Turp — pa dzīvnieku pēdām, atpakaļ — pa savējām 01.02.2018

Pirms pāris nedēļām dabas mīļotājiem jau trešo gadu bija iespēja doties aizraujošā pārgājienā dabas pētnieka Viļņa Skujas vadībā pa Mazirbes mežiem un jūras piekrasti. Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības centra «Slītere» rīkotā pasākuma laikā dalībnieki guva ne tikai vērtīgas zināšanas par mūsu mežu iemītniekiem, bet arī pozitīvas emocijas, pavadot laiku svaigā gaisā.
Šogad dalībnieku skaits bija negaidīti liels — ieradās ap 40 cilvēku. Laiks ideāls pēdu meklēšanai mežā, jo sniegā iemītās pēdas var saglabāties pat dienām ilgi. V. Skuja norāda, ka termins «pēdas» nav saprotams tikai kā dzīvnieku pēdu nospiedumi sniegā. Pēdas ir arī dažādas zīmes, kurās redzama notikusī dzīvnieku darbība dabā. Šoreiz plānots doties mežā gar Mazirbes upīti, to šķērsot, tad pa vigu galiem uz piekrasti. Ja kādam būs vēlme atgriezties, tad — pa savām pēdām, smej Vilnis.
Pirmās pēdas nav tālu jāmeklē — mežmalas pļaviņā ir kurmju pēdas, kas atrodas zem zemes. Par tām liecina kurmju rakumi. Interesants fakts — kurmju rakumi parasti ir apaļi vai vismaz puslīdz pieņemamā aplī. Ja rakumi iegareni, tad tas ir ūdensžurku darbs. Netālu atrodam pārnadža atstātās pēdas. Izskatās kā mežacūkas pēdas, bet maz ticams, jo apkaimē tās nav redzētas. Svarīgi ir novērot vairāku pēdu rindu — vismaz trīs pēdu. Mežacūka ejot kā zivs — kājas liekot citu aiz citas, pēdas atstājot gandrīz vienā rindā. Bet briedis, kā Viļņa kolēģis izteicies, ejot kā čigāns — kājas liekot plati, pēdas atstājot zigzagā. Pārnadži staigā uz diviem lielajiem pirkstiem — nagu galiem, bet pavisam viņiem ir četri pirksti: divi lieli, divi mazāki, kas atrodas sānos un tiek saukti par atnadžiem. Briedim atnadži novietoti tālu no lielajiem pirkstiem, mežacūkai — tuvu un ir ļoti izvērsti. Tādējādi kļūst skaidrs, ka šīs ir brieža pēdas.
Zemē redzamas rozīnes šokolādē. Šoreiz gan tie nav kādam tūristam izkrituši našķi, bet skaidra liecība, ka te bijis jauns briedītis. Briežu dzimtai pēc ekskrementiem var noteikt, vai tos atstājis tēviņš vai mātīte. Briežu dzimtas īpatņu (alnim, staltbriedim, stirnai) tēviņiem ekskrementi pēc formas ir īsāki, strupāki un apaļāki, mātītēm — izstiepti. Ir atšķirība starp brieža un aļņa ekskrementiem — briedim ir cilindriņi, alnim tādi kā trapecveidīgi vai bumbuļveidīgi.
Izdodas atrast vēl kādu liecību par brieža viesošanos — jaunu priedīti ar noberztu mizu. Tai blakus esošais krūms arī berzts, bet sen — laikā, kad brieži berzē ragus. «Kad brieži berž ragus, uz kokiem un krūmiem paliek karājoties mizas plēksnītes. Briežiem arī garšo miza, viņi to plēš un ēd. Bet, kad ēd, tad tādus spurgalus neatstāj. Šajā gadījumā par ēšanu viņš nav domājis,» skaidro V. Skuja. «Briežu dzimtas dzīvniekiem priekšzobi ir tikai apakšžoklī. Gluži kā kazai, lai gan kaza gan pie briežiem nepieder. Tāpēc, ja brieži grib ko nokost, viņiem ar zobiem kā kaltiem jāvelk uz augšu. Tāpēc arī viņi strīpo koku. Mizu ēd tāpēc, ka, iespējams, tajā ir kādas viņiem garšīgas vielas. Jo, kad dzīvniekus piebaro ar cukurbietēm vai ko citu, briežiem tik un tā vajag to koka miziņu, kā tādu korķīti uzlikt pa virsu tām bietēm, kā punktu uz i. Kokam šai vietā paliks bojājums. Priedei tas būs nieks, bet egle aizies bojā. Tā kā te ir teritorija, kur nav jāaudzē koks materiāliem, tad tas nekas. Dabai tā nav nekāda skāde.»
Pirms ieiešanas mežā
jāšķērso aizsalis grāvītis. Uz ledus atrodam lapsas pēdas. Tās ir garenas un priekšējo pirkstu nospiedumi proporcionāli diezgan lieli. Lapsām pēdu nospiedumi ir kā no konveijera — visi vienādi. Ne kā suņiem — citam lielāki, citam mazāki. Tāpēc tos viegli iegaumēt. Pa grāvja ledu lapsa gājusi, lai būtu vieglāk — gluži kā cilvēkam pa asfaltu vai grīdu iet ir vieglāk. Turklāt klusumā lapsa var klausīties, kas notiek apkārt, jo tad labāk visu dzird.
Otrpus grāvim uzejam bebru atstātās pēdas — nograuztu kociņu izskatā. «Mazu kociņu bebrs nograuž pāris minūtēs, bet lielākam bērzam vajadzīgas trīs dienas, reizēm pat nedēļa. Resnos kokus bebrs mēdz aizsākt vienā gadā un pabeigt nākamajā, ik pa laikam pagraužot. Bebriem ir divi augšzobi un divi apakšzobi, augšējie zobi tiek iekrampēti kokā un nofiksēti, bet apakšējie kustas. Grauž viņš ātri — žik-žik!, un skaidas it kā nogriež. Tie baltie bebru zobi, ko reklamē zobu pastu reklāmās, ir bleķis. Ārpusē zobiem ir brūna, cieta emalja, bet iekšpuse ir mīksta. Tāpēc zobs vienmēr paliek ass, jo cietā emalja paliek asa, bet dilst mīkstā emalja iekšpusē. Bebri rudenī savāc zarus un savas mājas priekšā iegremdē ūdenī — ieskābē. Barība visu ziemu kā konservi — atliek tik izlīst no būdas, paņemt vienu zariņu, tad atpakaļ mājā un mierīgi nograuzt mizu. Bet bieži vien krājumu ir par maz. Gluži kā cilvēks — uz ziemu vāra zapti, bet uz pavasara pusi beidzas krājumi, un tad zapte jāpērk veikalā. Bebri parasti tad grauž priedes mizu,» norāda dabas pētnieks.
«Mūsdienās bebriem grūtāk atrast vietu, kur dzīvot. Vasarā viņi iztiek ar lakstaugiem, bet ziemā uzturam vajadzīga koku miza. Visas vietas, kur ūdens tuvumā aug koki, jau izmantotas. Tādējādi bebri sāk iet tālāk no savām mājām barības meklējumos. 20 metri no ūdens ir robeža, kur sākas riska zona. Ja kāds plēsējs izdzird, ka bebrs grauž, starp viņu un ūdeni atrodoties, bebrs ir viegli nomedījams. Tāpēc, kur vien iespējams, bebri būvē dambjus, bieži vien pat izrokot speciālus kanālus, lai uzbrukuma gadījumā varētu ātri aizbēgt.»
Esam ienākuši mežā. Un, re, jau nākamās pēdas, šoreiz sūnās. Redzams, ka te brieži uzturas, jo sūnas ir, it kā sabakstītas ar briežu spicajiem nagiem. «Senāk, kad dzērveņu lasīšana bija īpaša un svarīga, jo krievu laikos nevarēja dabūt ne citronus, ne ko citu vitamīnu vajadzībai, gadījās dāmas, kas, aizgājušas dzērvenēs un atgriezušās tukšā, teica — tur jau viss nolasīts, nopēdots! Bet tie bija aļņi, kas bradājuši. Jo sūnās iespiedusies pēda paliek ļoti ilgi, pat gadu,» zina teikt V. Skuja. Briežu dzimtas dzīvniekiem mellenes, virši, brūklenes, dzērvenes, visi mūžzaļie sīkkrūmi esot īstā ziemas barība. Kad ir sniegs, viņi pāriet uz ko augstāku — krūmu vai koku zaru un pumpuru barību. Ja sniega nav, viņi pilnām mutēm ēd ogulājus.
Ejot gar Mazirbes upīti,
atrodas mazās pēdiņas — šeit lēkājusi vāvere. Tā lec kā zaķis, pakaļkājas aizliekot priekšā priekškājām. Zemē atstāts pusgrauzts čiekurs. To sēklas ēd arī strupastes, tik tām nav spēka zvīņas nolupināt. «Ja redzat čiekuru, kam zvīņas apkostas līdz pusei, tas ir strupastes darbs. Kas ir strupaste? Strupaste ir pele, kas nav pele,» joko Vilnis. Tās nosaukumu ieguvušas īsās, strupās astītes dēļ. Arī krustknābji iecienījuši čiekurus, bet pēc kādu desmit sēklu izlasīšanas tām darbs apnīkot. Tā krustknābis, nosviežot čiekuru zemē, nodrošina vāveri ar konserviem visu vasaru, jo sūnās nokritušais čiekurs labi saglabājas.
Upīte ir vietām daļēji pārklājusies ar ledu, un uz tā redzams ūdra pēdojums. Ūdrs ir sermuļu dzimtas pārstāvis, kas par barību ziemā iecienījis vardes. Īpaši tāpēc, ka ziemā tās ir saldākas nekā vasarā, jo abiniekiem, lai ziemā nesasaltu, asinīs izstrādājas vairāk glikozes. Interesants ir arī ceļš, kādā ūdrs devies. Upīte tek pa meandriem, un ūdrs bieži vien nepeld visu līkumu, bet iet pa taisno. Izlien ārā, pāriet pāri sausumam un atkal upē iekšā. Vietās, kur stāvāks krasts, redzams — kāds šļūcis. Ja vien ir iespēja, ūdrs pierauj kājas pie vēdera un šļūc, ar galvu pa priekšu, gluži kā skeletonā.
Uz ledus redzamas vēl kādas pēdas — kāds putniņš lēkājis. Iespējams, ūdensstrazds, jo izskatās, ka no ledus ielēcis ūdenī un gabaliņu tālāk atkal izkāpis uz saliņas. Ūdensstrazdi nirst un barību atrod ūdenī. Parasti uzturas pakrastē, kur ir krasta pārkārumi, vai vietās, kur kāds izgāzts celms. Ir konstatēti ligzdošanas gadījumi Latvijā, bet principā ziemeļnieki — no Somijas, Krievijas, Karēlijas.
Vietā, kur upīte met līkumu, izveidojot nelielu pussalu, atrodam divus prāvus laukumus bez sniega. Šeit gulējuši brieži, jo te ir droši — apkārt ir ūdens, gluži kā senajiem pilskalniem. Ja kāds tuvojas, viņš brakšķinās vai plunkšķinās, tāpēc brieži varot cietā miegā gulēt. Sagatavojot guļvietu, briežu dzimtas pārstāvji nokašņā sniegu un zāli — ne tikai tāpēc lai būtu sausāka guļvieta, bet arī tāpēc, ka uz šādas zemes vieglāk sajust tuvojošos plēsēju — ja kāds tuvojas, tad stirna ar krūtīm sajūt vibrāciju pa lielu gabalu. Briedis, stirna vai alnis guļ ar muguru pret vēju — tas, pūšot no aizmugures, atnes tuvojošos plēsēja smaku, bet to, kas notiek priekšā, viņi mēģina saklausīt ar ausīm un cenšas ieraudzīt, ja kāds tuvojas.
Neparasts atradums ir koka mizā iebāzts čiekurs, ko, iespējams, vāvere vai dzenis paslēpis. «Dzenim ir tādas vietas — kā renītes izkaltas stumbrā vai zarā, kur viņš atrasto čiekuru iesprauž un izknābā. Kad tiek atnests jaunais čiekurs, dzenis ar krūti to piespiež pie koka, veco izmet ārā un ieliek jauno vietā, un apakšā krājas kaudzīte. Šīs vietas kalpo arī par teritorijas iezīmētājiem. Ja cits dzenis, kas meklē savu teritoriju, ierauga čiekuru, tad saprot, ka saimnieks te ir. Tā ir kā durvīs atstāta atslēga,» stāsta V. Skuja.
Lai būtu vieglāk iet,
nelielu gabalu soļojam pa Kolkas—Ventspils šoseju. Arī šeit uzejam briežu pēdas. Brieži arī taupa enerģiju un meklē tā saucamās pārejas vietas, kur vieglāk iet. Elpu nedaudz atvilkuši, atgriežamies uz meža ceļa. Te gan ir vairāk nopēdots. «Gājusi kāda strupaste vai pele. Blakus pretējā virzienā — lapsa. Bet šie te divi un divi — tāds pārlēciens — ir zebiekste. Viņa ir maza un ziemā balta. Sermulis ir nedaudz lielāks, arī pēda nedaudz lielāka, bet grūti atšķirams no zebiekstes, vienīgā atšķirība — sermulim astes galiņš ir melns. Ja esat redzējuši bildes ar Anglijas karaļiem, viņiem parasti apmetņi ir no sermuļu ādām. Tāds balts ādas apmetnis ar melniem punktiņiem — tās visas ir sermuļu astītes.»
Atrodam ciršļa pēdas. Cirslis ir pelei līdzīgs kukaiņēdājs. Ciršļi vidēji dzīvo tik pusotru gadu, jo viņiem ir ļoti strauja vielmaiņa. «Vasarā uz meža takām var atrast beigtus ciršļus. Neviens viņus nav nomušījis, viņi ir dabiski aizgājuši. Cirslis, tāpat kā sikspārnis, spēj izdot ultraskaņu, kurai pateicoties spēj orientēties tumsā. Ja cirsli naktī absolūtā tumsā uzliek uz galda, viņš nenokritīs, jo ar savu eholokatoru notausta, kur ir galda mala. Bet, ja uzliks peli, tā gan skries, skries, un plankš zemē,» skaidro Vilnis.
Turpinot pārgājienu, aizvien vairāk sajūtams jūras gaiss — tuvojamies pludmalei. Vēl jāšķērso neliels attālums ar pauguriem un ielejām, kas ir senās kāpas un vigas jeb ieplakas starp kāpām. Liedagā atrodam putnu pēdu nospiedumus, kurus, iespējams, atstājušas sniedzes.
Ejot tālāk, redzam gan kaijas, gan vārnas, gan ciršļa pēdas. «Visi noteikti daudzreiz bijuši pludmalē un nevienu žurkinu nav redzējuši, bet viņi te ir. Vasarā to konstatēt grūti, jo pēdu nospiedumi nav lieli, bet sniegā pēdas ierakstās un var pat izsekot, kur viņš gājis un ko meklējis. Noteikti uz ūdens pusi, jo pieradis, ka jūra bieži kaut ko izskalo — ja ne no kuģa izmestu, tad kādu gliemeni vai vecu zivi katrā ziņā. Arī mežacūkām, lapsām un jenotiem patīk naktī iet gar krasta līniju. Var atrast kādu kartupeli vai pat ananāsu. Tik nezinu, kuram no mūsu zvēriem ananāsi garšo…» joko dabas pētnieks.
Pēc brīža izdodas visiem tik ļoti cerētā sastapšanās ar dzīvnieku. Tiesa, tā nav gluži tāda, kādu bijām iedomājušies, jo atrodam bojā gājušu, daļēji apēstu roni, kurš ticis aprakts liedaga smiltīs un tagad ar lapsu palīdzību atkal atrakts. «Tāpat notiek ar atkritumiem jūrmalā — tūristi tos apkašā ar smiltīm, un izskatās, ka viss smuki! Ja tikai cilvēks tur staigātu, tad neko varbūt nemanītu, bet dzīvnieki sajūt, ka tur kaut kas apakšā smaržo, un izkašā,» pamāca Vilnis.
Mājupceļš ved gar Mazirbes kapiem, un vērīgākajiem nepaslīd garām, ka tajos stādītās tūjas neizskatās tik kuplas, kā vajadzētu — auksto ziemu laikā brieži un stirnas tās apskādējuši. Arī Kolkā un mazajos ciemos cilvēki bieži dusmojas — aiznesot uz kapiem neļķes, bet tās tiekot apēstas!
Apmierināti un priecīgi
par gūto piedzīvojumu pēc trīs stundu gara pārgājiena esam atgriezušies sākuma vietā. Ugunskurā vēl gail ogles un pēc nelielas apčubināšanas uguns atkal iedegas. Ir iespēja arī iekšēji sasildīties ar siltu tēju. Kāda dalībnieka soļu skaitītājs rāda, ka veikti 12 000 soļu. Citas dalībnieces viedtālrunis izmērījis, ka noieti aptuveni septiņi kilometri plānoto trīs vietā.
«Forši, ka atbraucāt! Ka nebija jāiet divatā vai trijatā! Laiks tiešām brīnišķīgs. Tādu ziemu diez vai drīzumā atkal būs,» atvadoties nosaka Vilnis.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: