«Tu ej pie saviem alkašiem? Atnes pa ceļam polšu!» 05.10.2017


Mani sauc Elīna. Es neesmu alkoholiķe, bet labprāt
vismaz reizi gadā paviesojos kādā anonīmo alkoholiķu atklātajā
sapulcē. Mums kopīgs ir tas, ka esam un gribam būt skaidrā. Šie
cilvēki pazīst postu, ko rada atkarība, ir atzinuši savu bezspēcību
alkohola priekšā, spējuši no jauna satvert iespēju dzīvot ar
atkarības nesagrozītu skatu, bet viņu stāsti atbruņo ar skaudrumu
un godīgumu.
1. oktobrī Talsu anonīmo alkoholiķu grupai «Sauleskalns» apritēja
23. pastāvēšanas gadadiena, tāpēc dienu iepriekš pie viņiem uz
lieliskām svinībām ar gardu ēdienu, dziļām sarunām un dzirkstošiem
jokiem, dvēselisku mūziku un lustīgām dejām (un tas viss —
skaidrā!) ieradās viesi no Rīgas, Jelgavas, Valdemārpils, Līgatnes,
Siguldas, Bauskas, Madonas, Saldus, Straupes, Ogres, Lielvārdes,
Liepājas, Kuldīgas, Tukuma, Ventspils, Dundagas un Stendes,
veidojot, kā paši atzina, labāko kompāniju. Kā citādi, ja šī
vīriešu un sieviešu sadraudzība ļauj dalīties pieredzē, spēkā un
cerībās, lai atrisinātu kopējo problēmu un palīdzētu arī citiem
atveseļoties no alkoholisma!
Atklātajai sapulcei bija izvēlēta plaša tēma «Skaidrība. Ceļš uz
sirdsmieru». Pirms sāku dalīties sapulces dalībnieku stāstos, gribu
uzsvērt, ka viņu vārdi ir mainīti.
No Ziemassvētkiem līdz Jāņiem
Viktoram Minesotas programmas speciālisti savulaik likuši
nepārprotami saprast, ka bez anonīmo alkoholiķu sapulcēm dzīves
nebūs, un šo apziņu viņš turpina nest jau gadiem ilgi. «Man ir
jāiet uz sapulcēm! Neteikšu, ka daru to ar piespiešanos, nē, daru
to ar prieku! Pēc sapulcēm vienmēr jūtos labi, tāpēc ir ļoti
svarīgi, lai tās notiktu katrā pilsētā un pat ciematiņā,» Viktors
uzskata.
Uldis ir skaidrā jau vairāk nekā 20 gadu. «Pienāca laiks, kad man
iepriekšējā dzīve apnika. Dzert nevarēju, bet arī nedzert
nevarēju! Sapratu, ka visas manas psiholoģiskās un fiziskās traumas
ir no alkohola lietošanas. Bija vairāki plosti, pusgadu ilgi, kad
sāku dzert pirms Ziemassvētkiem un beidzu pirms Jāņiem. Neredzēju,
kā sniegs nokusa, kā putni atlidoja, kā lapas kokiem saplauka… Pēc
pusotra gada skaidrības kļuvu paralizēts — nespēju ne pastaigāt, ne
krūzi rokās noturēt. Tās bija alkoholisma sekas, un man tas bija
jāatzīst. Neirologs teica: «Saki paldies Dievam, ka tu šo pusotru
gadu neesi dzēris! Ja būtu turpinājis dzert, mēs pie šī galda
nesēdētu.» Biju domājis — ja pāris gadus nedzeršu, tad atkal varēšu
pasmeķēt alkoholu un iedzert ar baudu, bet nu sapratu, ka man ir
kaut kas jādara, lai pirmo glāzi vairs nepaceltu. Cītīgi sāku
apmeklēt sapulces un turpinu to darīt vēl šodien,» viņš
stāstīja.
Ļoti vērtīga esot anonīmo alkoholiķu sadraudzība, kas ļāvusi
iemantot draugus (te saka — brāļus un māsas) ne vien pārējās
Latvijas pilsētās, bet arī daudzviet pasaulē. Nonācis citā valstī,
vari pievienoties anonīmo alkoholiķu grupai, pat ja vienīgais, ko
svešvalodā proti pateikt ir savs vārds un fakts, ka esi
alkoholiķis! «Uzreiz jūti, ka esi starp savējiem, ir drošības
izjūta,» Ritvars dalījās savā pieredzē.
Gribēt piedzīvot brīnumu
«Es esmu cilvēks, kurš vienreiz iedzēra 1967. gadā, bet pabeidza
2005. gadā! Tādu maratona skrējienu uztaisīju. Es nepratu tā,
pa pusei dzert! Bet tad 2005. gadā aizbraucu uz Minesotas
programmu, un tur man sačakarēja visu dzeršanu! (Smejas.) 52 gadu
vecumā pirmo reizi mēnesi biju skaidrā. Kopš 14 gadu vecuma to
nebiju piedzīvojis! Un man iepatikās būt skaidrā. Kopš tā laika
neesmu lietojis alkoholu — nav pat gribējies. Cenšos pie visiem
braukt ciemos. Arī šodien, šurp braucot, domāju — nav citu tādu
cilvēku pasaulē, kas tik ļoti cits pie cita brauktu kā mēs,
anonīmie alkoholiķi! Un visur mūs pieņem,» priecājās Intars.
«Anonīmajos alkoholiķos jau ienācu skaidrā. Man, protams, bija
dzeršanas problēmas, kuras negribēju atzīt. Gribējās pierādīt, ka
es tomēr varu dzert un ka neesmu tāds kā «tie». Man bija princips:
ja kaut ko nemāki, jāiemācās! Kā var nemācēt dzert? Nemāki atrast
pareizo kompāniju? Jāmācās!» savus maldus līdzdalīja Juris. Bet nu
viņš ir skaidrā jau 19 gadus, 11 mēnešus un vienu nedēļu. «Kad sāku
apmeklēt anonīmo alkoholiķu sapulces, mani viss milzīgi kaitināja.
Tie cilvēki bija starojoši un priecīgi! Gribēju to, kas bija
viņiem, bet nezināju, kā to dabūt! Kur ir tas brīnums? Bet tas
brīnums bija ļoti vienkāršs: bija jādzīvo skaidrā! Lai gan tas
nebūt nebija vienkārši. Lai atnāktu uz anonīmo alkoholiķu sapulci,
atliek sevi nosaukt par alkoholiķi. It kā vienkārši, tomēr arī
sarežģīti. Tas ir ceļš mūža garumā. Nav tādas skaidrības, no kuras
nevarētu atgriezties atpakaļ dzeršanā! Arī tas ir ļoti vienkārši,»
atgādināja Juris.
Mārtiņš ironizēja, ka Talsi ir ne tikai viņa dzimtā pilsēta, bet
arī vieta, kur sākusies viņa alkoholiķa karjera. «Kādreiz nespēju
iedomāties, ka pārtraukšu dzeršanu uz ilgiem gadiem. Uz anonīmo
alkoholiķu sapulci aizgāju līdzi savai kundzei, kura teica, ka
citādi no manis šķirsies, nevis tāpēc, ka būtu gribējis atmest
dzeršanu! Tas nebija manos plānos. Spriedu, ka varu padzīvot
mazliet skaidrā, līdz viss sakārtosies. Pagāja gads. Nespēju
pieņemt, ka skaidrība tā ieilgusi! Biju izdomājis, ka pensijas
gados nopirkšu kaut kur Latgalē māju pie ezera, ķeršu zivis un
tecināšu kandžu. Sapņi piepildījušies jau agrāk. Man ir māja,
dzīvoju pie dīķa, mana darba vieta ir pie skaista ezera. Ķeru
zivis, bet kandžu netecinu — tā vietā strādāju ar atkarīgajiem
pusaudžiem, lai palīdzētu viņiem ar savu pieredzi. Paldies Dievam,
paldies anonīmajiem alkoholiķiem, ka es esmu skaidrā!» pateicās
Mārtiņš.
«Dzeršana sirdsmieru nedod. Vienkārši vairs nedzerot, arī
sirdsmieru neatradīsi. Man bija jāmaina gandrīz viss savā dzīvē!
Iepriekš mani dzina nauda. Kad nopelnīju naudu, dzēru; kad zaudēju
naudu, dzēru, bet visa centrā: nauda, nauda, nauda! Visu pasaules
naudu gribēju nopelnīt! Kamēr no šīs vēlmes neatteicos, nekāda
miera nebija. Tikai tagad, pateicoties Dievam, man šis sirdsmiers
ir,» atklāja Vilnis, kurš tobrīd bija skaidrā astoņus mēnešus un 23
dienas.
Neturēt grožus savās rokās
«Es faktiski miru nost no alkohola. Minesotas programmā nokļuvu
netīšām, jo to, ka miru nost, jau īsti nesapratu. Bija tikai
aizdomas, ka dzeru vairāk nekā citi. Aizgāju uz Minesotas programmu
pagulēt pie sistēmas, pa ceļam krūmos izmetot alus pudeli,» savu
skaidrības ceļa sākumu ieskicēja Ilga. «Kāda sieviete man
pastāstīja par savu dzīvi. Biju šokā, ka viņa bijusi līdzīgā
situācijā, lai gan nāk no tik inteliģentas ģimenes. Ar tādiem
cilvēkiem arī tā notiek?! Viņas dzīvesstāsts uzrunāja. Es gan
apgalvoju, ka man ar dzeršanu problēmu nav, lai gan man tobrīd jau
valoda raustījās… Man šausmīgi garšoja alus un šampanietis.
Protams, dzēru arī to, kas man negaršoja… Kad man teica: «Tev
negribēsies dzert!», nesapratu, kā tas var būt. Es taču jau no 13
gadu vecuma dzēru burtiski bez pārtraukuma! Kā gan man varētu
negribēties alu vai šampanieti! Kad tā sieviete man teica, ka jau
gadu nelieto alkoholu, biju neizpratnē: «Gadu?!» Man jau Minesotas
programmas 28 dienas šķita nereāls skaitlis! Tomēr izturēju. Tagad
dodos uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm cietumā un redzu, ka cilvēkiem
ir paniskas bailes atgriezties mājās, zinot, ka nekas labs tur
negaida. Tu vari gribēt dzīvot skaidrā, bet tev jāatgriežas ne jau
ģimenē, kura tevi atbalstīs un uzmundrinās tavā skaidrībā, bet uz
vietu, kur pilnīgi visi dzer, un nekas nav mainījies! Atcerējos tās
sievietes teikto, ka anonīmo alkoholiķu sapulces būs manas
tabletes, kas ļauj izdzīvot skaidrā, un gāju uz sapulcēm —
ziema vai vasara, lietus vai sniegs. Manējie mājās ņirdza: «Tu pie
saviem alkašiem ej? Atnes pa ceļam polšu!»
Ir gājis visādi — arī tā, ka tēja un cepumiņi sapulcē ir mana
vienīgā ēdienreize. Dzīvoju skaidrā, bet apkārtējā dzīve tāpēc
nekļuva par pasaku. Viss gāja tāpat kā iepriekš, tikai man uz to
bija jāskatās skaidrā! Šķita, ka viss nav tā, kā vajag. Es esmu
skaidrā, mani tas dara laimīgu, dēlu arī, esmu palikusi dzīva, bet
pārējā dzīvē nekas nemainās! Citiem mainījās — darbā, finansēs,
privātajā dzīvē. Prasīju, ko es daru nepareizi. Man teica: «Tu
neesi pieņēmusi pirmā soļa otro daļu.» Kādu otru daļu?! Es taču
atzinu savu bezspēcību alkohola priekšā, padevos, atdevu visu
Augstākajam spēkam! Es stāvēju uz ceļiem visu nakti un skaļā balsī
auroju: «Dievs, paņem prom tieksmi pēc alkohola, citādi man būs
beigas!», un noņēma kā ar roku! Bet nu man teica par pirmā soļa
otro daļu — jāatzīst arī, ka esi zaudējis kontroli pār savu dzīvi.
Tas man bija pārsteigums. Alkohola priekšā savu bezspēcību biju
atzinusi, bet visu pārējo dzīvi joprojām gribēju kontrolēt un
stūrēt! Kad spēju arī visu pārējo, ieskaitot bērnu, atlaist, nodot
Dieva ziņā, viss sāka nokārtoties. Tagad esmu skaidrā 20 gadus
un astoņus mēnešus. Esmu trešoreiz apprecējusies (mans otrais vīrs
nomira dzeršanas dēļ…). Mans dēls strādā ārzemēs, atbrauc ar
milzīgu ziedu klēpi un sauc mani par labāko mammu pasaulē! Ko tādus
vārdus nozīmē dzirdēt man kā alkoholiķei, nevaru izteikt! Man kaut
kāda nojausma ir par to, kādai jābūt labai mammai, un es labi
atceros, kāda biju līdz viņa 15 gadu vecumam… Nezinu, ko vēl dzīvē
varu gribēt. Paldies jums visiem par to, ka esmu dzīva un skaidrā!»
pateicās Ilga.
Dievs paņem aiz čupra
«Savu sirdsmieru pazaudēju jau bērnībā. Bieži jutos nevajadzīga,
nesaprasta. Patēvam patika iedzert. Man vienmēr pietrūka mammas
mīlestības, tāpēc dzīvoju ar izjūtu, ka neesmu pietiekami laba.
Droši vien esmu nepareiza, ja reiz nespēju piepildīt savu vecāku
sapņus par to, kāds ir labs bērns… Nekā citādi nepratu iegūt
dvēseles mieru, kā vien, labi paēdot. Tā bija ģimenes tradīcija —
visās svinībās tikties pie bagāti klātiem galdiem un alkohola. Es
nedzēru līdz 25 gadu vecumam, kad jau piecus gadus biju sieva, un
mums jau bija divi bērni. Būdama sieva, piedzīvoju to pašu šausmīgo
izjūtu, ka neesmu pietiekami laba, jo mana vīra acis bieži kavējās
pie citām sievietēm. Un tad kādā darba kolektīva pasākumā es
atklāju alkoholu. Kad iedzēru un redzēju kolēģu sajūsmu par manu
humoru, par manām asprātībām un to, cik esmu kruta, sapratu —
laikam beidzot es esmu es! Šāda veida sirdsmieru trenēju
15 gadus… Līdz vienā dienā sapratu — esmu sev tik tālu
apriebusies, ka nezinu, kā tas viss beigsies. Nonācu
rehabilitācijā. Nu jau alkoholu nelietoju 11 gadus, bet sirdsmiers
tik vienkārši neatgriežas. Brīžiem liekas, ka nezinu, kas es esmu,
kādai man jābūt un kādu Dievs mani ir iecerējis. Man jau kā bērnam
tik ļoti gribējās sajust, ka mani pieņem tādu, kāda esmu! Agrāk
bija labi ar tiem, ar kuriem kopā dzēru, bet tagad piederības
izjūtu piedzīvoju sapulcēs — tie ir tādi paši cilvēki kā es! Redzu,
maniem bērniem patīk, ka mamma ir normāla sieviete, par kuru nav
jāuztraucas, kad būs mājās un kā izskatīsies, tomēr brīžiem manu,
ka viņu reakcija uz to, ko runāju, ir: «Jā… Labi. Nerunā vairs par
to!» Bet man ir šī ģimene, man esat jūs, kas mani pieņem ar visiem
maniem tarakāniem, ar ko varu runāt vienā valodā, un tas dod
sirdsmieru,» vērtēja Judīte.
Sanita todien bija skaidrā 11 mēnešus. «Mani nepiederības izjūta
pavada no brīža, kad tiku gaidīta ienākam ģimenē ar cerību, ka mana
piedzimšana varētu likt tētim gribēt mainīt savu dzīvi. Tētis bija
alkoholiķis un alkohola atkarībā savu dzīvi nodzīvoja un pabeidza —
mana piedzimšana cerēto nepiepildīja. Mamma mani audzināja un
mīlēja, kā mācēja, bet jutu lietu pieņemšanas trūkumu. Man visu
laiku lika skatīties uz to, kā citi dara: «Kāpēc tu nevari darīt
tā, kā tā meitene?» Tiku audzināta stingrā rāmī. Sāku sajust, ka
dzīve var būt citādāka, kad tukšumu no 19 vai 20 gadu vecuma sāku
aizpildīt ar alkoholu. Man šķita, ka dzeru tikai to, kas man garšo,
bet tikai nesen sapratu, ka dzēru to garšīgo tik daudz, ka vairs
neatcerējos, cik daudz pēc tam izdzēru negaršīgo!
Vīrs, ar kuru 20 gadus nodzīvoju laulībā, bija alkoholiķis. Desmit
gadus mēs draudzīgi dzērām kopā un bijām ārkārtīgi skaists pāris.
Kad sāku just, ka viss nav gluži kārtībā, sāku mēģināt laulību
uzlabot, un pēdējos piecus gadus jau pavadīju anonīmo alkoholiķu
programmā. Lai tiktu pāri pirmajam solim, man vajadzēja iziet cauri
elles lokiem! Es negribēju atzīt savu bezspēcību alkohola priekšā!
Bet tagad saprotu — mans ceļš ir šis, mans dvēseles miers ir
atkarīgs no skaidrības. Man vairs nav tieksmes pēc alkohola, kas
pašai liekas brīnumaini, jo pirms tam ļoti bieži norāvos. Bija
sajūta, ka manas smadzenes ēd pašas sevi, cik ļoti man gribējās
alkoholu! Tagad Dievs mani vienkārši ņem aiz čupra un liek uz
velosipēda, lai braucu uz sapulcēm!» salīdzināja Sanita.
«To, ka esmu alkoholiķe, uzzināju pirms 22 gadiem,» atklāja
Astrīda, tobrīd 13 gadus un deviņas dienas skaidrā. «Kad biju
atradusi anonīmo alkoholiķu sadraudzību un apmeklējusi pirmo
sapulci, mamma teica: «Kas tad tu par alkoholiķi?! Tu vienkārši
neproti dzert!» Pēc kāda laika, kad divreiz nedēļā biju gājusi uz
sapulcēm (jo man ļoti iepatikās!), mamma sacīja: «Tu taču tagad
nedzer! Kāpēc tev jāiet uz sapulcēm?!»
Esmu ļoti pateicīga Dievam par visiem maldu ceļiem, ko savā laikā
esmu izstaigājusi, par to, cik bieži paklupu un grāvmalā gulēju, jo
beidzot esmu varējusi nonākt uz pareizā ceļā, kas ir daudz
mierīgāks, rāmāks. Pagātni vairs nevelku līdzi. To čemodānu sen
esmu nometusi kaktā — lai stāv, bet es tur neko nevaru izmainīt.
Esmu priecīga, ka man ir nevis tieksme pēc alkohola, bet tieksme
doties uz sapulcēm,» apstiprināja Astrīda.
«Šodien esmu skaidrā,» —
arī šī frāze ir aplausu vērta, zinot, ka skaidrība sākas ar pirmo
dienu. Kā atgādināts anonīmo alkoholiķu mājaslapā, «visi alkoholiķi
agri vai vēlu beidz dzert, tikai kādam tas izdodas jau dzīves
laikā».
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: