Turp — pa dzīvnieku pēdām, atpakaļ — pa savējām 01.02.2018

Pirms pāris nedēļām dabas mīļotājiem jau trešo gadu bija
iespēja doties aizraujošā pārgājienā dabas pētnieka Viļņa Skujas
vadībā pa Mazirbes mežiem un jūras piekrasti. Dabas aizsardzības
pārvaldes dabas izglītības centra «Slītere» rīkotā pasākuma laikā
dalībnieki guva ne tikai vērtīgas zināšanas par mūsu mežu
iemītniekiem, bet arī pozitīvas emocijas, pavadot laiku svaigā
gaisā.
Šogad dalībnieku skaits bija negaidīti liels — ieradās ap
40 cilvēku. Laiks ideāls pēdu meklēšanai mežā, jo sniegā
iemītās pēdas var saglabāties pat dienām ilgi. V. Skuja
norāda, ka termins «pēdas» nav saprotams tikai kā dzīvnieku pēdu
nospiedumi sniegā. Pēdas ir arī dažādas zīmes, kurās redzama
notikusī dzīvnieku darbība dabā. Šoreiz plānots doties mežā gar
Mazirbes upīti, to šķērsot, tad pa vigu galiem uz piekrasti. Ja
kādam būs vēlme atgriezties, tad — pa savām pēdām, smej
Vilnis.
Pirmās pēdas nav tālu jāmeklē — mežmalas pļaviņā ir kurmju
pēdas, kas atrodas zem zemes. Par tām liecina kurmju rakumi.
Interesants fakts — kurmju rakumi parasti ir apaļi vai vismaz
puslīdz pieņemamā aplī. Ja rakumi iegareni, tad tas ir ūdensžurku
darbs. Netālu atrodam pārnadža atstātās pēdas. Izskatās kā
mežacūkas pēdas, bet maz ticams, jo apkaimē tās nav redzētas.
Svarīgi ir novērot vairāku pēdu rindu — vismaz trīs pēdu.
Mežacūka ejot kā zivs — kājas liekot citu aiz citas, pēdas
atstājot gandrīz vienā rindā. Bet briedis, kā Viļņa kolēģis
izteicies, ejot kā čigāns — kājas liekot plati, pēdas atstājot
zigzagā. Pārnadži staigā uz diviem lielajiem pirkstiem — nagu
galiem, bet pavisam viņiem ir četri pirksti: divi lieli, divi
mazāki, kas atrodas sānos un tiek saukti par atnadžiem. Briedim
atnadži novietoti tālu no lielajiem pirkstiem, mežacūkai —
tuvu un ir ļoti izvērsti. Tādējādi kļūst skaidrs, ka šīs ir brieža
pēdas.
Zemē redzamas rozīnes šokolādē. Šoreiz gan tie nav kādam tūristam
izkrituši našķi, bet skaidra liecība, ka te bijis jauns briedītis.
Briežu dzimtai pēc ekskrementiem var noteikt, vai tos atstājis
tēviņš vai mātīte. Briežu dzimtas īpatņu (alnim, staltbriedim,
stirnai) tēviņiem ekskrementi pēc formas ir īsāki, strupāki un
apaļāki, mātītēm — izstiepti. Ir atšķirība starp brieža un
aļņa ekskrementiem — briedim ir cilindriņi, alnim tādi kā
trapecveidīgi vai bumbuļveidīgi.
Izdodas atrast vēl kādu liecību par brieža viesošanos — jaunu
priedīti ar noberztu mizu. Tai blakus esošais krūms arī berzts, bet
sen — laikā, kad brieži berzē ragus. «Kad brieži berž ragus,
uz kokiem un krūmiem paliek karājoties mizas plēksnītes. Briežiem
arī garšo miza, viņi to plēš un ēd. Bet, kad ēd, tad tādus
spurgalus neatstāj. Šajā gadījumā par ēšanu viņš nav domājis,»
skaidro V. Skuja. «Briežu dzimtas dzīvniekiem priekšzobi ir
tikai apakšžoklī. Gluži kā kazai, lai gan kaza gan pie briežiem
nepieder. Tāpēc, ja brieži grib ko nokost, viņiem ar zobiem kā
kaltiem jāvelk uz augšu. Tāpēc arī viņi strīpo koku. Mizu ēd tāpēc,
ka, iespējams, tajā ir kādas viņiem garšīgas vielas. Jo, kad
dzīvniekus piebaro ar cukurbietēm vai ko citu, briežiem tik un tā
vajag to koka miziņu, kā tādu korķīti uzlikt pa virsu tām bietēm,
kā punktu uz i. Kokam šai vietā paliks bojājums. Priedei tas būs
nieks, bet egle aizies bojā. Tā kā te ir teritorija, kur nav
jāaudzē koks materiāliem, tad tas nekas. Dabai tā nav nekāda
skāde.»
Pirms ieiešanas mežā
jāšķērso aizsalis grāvītis. Uz ledus atrodam lapsas pēdas. Tās ir
garenas un priekšējo pirkstu nospiedumi proporcionāli diezgan
lieli. Lapsām pēdu nospiedumi ir kā no konveijera — visi
vienādi. Ne kā suņiem — citam lielāki, citam mazāki. Tāpēc tos
viegli iegaumēt. Pa grāvja ledu lapsa gājusi, lai būtu
vieglāk — gluži kā cilvēkam pa asfaltu vai grīdu iet ir
vieglāk. Turklāt klusumā lapsa var klausīties, kas notiek apkārt,
jo tad labāk visu dzird.
Otrpus grāvim uzejam bebru atstātās pēdas — nograuztu kociņu
izskatā. «Mazu kociņu bebrs nograuž pāris minūtēs, bet lielākam
bērzam vajadzīgas trīs dienas, reizēm pat nedēļa. Resnos kokus
bebrs mēdz aizsākt vienā gadā un pabeigt nākamajā, ik pa laikam
pagraužot. Bebriem ir divi augšzobi un divi apakšzobi, augšējie
zobi tiek iekrampēti kokā un nofiksēti, bet apakšējie kustas. Grauž
viņš ātri — žik-žik!, un skaidas it kā nogriež. Tie baltie
bebru zobi, ko reklamē zobu pastu reklāmās, ir bleķis. Ārpusē
zobiem ir brūna, cieta emalja, bet iekšpuse ir mīksta. Tāpēc zobs
vienmēr paliek ass, jo cietā emalja paliek asa, bet dilst mīkstā
emalja iekšpusē. Bebri rudenī savāc zarus un savas mājas priekšā
iegremdē ūdenī — ieskābē. Barība visu ziemu kā konservi —
atliek tik izlīst no būdas, paņemt vienu zariņu, tad atpakaļ mājā
un mierīgi nograuzt mizu. Bet bieži vien krājumu ir par maz. Gluži
kā cilvēks — uz ziemu vāra zapti, bet uz pavasara pusi beidzas
krājumi, un tad zapte jāpērk veikalā. Bebri parasti tad grauž
priedes mizu,» norāda dabas pētnieks.
«Mūsdienās bebriem grūtāk atrast vietu, kur dzīvot. Vasarā viņi
iztiek ar lakstaugiem, bet ziemā uzturam vajadzīga koku miza. Visas
vietas, kur ūdens tuvumā aug koki, jau izmantotas. Tādējādi bebri
sāk iet tālāk no savām mājām barības meklējumos. 20 metri no
ūdens ir robeža, kur sākas riska zona. Ja kāds plēsējs izdzird, ka
bebrs grauž, starp viņu un ūdeni atrodoties, bebrs ir viegli
nomedījams. Tāpēc, kur vien iespējams, bebri būvē dambjus, bieži
vien pat izrokot speciālus kanālus, lai uzbrukuma gadījumā varētu
ātri aizbēgt.»
Esam ienākuši mežā. Un, re, jau nākamās pēdas, šoreiz sūnās.
Redzams, ka te brieži uzturas, jo sūnas ir, it kā sabakstītas ar
briežu spicajiem nagiem. «Senāk, kad dzērveņu lasīšana bija īpaša
un svarīga, jo krievu laikos nevarēja dabūt ne citronus, ne ko citu
vitamīnu vajadzībai, gadījās dāmas, kas, aizgājušas dzērvenēs un
atgriezušās tukšā, teica — tur jau viss nolasīts, nopēdots!
Bet tie bija aļņi, kas bradājuši. Jo sūnās iespiedusies pēda paliek
ļoti ilgi, pat gadu,» zina teikt V. Skuja. Briežu dzimtas
dzīvniekiem mellenes, virši, brūklenes, dzērvenes, visi mūžzaļie
sīkkrūmi esot īstā ziemas barība. Kad ir sniegs, viņi pāriet uz ko
augstāku — krūmu vai koku zaru un pumpuru barību. Ja sniega
nav, viņi pilnām mutēm ēd ogulājus.
Ejot gar Mazirbes upīti,
atrodas mazās pēdiņas — šeit lēkājusi vāvere. Tā lec kā zaķis,
pakaļkājas aizliekot priekšā priekškājām. Zemē atstāts pusgrauzts
čiekurs. To sēklas ēd arī strupastes, tik tām nav spēka zvīņas
nolupināt. «Ja redzat čiekuru, kam zvīņas apkostas līdz pusei, tas
ir strupastes darbs. Kas ir strupaste? Strupaste ir pele, kas nav
pele,» joko Vilnis. Tās nosaukumu ieguvušas īsās, strupās astītes
dēļ. Arī krustknābji iecienījuši čiekurus, bet pēc kādu desmit
sēklu izlasīšanas tām darbs apnīkot. Tā krustknābis, nosviežot
čiekuru zemē, nodrošina vāveri ar konserviem visu vasaru, jo sūnās
nokritušais čiekurs labi saglabājas.
Upīte ir vietām daļēji pārklājusies ar ledu, un uz tā redzams ūdra
pēdojums. Ūdrs ir sermuļu dzimtas pārstāvis, kas par barību ziemā
iecienījis vardes. Īpaši tāpēc, ka ziemā tās ir saldākas nekā
vasarā, jo abiniekiem, lai ziemā nesasaltu, asinīs izstrādājas
vairāk glikozes. Interesants ir arī ceļš, kādā ūdrs devies. Upīte
tek pa meandriem, un ūdrs bieži vien nepeld visu līkumu, bet iet pa
taisno. Izlien ārā, pāriet pāri sausumam un atkal upē iekšā.
Vietās, kur stāvāks krasts, redzams — kāds šļūcis. Ja vien ir
iespēja, ūdrs pierauj kājas pie vēdera un šļūc, ar galvu pa
priekšu, gluži kā skeletonā.
Uz ledus redzamas vēl kādas pēdas — kāds putniņš lēkājis.
Iespējams, ūdensstrazds, jo izskatās, ka no ledus ielēcis ūdenī un
gabaliņu tālāk atkal izkāpis uz saliņas. Ūdensstrazdi nirst un
barību atrod ūdenī. Parasti uzturas pakrastē, kur ir krasta
pārkārumi, vai vietās, kur kāds izgāzts celms. Ir konstatēti
ligzdošanas gadījumi Latvijā, bet principā ziemeļnieki — no
Somijas, Krievijas, Karēlijas.
Vietā, kur upīte met līkumu, izveidojot nelielu pussalu, atrodam
divus prāvus laukumus bez sniega. Šeit gulējuši brieži, jo te ir
droši — apkārt ir ūdens, gluži kā senajiem pilskalniem. Ja
kāds tuvojas, viņš brakšķinās vai plunkšķinās, tāpēc brieži varot
cietā miegā gulēt. Sagatavojot guļvietu, briežu dzimtas pārstāvji
nokašņā sniegu un zāli — ne tikai tāpēc lai būtu sausāka guļvieta,
bet arī tāpēc, ka uz šādas zemes vieglāk sajust tuvojošos
plēsēju — ja kāds tuvojas, tad stirna ar krūtīm sajūt
vibrāciju pa lielu gabalu. Briedis, stirna vai alnis guļ ar muguru
pret vēju — tas, pūšot no aizmugures, atnes tuvojošos plēsēja
smaku, bet to, kas notiek priekšā, viņi mēģina saklausīt ar ausīm
un cenšas ieraudzīt, ja kāds tuvojas.
Neparasts atradums ir koka mizā iebāzts čiekurs, ko, iespējams,
vāvere vai dzenis paslēpis. «Dzenim ir tādas vietas — kā
renītes izkaltas stumbrā vai zarā, kur viņš atrasto čiekuru
iesprauž un izknābā. Kad tiek atnests jaunais čiekurs, dzenis ar
krūti to piespiež pie koka, veco izmet ārā un ieliek jauno vietā,
un apakšā krājas kaudzīte. Šīs vietas kalpo arī par teritorijas
iezīmētājiem. Ja cits dzenis, kas meklē savu teritoriju, ierauga
čiekuru, tad saprot, ka saimnieks te ir. Tā ir kā durvīs atstāta
atslēga,» stāsta V. Skuja.
Lai būtu vieglāk iet,
nelielu gabalu soļojam pa Kolkas—Ventspils šoseju. Arī šeit uzejam
briežu pēdas. Brieži arī taupa enerģiju un meklē tā saucamās
pārejas vietas, kur vieglāk iet. Elpu nedaudz atvilkuši,
atgriežamies uz meža ceļa. Te gan ir vairāk nopēdots. «Gājusi kāda
strupaste vai pele. Blakus pretējā virzienā — lapsa. Bet šie
te divi un divi — tāds pārlēciens — ir zebiekste. Viņa ir maza
un ziemā balta. Sermulis ir nedaudz lielāks, arī pēda nedaudz
lielāka, bet grūti atšķirams no zebiekstes, vienīgā
atšķirība — sermulim astes galiņš ir melns. Ja esat redzējuši
bildes ar Anglijas karaļiem, viņiem parasti apmetņi ir no sermuļu
ādām. Tāds balts ādas apmetnis ar melniem punktiņiem — tās
visas ir sermuļu astītes.»
Atrodam ciršļa pēdas. Cirslis ir pelei līdzīgs kukaiņēdājs. Ciršļi
vidēji dzīvo tik pusotru gadu, jo viņiem ir ļoti strauja vielmaiņa.
«Vasarā uz meža takām var atrast beigtus ciršļus. Neviens viņus nav
nomušījis, viņi ir dabiski aizgājuši. Cirslis, tāpat kā sikspārnis,
spēj izdot ultraskaņu, kurai pateicoties spēj orientēties tumsā. Ja
cirsli naktī absolūtā tumsā uzliek uz galda, viņš nenokritīs, jo ar
savu eholokatoru notausta, kur ir galda mala. Bet, ja uzliks peli,
tā gan skries, skries, un plankš zemē,» skaidro Vilnis.
Turpinot pārgājienu, aizvien vairāk sajūtams jūras gaiss —
tuvojamies pludmalei. Vēl jāšķērso neliels attālums ar pauguriem un
ielejām, kas ir senās kāpas un vigas jeb ieplakas starp kāpām.
Liedagā atrodam putnu pēdu nospiedumus, kurus, iespējams,
atstājušas sniedzes.
Ejot tālāk, redzam gan kaijas, gan vārnas, gan ciršļa pēdas. «Visi
noteikti daudzreiz bijuši pludmalē un nevienu žurkinu nav
redzējuši, bet viņi te ir. Vasarā to konstatēt grūti, jo pēdu
nospiedumi nav lieli, bet sniegā pēdas ierakstās un var pat
izsekot, kur viņš gājis un ko meklējis. Noteikti uz ūdens pusi, jo
pieradis, ka jūra bieži kaut ko izskalo — ja ne no kuģa
izmestu, tad kādu gliemeni vai vecu zivi katrā ziņā. Arī mežacūkām,
lapsām un jenotiem patīk naktī iet gar krasta līniju. Var atrast
kādu kartupeli vai pat ananāsu. Tik nezinu, kuram no mūsu zvēriem
ananāsi garšo…» joko dabas pētnieks.
Pēc brīža izdodas visiem tik ļoti cerētā sastapšanās ar dzīvnieku.
Tiesa, tā nav gluži tāda, kādu bijām iedomājušies, jo atrodam bojā
gājušu, daļēji apēstu roni, kurš ticis aprakts liedaga smiltīs un
tagad ar lapsu palīdzību atkal atrakts. «Tāpat notiek ar
atkritumiem jūrmalā — tūristi tos apkašā ar smiltīm, un izskatās,
ka viss smuki! Ja tikai cilvēks tur staigātu, tad neko varbūt
nemanītu, bet dzīvnieki sajūt, ka tur kaut kas apakšā smaržo, un
izkašā,» pamāca Vilnis.
Mājupceļš ved gar Mazirbes kapiem, un vērīgākajiem nepaslīd garām,
ka tajos stādītās tūjas neizskatās tik kuplas, kā vajadzētu —
auksto ziemu laikā brieži un stirnas tās apskādējuši. Arī Kolkā un
mazajos ciemos cilvēki bieži dusmojas — aiznesot uz kapiem
neļķes, bet tās tiekot apēstas!
Apmierināti un priecīgi
par gūto piedzīvojumu pēc trīs stundu gara pārgājiena esam
atgriezušies sākuma vietā. Ugunskurā vēl gail ogles un pēc nelielas
apčubināšanas uguns atkal iedegas. Ir iespēja arī iekšēji
sasildīties ar siltu tēju. Kāda dalībnieka soļu skaitītājs rāda, ka
veikti 12 000 soļu. Citas dalībnieces viedtālrunis izmērījis,
ka noieti aptuveni septiņi kilometri plānoto trīs vietā.
«Forši, ka atbraucāt! Ka nebija jāiet divatā vai trijatā! Laiks
tiešām brīnišķīgs. Tādu ziemu diez vai drīzumā atkal būs,»
atvadoties nosaka Vilnis.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: