Anonīmajos alkoholiķos jau ienācu skaidrā. Man, protams, bija dzeršanas problēmas, kuras negribēju atzīt. Gribējās pierādīt, ka es tomēr varu dzert un ka neesmu tāds kā «tie». Man bija princips: ja kaut ko nemāki, jāiemācās! Kā var nemācēt dzert? Nemāki atrast pareizo kompāniju? Jāmācās!» savus maldus līdzdalīja Juris. Bet nu viņš ir skaidrā jau 19 gadus, 11 mēnešus un vienu nedēļu. «Kad sāku apmeklēt anonīmo alkoholiķu sapulces, mani viss milzīgi kaitināja. Tie cilvēki bija starojoši un priecīgi! Gribēju to, kas bija viņiem, bet nezināju, kā to dabūt! Kur ir tas brīnums? Bet tas brīnums bija ļoti vienkāršs: bija jādzīvo skaidrā! Lai gan tas nebūt nebija vienkārši. Lai atnāktu uz anonīmo alkoholiķu sapulci, atliek sevi nosaukt par alkoholiķi. It kā vienkārši, tomēr arī sarežģīti. Tas ir ceļš mūža garumā. Nav tādas skaidrības, no kuras nevarētu atgriezties atpakaļ dzeršanā! Arī tas ir ļoti vienkārši,» atgādināja Juris.
Mārtiņš ironizēja, ka Talsi ir ne tikai viņa dzimtā pilsēta, bet arī vieta, kur sākusies viņa alkoholiķa karjera. «Kādreiz nespēju iedomāties, ka pārtraukšu dzeršanu uz ilgiem gadiem. Uz anonīmo alkoholiķu sapulci aizgāju līdzi savai kundzei, kura teica, ka citādi no manis šķirsies, nevis tāpēc, ka būtu gribējis atmest dzeršanu! Tas nebija manos plānos. Spriedu, ka varu padzīvot mazliet skaidrā, līdz viss sakārtosies. Pagāja gads. Nespēju pieņemt, ka skaidrība tā ieilgusi! Biju izdomājis, ka pensijas gados nopirkšu kaut kur Latgalē māju pie ezera, ķeršu zivis un tecināšu kandžu. Sapņi piepildījušies jau agrāk. Man ir māja, dzīvoju pie dīķa, mana darba vieta ir pie skaista ezera. Ķeru zivis, bet kandžu netecinu — tā vietā strādāju ar atkarīgajiem pusaudžiem, lai palīdzētu viņiem ar savu pieredzi. Paldies Dievam, paldies anonīmajiem alkoholiķiem, ka es esmu skaidrā!» pateicās Mārtiņš.
«Dzeršana sirdsmieru nedod. Vienkārši vairs nedzerot, arī sirdsmieru neatradīsi. Man bija jāmaina gandrīz viss savā dzīvē! Iepriekš mani dzina nauda. Kad nopelnīju naudu, dzēru; kad zaudēju naudu, dzēru, bet visa centrā: nauda, nauda, nauda! Visu pasaules naudu gribēju nopelnīt! Kamēr no šīs vēlmes neatteicos, nekāda miera nebija. Tikai tagad, pateicoties Dievam, man šis sirdsmiers ir,» atklāja Vilnis, kurš tobrīd bija skaidrā astoņus mēnešus un 23 dienas.
Neturēt grožus savās rokās
«Es faktiski miru nost no alkohola. Minesotas programmā nokļuvu netīšām, jo to, ka miru nost, jau īsti nesapratu. Bija tikai aizdomas, ka dzeru vairāk nekā citi. Aizgāju uz Minesotas programmu pagulēt pie sistēmas, pa ceļam krūmos izmetot alus pudeli,» savu skaidrības ceļa sākumu ieskicēja Ilga. «Kāda sieviete man pastāstīja par savu dzīvi. Biju šokā, ka viņa bijusi līdzīgā situācijā, lai gan nāk no tik inteliģentas ģimenes. Ar tādiem cilvēkiem arī tā notiek?! Viņas dzīvesstāsts uzrunāja. Es gan apgalvoju, ka man ar dzeršanu problēmu nav, lai gan man tobrīd jau valoda raustījās… Man šausmīgi garšoja alus un šampanietis. Protams, dzēru arī to, kas man negaršoja… Kad man teica: «Tev negribēsies dzert!», nesapratu, kā tas var būt. Es taču jau no 13 gadu vecuma dzēru burtiski bez pārtraukuma! Kā gan man varētu negribēties alu vai šampanieti! Kad tā sieviete man teica, ka jau gadu nelieto alkoholu, biju neizpratnē: «Gadu?!» Man jau Minesotas programmas 28 dienas šķita nereāls skaitlis! Tomēr izturēju. Tagad dodos uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm cietumā un redzu, ka cilvēkiem ir paniskas bailes atgriezties mājās, zinot, ka nekas labs tur negaida. Tu vari gribēt dzīvot skaidrā, bet tev jāatgriežas ne jau ģimenē, kura tevi atbalstīs un uzmundrinās tavā skaidrībā, bet uz vietu, kur pilnīgi visi dzer, un nekas nav mainījies! Atcerējos tās sievietes teikto, ka anonīmo alkoholiķu sapulces būs manas tabletes, kas ļauj izdzīvot skaidrā, un gāju uz sapulcēm — ziema vai vasara, lietus vai sniegs. Manējie mājās ņirdza: «Tu pie saviem alkašiem ej? Atnes pa ceļam polšu!»
Ir gājis visādi — arī tā, ka tēja un cepumiņi sapulcē ir mana vienīgā ēdienreize. Dzīvoju skaidrā, bet apkārtējā dzīve tāpēc nekļuva par pasaku. Viss gāja tāpat kā iepriekš, tikai man uz to bija jāskatās skaidrā! Šķita, ka viss nav tā, kā vajag. Es esmu skaidrā, mani tas dara laimīgu, dēlu arī, esmu palikusi dzīva, bet pārējā dzīvē nekas nemainās! Citiem mainījās — darbā, finansēs, privātajā dzīvē. Prasīju, ko es daru nepareizi. Man teica: «Tu neesi pieņēmusi pirmā soļa otro daļu.» Kādu otru daļu?! Es taču atzinu savu bezspēcību alkohola priekšā, padevos, atdevu visu Augstākajam spēkam! Es stāvēju uz ceļiem visu nakti un skaļā balsī auroju: «Dievs, paņem prom tieksmi pēc alkohola, citādi man būs beigas!», un noņēma kā ar roku! Bet nu man teica par pirmā soļa otro daļu — jāatzīst arī, ka esi zaudējis kontroli pār savu dzīvi. Tas man bija pārsteigums. Alkohola priekšā savu bezspēcību biju atzinusi, bet visu pārējo dzīvi joprojām gribēju kontrolēt un stūrēt! Kad spēju arī visu pārējo, ieskaitot bērnu, atlaist, nodot Dieva ziņā, viss sāka nokārtoties. Tagad esmu skaidrā 20 gadus un astoņus mēnešus. Esmu trešoreiz apprecējusies (mans otrais vīrs nomira dzeršanas dēļ…). Mans dēls strādā ārzemēs, atbrauc ar milzīgu ziedu klēpi un sauc mani par labāko mammu pasaulē! Ko tādus vārdus nozīmē dzirdēt man kā alkoholiķei, nevaru izteikt! Man kaut kāda nojausma ir par to, kādai jābūt labai mammai, un es labi atceros, kāda biju līdz viņa 15 gadu vecumam… Nezinu, ko vēl dzīvē varu gribēt. Paldies jums visiem par to, ka esmu dzīva un skaidrā!» pateicās Ilga.
Dievs paņem aiz čupra
«Savu sirdsmieru pazaudēju jau bērnībā. Bieži jutos nevajadzīga, nesaprasta. Patēvam patika iedzert. Man vienmēr pietrūka mammas mīlestības, tāpēc dzīvoju ar izjūtu, ka neesmu pietiekami laba. Droši vien esmu nepareiza, ja reiz nespēju piepildīt savu vecāku sapņus par to, kāds ir labs bērns… Nekā citādi nepratu iegūt dvēseles mieru, kā vien, labi paēdot. Tā bija ģimenes tradīcija — visās svinībās tikties pie bagāti klātiem galdiem un alkohola. Es nedzēru līdz 25 gadu vecumam, kad jau piecus gadus biju sieva, un mums jau bija divi bērni. Būdama sieva, piedzīvoju to pašu šausmīgo izjūtu, ka neesmu pietiekami laba, jo mana vīra acis bieži kavējās pie citām sievietēm. Un tad kādā darba kolektīva pasākumā es atklāju alkoholu. Kad iedzēru un redzēju kolēģu sajūsmu par manu humoru, par manām asprātībām un to, cik esmu kruta, sapratu — laikam beidzot es esmu es! Šāda veida sirdsmieru trenēju 15 gadus… Līdz vienā dienā sapratu — esmu sev tik tālu apriebusies, ka nezinu, kā tas viss beigsies. Nonācu rehabilitācijā. Nu jau alkoholu nelietoju 11 gadus, bet sirdsmiers tik vienkārši neatgriežas. Brīžiem liekas, ka nezinu, kas es esmu, kādai man jābūt un kādu Dievs mani ir iecerējis. Man jau kā bērnam tik ļoti gribējās sajust, ka mani pieņem tādu, kāda esmu! Agrāk bija labi ar tiem, ar kuriem kopā dzēru, bet tagad piederības izjūtu piedzīvoju sapulcēs — tie ir tādi paši cilvēki kā es! Redzu, maniem bērniem patīk, ka mamma ir normāla sieviete, par kuru nav jāuztraucas, kad būs mājās un kā izskatīsies, tomēr brīžiem manu, ka viņu reakcija uz to, ko runāju, ir: «Jā… Labi. Nerunā vairs par to!» Bet man ir šī ģimene, man esat jūs, kas mani pieņem ar visiem maniem tarakāniem, ar ko varu runāt vienā valodā, un tas dod sirdsmieru,» vērtēja Judīte.
Sanita todien bija skaidrā 11 mēnešus. «Mani nepiederības izjūta pavada no brīža, kad tiku gaidīta ienākam ģimenē ar cerību, ka mana piedzimšana varētu likt tētim gribēt mainīt savu dzīvi. Tētis bija alkoholiķis un alkohola atkarībā savu dzīvi nodzīvoja un pabeidza — mana piedzimšana cerēto nepiepildīja. Mamma mani audzināja un mīlēja, kā mācēja, bet jutu lietu pieņemšanas trūkumu. Man visu laiku lika skatīties uz to, kā citi dara: «Kāpēc tu nevari darīt tā, kā tā meitene?» Tiku audzināta stingrā rāmī. Sāku sajust, ka dzīve var būt citādāka, kad tukšumu no 19 vai 20 gadu vecuma sāku aizpildīt ar alkoholu. Man šķita, ka dzeru tikai to, kas man garšo, bet tikai nesen sapratu, ka dzēru to garšīgo tik daudz, ka vairs neatcerējos, cik daudz pēc tam izdzēru negaršīgo!
Vīrs, ar kuru 20 gadus nodzīvoju laulībā, bija alkoholiķis. Desmit gadus mēs draudzīgi dzērām kopā un bijām ārkārtīgi skaists pāris. Kad sāku just, ka viss nav gluži kārtībā, sāku mēģināt laulību uzlabot, un pēdējos piecus gadus jau pavadīju anonīmo alkoholiķu programmā. Lai tiktu pāri pirmajam solim, man vajadzēja iziet cauri elles lokiem! Es negribēju atzīt savu bezspēcību alkohola priekšā! Bet tagad saprotu — mans ceļš ir šis, mans dvēseles miers ir atkarīgs no skaidrības. Man vairs nav tieksmes pēc alkohola, kas pašai liekas brīnumaini, jo pirms tam ļoti bieži norāvos. Bija sajūta, ka manas smadzenes ēd pašas sevi, cik ļoti man gribējās alkoholu! Tagad Dievs mani vienkārši ņem aiz čupra un liek uz velosipēda, lai braucu uz sapulcēm!» salīdzināja Sanita.
«To, ka esmu alkoholiķe, uzzināju pirms 22 gadiem,» atklāja Astrīda, tobrīd 13 gadus un deviņas dienas skaidrā. «Kad biju atradusi anonīmo alkoholiķu sadraudzību un apmeklējusi pirmo sapulci, mamma teica: «Kas tad tu par alkoholiķi?! Tu vienkārši neproti dzert!» Pēc kāda laika, kad divreiz nedēļā biju gājusi uz sapulcēm (jo man ļoti iepatikās!), mamma sacīja: «Tu taču tagad nedzer! Kāpēc tev jāiet uz sapulcēm?!»
Esmu ļoti pateicīga Dievam par visiem maldu ceļiem, ko savā laikā esmu izstaigājusi, par to, cik bieži paklupu un grāvmalā gulēju, jo beidzot esmu varējusi nonākt uz pareizā ceļā, kas ir daudz mierīgāks, rāmāks. Pagātni vairs nevelku līdzi. To čemodānu sen esmu nometusi kaktā — lai stāv, bet es tur neko nevaru izmainīt. Esmu priecīga, ka man ir nevis tieksme pēc alkohola, bet tieksme doties uz sapulcēm,» apstiprināja Astrīda.
«Šodien esmu skaidrā,» —
arī šī frāze ir aplausu vērta, zinot, ka skaidrība sākas ar pirmo dienu. Kā atgādināts anonīmo alkoholiķu mājaslapā, «visi alkoholiķi agri vai vēlu beidz dzert, tikai kādam tas izdodas jau dzīves laikā».

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: