Tūristus Dundagai piesaista jaunizveidots eksotisko dzīvnieku parks 11.08.2017
Pavasarī Dundagā durvis vēra Evitas un Alda Laukšteinu
lolojums — Eksotisko dzīvnieku parks. Necerēti ātri tas kļuvis par
tūristu iecienītu galamērķi. Parkā viesojušies tūristi no teju
visas Latvijas, arī ārzemju viesi no Baltkrievijas, Krievijas,
Polijas, Izraēlas, Vācijas un citām valstīm.
Meklējot parku, pirmo ieraudzījām zilo govi —
tā, ganoties leknā zālē, ar vienmērīgiem galvas vēzieniem gaiņāja
dundurus vai arī kā mācēdama norādīja, kur meklējama pārējā
saime.
Ja reiz nonākts Saules ielā, Eksotisko dzīvnieku parku nevar
nepamanīt. Aiz nožogojuma neuzkrītoši, tomēr ziņkārīgi katru mūsu
kustību vēroja neskaitāmi acu pāri. Pirms došanās parka teritorijā
Evita Laukšteine iepazīstināja ar jaunāko parka iemītnieku —
bruņurupuci — kurš ieradies pirms pāris dienām. Dzīvnieki
instinktīvi jūt, ka gaidāmas pārmaiņas. Katru jauno ģimenes locekli
sagaida dzīvnieku konsīlijs — tie nostājas pie vārtiem un vēro, kas
atvests! Tikai pēc saostīšanās visi tiek salaisti kopā.
Parka dzīvnieku vidū
valda miermīlīga līdzāspastāvēšana, un arī cilvēki viņu vidū var
justies pieņemti un droši. Evita atklāj, ka ģimenē vienmēr
valdījusi liela dzīvnieku mīlestība. Laukšteini izlēmuši, ka
prieku, kādu rada dzīvnieki, nedrīkst paturēt tikai sev, tas
jāsniedz arī citiem. Parkā dzīvo briedis, lamas, alpakas,
minizirdziņi, aitcūkas, kazas, pundurcūkas, dažādi putni un pat tik
eksotisks dzīvnieks kā kamielis. Katram no tiem ir savs parkā
nokļūšanas stāsts. Briedīti — mazu, novārgušu, grāvmalā guļošu —
Ģipkā atradusi kāda skolniece. Visticamāk, tā mamma gājusi bojā,
gadījusies malu mednieku ceļā vai arī mazo radībiņu atzinusi par
tādu, kurš nespēs izdzīvot. Meitenes ģimene dzīvnieciņu pieņēmusi
savā apgādībā, un vēlāk, meklējot tam piemērotu dzīvesvietu, ceļš
krustojies ar Laukšteiniem. Ģimene regulāri brauc apciemot izloloto
Bembiju un priecājas, ka izaudzis liels un brašs briedis, kurš var
lepoties ar skaistu galvas rotu. Zinātāji saka, ka reti kurš viņa
vecuma briedītis var lepoties ar tik skaistiem ragiem.
Bembijs uzaudzis cilvēku vidū un jūtas tiem piederīgs, palīdzot
ikdienas solī. Evita pastāsta kādu gadījumu: «Bembijam vienmēr ir
jābūt lietas kursā par saimniecībā notiekošo. Vīrs nesen remontēja
kvadraciklu, un briedītis noņemtās plastmasas detaļas pārkārtoja
sev tīkamā kārtībā.» Arī mūsu viesošanās brīdī Bembijs neslēpa savu
saimniecisko dabu, rūpīgi uzmanot, vai cementa maisītājs griežas
īstajā virzienā un vīri strādā, kā pienākas.
Parkā valda rosība —
to veido ne tikai dzīvnieki, bet arī cilvēki, kuri pašlaik
labiekārto parka teritoriju. Līdzās parkam atrodas Laukšteinu
ģimenes māja, bet ar īpašuma zemi parka izveidei nav
pieticis.
Pēc gara pārrunu ceļa panākta vienošanās ar pašvaldību, un parka
vajadzībām tiek nomāta pašvaldības zeme, kas līdz šim bijusi
aizaugusi un atstāta novārtā. Dzīvnieki palīdzējuši, kā pratuši:
pēc atkritumu savākšanas un jaunās teritorijas iežogošanas, tie pēc
savas izpratnes apcirpuši atstāto krūmu pudurīšus un notiesājuši
zāli. Pašlaik parkā būvē dzīvnieku novietnes, iekopj atpūtas
vietas, top bērnu atrakciju laukums. Izrādot parku, ik uz soļa mums
seko vairāki pavadoņi. Piemēram, pundurzirdziņš, kas ļoti vēlas būt
uzmanības centrā. Augumā mazā, bet ducīgā radībiņa gatava pastumt
malā pat briedi.
Viens no mūsu apstāšanās punktiem
ir kamieļa Sultāna mājoklis. Saimniece tam tuvojas lēnām un
pārdomātām kustībām. Kamieļiem cieņā ir nesteidzīgas iepazīšanās.
Divkupru kamielis ir lielākais parka iemītnieks, tomēr Sultānam
vēl jāaug divus gadus, lai sasniegtu pieauguša kamieļa izmērus.
Viņš atceļojis no kamieļu parka «Rakši» Cēsu novadā. Drīz Sultānam
pievienosies draudzene ar mazu kamielēnu.
Ne mazāku apmeklētāju uzmanību piesaista trīs Āfrikas melnie
strausi. Tiem 18. augustā apritēs gads. «Nopirkām tos pavisam
maziņus, neredzot to garās kājas un kaklus, izskatījās, ka mājās
esam atveduši mazus ezīšus. Tagad viņi nomet «bēbīšspalvu» un
rotājas ar melnām spalvām,» teic parka saimniece. Strauss, Evitas
uzrunāts, labprāt nodemonstrē, kur izaugušas jaunās spalvas, un
cēli pozē fotoaparāta acij. Savukārt dāmas, kā jau dzīvnieku
pasaulē tas iekārtots, nav vērstas uz sevis izrādīšanu. Strausu
mātītes labprāt apskata atnācēju rotaslietas un tēviņa
priekšnesumus. Parka strausi apgāž uzskatu, ka no strausiem jāturas
pa gabalu. Tie nav izrādījuši nekādas agresijas pazīmes. Putni
auguši ar mīlestību, un Evita prāto, ka citādāka aina, iespējams,
ir milzīgās strausu audzētavās, kurās katram putnam nevar veltīt
nepieciešamo uzmanību. «Viņi pieraduši pie čubināšanās, miera. Mūsu
piecgadnieks var droši skraidīt viņu vidū, lasīt spalvas un tās
pasniegt tūristiem,» atklāj Evita.
Īpaša bijusi strausu iepazīšanās ar pirmo sniegu. Strausu tēviņš
bijis pirmais, kurš uzdrīkstējies šķērsot savu apartamentu
slieksni. Strauss brīnījies, piesardzīgi notupies un sācis kult
sniega pārslas pa gaisu, līdz atplaucis neviltotā priekā.
Parka saimniece atklāj, ka mēdz ikdienas darbu dunā apstāties,
nostāties ar vīru plecu pie pleca un pavērot, ko dzīvnieki dara.
Tie ģimenei sniedz prieku un otrādi. Dzīvnieki ir droši,
pārtikuši un draudzīgi. Lamas, kuras bijušas bailīgas, iemācījušās
ēst no rokas, bet auns, ar kura nīgro raksturu iepriekšējie
saimnieki vairs netika galā, kļuvis par parka dvēseli. Vienīgi žēl
aitcūku, kas parkā notiekošo neredz. Kamēr plosīsies Āfrikas cūku
mēris, Ruksim ar ģimeni jādzīvo kūtiņā.
No malas šķiet gluži vai neiespējami pārzināt lielā dzīvnieku bara
ēšanas paradumus un katram sarūpēt tam atbilstošas pusdienas.
Saimniece atklāj, ka dzīvnieku iegādi uztver ļoti atbildīgi. Pirms
jauna mīluļa atceļošanas tiek ievākta informācija par dzīvniekam
nepieciešamo. Piemēram, trīs strausi dienā apēd spaini dažādu
graudu, bet saldajā ēdienā labprāt saņem rīvētus gurķus, ābolus vai
kāpostus. Lieli palīgi ir parka apmeklētāji, kas izmanto iespēju
dzīvniekus pabarot ar sauso barību, atvieglojot tās izdali.
Nolemjam, ka nākamreiz parku apmeklēsim rudenī — ar ābolu grozu
azotē!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: