Tūrisma sezona Sabilē atklāta, drūmākām noskaņām mijoties ar smiekliem 09.05.2018

Saulainajā, siltajā 1. maija pusdienas laikā, kā
katru gadu ierasts, Sabilē tika atklāta tūrisma sezona ar
pārgājienu atraktīvā vietējā gida Māra Lāča vadībā. Šogad tas tika
veltīts Latvijas simtgadei — Sabiles aizstāvjiem Bermonta
vienības uzbrukuma laikā 1919. gadā un tā laika notikumiem
Sabilē.
«No rīta zeltsaules staros,/ Taures skaņās kad viļņojas gaiss,/
Cauri pilsētas vecajiem vārtiem/ Ienāk latviešu tūristu
pulks» — ar šiem nedaudz pārveidotajiem Vladimira Sobiņina
dziesmas vārdiem pie Sabiles tūrisma centra sapulcējušos
interesentus un pārgājiena dalībniekus sveica gids Māris Lācis.
«Šīs dienas pārgājiens veltīts 1919. gada notikumiem. Īsais
stāsts — tajā laikā Latvijā izcēlās haoss, militāristi gāja uz
priekšu un atpakaļ, iekaroja cits citu — sarkanie, baltie,
melnie, brūnie. Sabilē novietots Latvijas armijas garnizons —
virsleitnants Augusts Burbe-Burbis un divi kareivji.
1919. gada 1. novembrī Bermonta vienības iesēdās bruņu
vilcienā Tukumā un devās iekarot Kurzemi. Izkāpa katrā stacijā un
iekaroja visas apdzīvotās vietas, kuras padevās, vai to garnizoni
aizbēga, ja tur tādi bija. Sabiles garnizons cīnījās. Kaujā krita
virsnieks un abi kareivji. Virsniekam A. Burbem-Burbim pēc
nāves piešķīra Lāčplēša Kara ordeni. Tagad viņi visi trīs apglabāti
kapos Kuldīgā. Šodien iziesim pa tām vietām, kur kaut kas
1919. gadā noticis, kur varēja kaut kas notikt, un
iztēlosimies, kā tas varēja izskatīties,» pēc nelielās uzrunas un
vēsturiskā fona izstāstīšanas mudināja gids.
Lai gan pa purviem,
meža biezokņiem un citām grūti izstaigājamām vietām nebija plānots
doties, tomēr drošības instruktāža tika dota — skatīties zem
kājām, lai nepakluptu, skatīties sev priekšā, lai kaut kam
neuzskrietu virsū, un nekādā gadījumā netaisīt eksperimentus ar
sevi un pārējiem!
Pārgājiena maršruts veda pāri tiltam, tā otrā pusē apstājoties pie
pasenas, no ceļa īpaši neievērojamas piemiņas vietas, kur uz
novietotā pieminekļa rakstīts, ka šajā vietā 1919. gadā
nošauts padomju aktīvists Pohevics. «Viss ir taisnība, izņemot
vienu rindiņu — padomju aktīvists. Atrada uzvārdu Pohevics,
kurš 1919. gadā nošauts, un uzlika pieminekli. Stāsts par viņu
ir tāds: kad 1919. gada 1. novembrī Latvijas armijas
garnizons gāja bojā kaujā, Bermonta vienība pilsētā ieviesa savus
saistošos noteikumus — neviens civiliedzīvotājs nedrīkst nēsāt
ieroci; par ieroču nēsāšanu pienākas nāves sods. Bet ieroči tai
laikā bija pieejami visās malās. Tos varēja nozagt kādam
piedzērušam kareivim, atrast grāvmalā vai pa lētu naudu nopirkt.
Bet Pohevics, 16 līdz 20 gadus vecs puika, dabūjis ieroci! «Stroķis
kabatā, es, Pohevics, ko man kāds var padarīt!» Iet pa tiltu
puisītis, te patruļa iznāk no krūmiem un saka: «Parādi, puisīt, kas
tev kabatās! Dokumentus un visu pārējo… Ak, redz, puisīt, kas tev
kabatā! Panāc pāris soļus no ceļa nost, lai varam izdarīt to, kas
pēc likuma jāizdara.» Viss. Nav puisīša vairs, tik piemineklis,»
skaudro stāstu pastāstīja M. Lācis. «Tajos laikos tas bija tik
vienkārši, nevajadzēja būt ne aktīvistam, ne varonim — tik
patrāpījies neīstā laikā, neīstā vietā ar neīstu pasaules uzskatu
vai tamlīdzīgi.»
Lai nekļūtu pavisam drūmi pašā pārgājiena sākumā, Māris pastāstīja
arī sīkāk par pieminekļu bumu kādreizējos laikos. «Padomju laikā
visam par godu vajadzēja pieminekļus. Sabilē bijusi Ļeņina iela,
Ļeņina piemineklis utt. Otrā pusē, pāri Abavas upei, redzams
pussabrukušais fabrikas dēļu žogs. Tam arī ir pievienotā vērtība.
Tas ir Padomju Savienības Komunistiskās partijas 23. kongresa
vārdā nosauktais fabrikas žogs! Nāca gadadiena, žogu vajadzēja,
dēļu nebija, uztaisīja projektu — būs gadadiena, uztaisīsim
žogu. Viss notiek!» stāstīja gids.
Turpinot pārgājienu,
nonākam pie sociālā aprūpes centra «Kalme» — tā laika
visdzīvākās vietas. 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta
sākumā tur bijusi Sabiles muiža, kurā nevis dzīvoja barons, bet tā
bijusi valsts muiža, kurā savulaik atradusies pilsētas
administrācija, priekšniecība, kantoris. Netālu esošajā BMX trases
vietā notikusi visa pilsētas dzīve, cilvēki ņudzējuši un mudžējuši,
jo šeit bijis pilsētas laukums un tirgus. Izejot pa Tirgoņu ielu,
nonākam pie skaista bērzu parka. «Kas tie par skaistiem, slaidiem
bērziem? Tie iestādīti 1937. gadā ar nolūku izveidot
vienotības jeb vienības parku. Krustojumā bija paredzēts celt
tautas namu, un šeit būtu pilsētas zaļā zona. Parks ne tikai
saglabājies, bet arī kopts un labiekārtots,» Māris
paskaidroja.
Izejot cauri parkam, atrodam nākamo pieminekli, kas veltīts diviem
1919. gadā bojā gājušajiem. «Ja par Pohevicu informācija ir
saglabājusies trijās vai četrās vietās, tad par šiem diviem nav
zināms pilnīgi nekas. Kāpēc? Kā mainās vara, tā notiek arhīvu,
muzeju un bibliotēku tīrīšana no visa, kas tajos laikos šķiet
nepiemērots. Kas tiek nolemts par nepieņemamu, tiek izņemts un
sadedzināts. Esam meklējuši Talsu novada muzejā, bibliotēkā, un
nekas nav atrodams, kāpēc šis piemineklis uzlikts,» sacīja Māris
Lācis.
«Karā kritušajiem virsniekiem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni. Vai
mēs arī neesam pelnījuši kādu apbalvojumu par to, ka esam šodien
atnākuši tādā grūtā pārgājienā? Mēs esam nopelnījuši gājienu pa
Lāčplēša ielu!» dodoties tālāk pa minēto ielu, priecīgi uzsvēra
gids un piebilda: «Vispār Sabilē apmaldīties ir ļoti grūti. Ir
galvenā iela, kas iet cauri pilsētai, tā krustojas ar vēl vienu, un
visas rāda virzienus — pa Rīgas ielu var aizbraukt uz Kandavu,
Ventspils iela iet uz Kuldīgu, Kuldīgas iela — uz Saldu, uz
Ventspili var aizbraukt pa Talsu ielu, un Kandavas iela beidzas
priedēs! Viss ir vienkārši!»
Nogriežoties pa labi,
kādu laiku dodamies pa upes krastmalu, līdz nonākam skaistā,
labiekārtotā pļaviņā pie Sabiles tilta, kura, kā pastāstīja gids,
ir bijusi ļoti nozīmīga. «Sen senos laikos, kad tilta nebija, šajā
vietā upei pāri gāja brasls. Laiki mainījās, uzbūvēja tiltu, palika
šī skaistā pļava, kuru izmantoja ganībām, līdz tika uzcelts kārtīgs
ugunsdzēsēju depo ar ugunsdzēsēju torni. Tad šeit bija ugunsdzēsēju
treniņu laukums. Pēc tam ugunsdzēsēji pārstāja trenēties. Ne jau
pavisam, trenēties turpināja citā vietā, un šī vieta atkal tika
pamesta. Šobrīd šeit atgriezusies dzīvība — jaukā laikā te
čalo cilvēki, bērni šūpojas šūpolēs, te ir makšķernieki, alus
dzērāji — viss notiek, kā pienākas!»
Atkārtoti šķērsojuši Abavas upi un izmetuši nelielu līkumu caur
vairāku māju pagalmiem, kuras neesot īpaši mainījušās kopš
20. gadsimta sākuma, dodoties pāri autoostas laukumam Sabiles
pamatskolas virzienā, pa vienu no sānieliņām, nonākam vēsturiskā
vietā. «Tas nav 1919. gads, nav pat 19. gadsimts. Šeit ir
runa par 13. gadsimtu!» uzsvēra gids, «šeit ir
13. gadsimta Sabiles pils aizsarggrāvja paliekas. Pils pati
pazudusi zem zemes, nogrimusi jau 16. gadsimtā. Bet šis grāvis
te palicis septiņus gadsimtus!»
Pārgājiens turpinājās, pieprasot nelielu slodzi — dalībniekiem
nācās pacīnīties, kāpjot kalnā. Te, koku ieskauts, no nezinātāju
acīm paslēpts, atrodas vēl viens piemineklis četriem
bojāgājušajiem, bet diemžēl pieminekļa plāksnīte pazudusi. «Uzvārdi
ir zināmi, bet prātā diemžēl man nav palikuši. Kādos apstākļos un
kādēļ tas noticis, nezinām, visticamāk, kā jau tajā laikā:
nepareizā vietā un laikā patrāpījušies. Bet visi bijuši vietējie.
Kādam no viņiem noteikti ir radi, jo te likti ziedi,» norādīja
Māris.
Ceļš turpināja vest pa saules pielietu un piesildītu meža pļaviņu,
līdz tika sasniegta zemes vaļņu ieskauta vieta. «Šī ir vecā
pilsētas šautuve. Nav izmantota aptuveni 50—70 gadus. Pieļauju, ka
visas tās šausmas notikušas tieši šeit. Jo visvieglāk cilvēku
nošaut ir šautuvē. Te viņš ir vienkārši mērķis, tāds pats mērķis kā
uz papīra. Es negribētu dzīvot tajos laikos un būt par mērķi
kādam…» ar drūmu noskaņu paskaidroja gids.
Dodoties gar vecajiem Ebreju kapiem, kuri pagājušogad tikuši daļēji
iztīrīti un sakārtoti, pateicoties starptautiskai komandai,
pārgājiens noslēdzās, nonākot Sabiles kultūras namā. Ikvienam bija
iespēja apskatīt, pataustīt no Zantes atvestos Kurzemes cietokšņa
muzeja ieročus un kara inventāru, kā arī uzklausīt stāstus par
smago un grūto karavīru likteni tā laika kara apstākļos.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: