Uz sērfošanas dēļa — tuvāk Dievam 23.05.2018
Sabilniece Linda Krastiņa «jā» vārdu Dievam teikusi vien
pirms pusotra gada, bet šajā laikā jau paguvusi spert radikālākus
soļus ticībā, nekā daudzi citi, kuri sevi par kristiešiem uzskata
visu mūžu. Redzot Lindas mirdzošās acis un degsmi, ar kādu viņa
liecina par piedzīvoto, prātā nāk divas līdzīgas rakstvietas no
Bībeles: «Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums!» un
«Tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit!»
Lindas ceļš pie Dieva sākās pēc tam, kad aiz muguras jau bija divas
izjukušas laulības, kurās pasaulē bija nākuši divi dēli.
Pagrieziens bija iepazīšanās ar tagadējo vīru, kurš izrādījās
kristietis. «Neko daudz nezināju par Dievu, baznīcā tikai dažas
reizes mūžā biju iegājusi kā muzejā. Man nebija domu, ka Dievs ir
kaut kas dzīvs. Nesapratu arī, kāpēc Jēzum bija jānāk šeit, uz
Zemes.
Kad iepazinos ar savu tagadējo vīru, daudz laika pavadījām sarunās.
Viņš ir misionārs, bijis daudzās valstīs. Viņš stāstīja par savu
dzīvi, savu pieredzi, kas man likās tik interesanta. Visam cauri
bija manāms Dievs, un sāku uzdot jautājumus. Interese auga augumā.
Varējām runāt līdz vēlai naktij. Jutos kā skatoties kādu
piedzīvojumu filmu. Kaut kas manī mainījās, gribējās uzzināt vairāk
un vairāk. Tagad saprotu, ka tieši caur vīru Dievs mani uzrunāja.
Ar viņu iepazinos vasarā, bet jau rudenī pieņēmu Jēzu par savu
Kungu un Glābēju. No tā brīža mana dzīve pavērsās kājām gaisā,»
apliecina Linda.
Sekojis visai sarežģīts posms. «Tu sāc ieraudzīt, kas tevī ir, un
tev sāk nepatikt kādas lietas sevī, bet nezini, kā tikt ar tām
galā… Bija emocionāli grūti. Sākumā bija grūti arī iet uz baznīcu.
Gribējās iet, bet vienlaikus bija kaut kāda pretestība,» atceras
Linda.
Abi ar vīru sākuši svētdienās apmeklēt sadraudzības vakarus
kristīgās organizācijas «Jaunatne ar Misiju» apmācību centrā
Valdemārpilī, kur notikusi Kristus mācekļu skola. Lindai šī vide
ļoti iepatikusies. Viņas slāpes augušas augumā, liekot nemitīgi
meklēt, ko varētu izlasīt, kur aiziet, ko uzzināt. Linda
pamanījusi, ka Rīgā, draudzē «Prieka Vēsts», sāksies Bībeles skola.
«Ļoti gribēju tajā mācīties, bet nezināju, kā to apvienošu ar
darbu. Tai laikā strādāju par tirdzniecības pārstāvi, bet veiksmīgi
sarunāju, ka tajās dienās, kad jābrauc uz Rīgu, varu beigt darbu
ātrāk. Tā es trīs mēnešus braukāju. Tagad atskatos uz šo laiku un
priecājos par savu apņēmību — cik ļoti es gribēju iepazīt
Dievu. Ieguvu zināšanu pamatus par to, kāds ir Dievs, sāku saprast,
kāpēc mums vajadzīgs Jēzus,» vērtē Linda.
Vēl mācoties Bībeles skolā,
viņai radusies doma, ka nākamais solis varētu būt mācības Kristus
mācekļu skolā. Arī vīrs šo ieceri atbalstījis. Tolaik ģimene
dzīvojusi Valdemārpilī, tātad skolu būtu tik ērti apmeklēt… «Bet
Dievs visu sakārtoja citādāk,» Linda smaidot saka, atceroties, kā
vīra draugs ieminējies, ka ļoti laba Kristus mācekļu skola ar
sporta novirzienu esot Čīlē. «Mēs ar vīru skrienam, braucam ar
velosipēdiem, tāpēc tas likās kaut kas interesants. Vienu vakaru
paņēmām «Atlantu», atvērām, paskatījāmies, kur ir Čīle, un
nospriedām, ka tas nav reāli. Mēs par to vairs nerunājām, bet manī
nebija miera. Pa kluso sāku meklēt informāciju par šo skolu,
skatījos bildes un video, līdz uzrakstīju vēstuli, jautājot, kāda
ir iespēja tur mācīties. Saņēmu pieteikuma anketu. Kad vīram
pateicu, ka esmu aizsūtījusi anketu, viņš teica: «Braucam!» Izjūtas
bija dažādas, svārstījos starp «Nē, tas ir traki tālu!» uz «Bet es
gribu braukt!». Prāts teica vienu, sirds ko citu,» stāsta Linda.
Vajadzējis sagaidīt skolas lēmumu. Linda brīdināta, ka var gadīties
atbildi gaidīt pat mēnesi, bet viņa ziņu par uzņemšanu saņēmusi jau
dienu vēlāk.
Bija janvāris, bet mācību sākums bija paredzēts septembrī, lai
ilgtu pusgadu. «Sākām domāt, kā tas būs. Jābrauc mums visiem —
no darba prom jāiet gan man, gan vīram. Skola maksā diezgan daudz,
ceļš uz Čīli mums visiem — arī. Tā kā tā bija sērfošanas un
sporta Kristus mācekļu skola, vajadzēja arī sērfošanas inventāru.
Vēl vajadzēja dzīvošanas naudu vīram un dēlam (Lindai līdzi brauca
vecākais dēls, kurš turpināja izglītoties tālmācībā —
E. L.). Mums tādas naudas nebija, atbalsta arī ne. Lūdzām
Dievu — ja mums tas jādara, lai Viņš visu nokārto,» atklāj
Linda.
Lūkojot, kur varētu rast kādus līdzekļus, vīrs pārdevis savus
velosipēdus, tā iegūstot naudu lidmašīnas biļetēm. Strādādams par
frizieri Rīgā, viņš tovasar arī nopelnījis pietiekami, lai izdotos
kaut ko iekrāt. «Kad devāmies uz Čīli, mums vēl nebija visas
vajadzīgās naudas, bet braucām ticībā, ka nauda būs,» saka Linda.
Tobrīd līdzekļu bijis pietiekami, lai segtu skolas trīs mēnešus
ilgās teorētiskās daļas izmaksas.
27 stundas pavadījusi ceļā,
nedēļu pirms mācību sākuma ģimene ieradās Čīlē. «Skolas bāze
atradās Pičilemu, 250 kilometrus no galvaspilsētas, pie paša
okeāna. Nācās pārvarēt pamatīgu kultūršoku. Septembrī Latvijā bija
rudens, bet Čīlē — pavasaris. Viss bija brūns un dzeltens,
nebija tāda zaļuma kā pie mums. Viss bija putekļains. Mums ierasts,
ka ir daudz asfaltētu ielu, bet tur asfaltēta bija tikai galvenā
iela. Visur bija sarkana zeme. Viss bija pilnīgi citādāks —
mājas, infrastruktūra. Biju iztēlojusies, ka Čīlē būs karsti, bet
bija drēgns laiks, apmācies. Apkures nebija, jo viņiem arī ziemā ir
padsmit grādu temperatūra. Mums sala! Mitrs, vēss, naktīs auksti,»
atzīst Linda.
Ar to gan grūtības nav bijušas galā — mācības notikušas angļu
un spāņu valodā, bet Linda nav pārvaldījusi ne vienu, ne otru! «Tas
bija ļoti liels pārbaudījums. Vīrs brauca līdzi kā tulks. Bija
traki — visapkārt skan spāņu valoda, un tu neko nesaproti! Lai
es kādam varētu ko angliski pajautāt, bija vajadzīga vīra
palīdzība. Bija ļoti grūti,» viņa nenoliedz.
Kristus mācekļu skolā satikušies 15 studenti no deviņām
valstīm: Latvijas, Vācijas, Šveices, Amerikas, Kanādas,
Austrālijas, Argentīnas, Urugvajas un Čīles. «Tā bija milzīga
izlaušanās — komunicēt ar cilvēkiem, neskatoties uz valodas
barjeru. Angliski pratu tikai elementārākās frāzes, bet, kad man
kāds kaut ko teica, vienkārši neko nesapratu un jutos nelaimīga,»
neslēpj Linda.
Drīz gan izrādījies, ka viņai vajadzējis piedzīvot tieši šo pamatu
zušanu zem kājām. «Divi teorētiskās daļas mēneši pagāja iekšējās
cīņās. Visu laiku gribējās kaut kur paslēpties, lai man mazāk kāds
kaut ko jautātu, lai man mazāk būtu kas jāstāsta. Dievs šajā laikā
manī mainīja daudzas lietas, mācīja uzticēties Viņam. Vienmēr
iepriekš biju uztraukusies, ko citi par mani domā, uztraucos par
citu viedokļiem. Skolā sapratu, kas es esmu un kā viedoklis man ir
svarīgs. Ne jau cilvēkiem man ir jāatskaitās par savu dzīvi. Es
zinu, ko par mani domā mans Debesu Tēvs! Viņš to man atklāja un
ļoti mani izmainīja. Mācoties Kristus mācekļu skolā Latvijā, ne
pusi no tā nebūtu ieguvusi,» Linda vērtē.
Brīnumaini viss nokārtojies
arī finansiālajā ziņā. «Lūzuma punkts bija nedēļā, kad brīnišķīgs
pasniedzējs (starp citu, viņš māca Kristus mācekļu skolā arī
Latvijā!) runāja par likteni. No manis nāca ārā briesmu lietas,
nepazinu pati sevi, katrs vārds, ko viņš teica, bija kā domāts man.
Mums katru rītu bija klusais laiks. Vienā dienā manī bija tādas
emocijas un pārdzīvojumi, ar kuriem nespēju tikt galā, tāpēc
vienkārši kliedzu uz Dievu, lai Viņš man palīdz, jo es vairs
nespēju. Bija pagājuši jau divi mēneši, vajadzēja domāt, kā
apmaksāt skolas praktisko daļu. Lūdzu Dievu: «Tu esi mans Tēvs, Tu
mani šurp atvedi, un es lieku šīs situācijas Tavās rokās!» Manī
ienāca liels miers, un tās pašas dienas vakarā manā kontā tika
ieskaitīta ļoti liela naudas summa,» Linda stāsta, vēl joprojām
atceroties to nereālo sajūtu.
Protams, naudas sūtītāja ailītē nebija rakstīts «Dievs». «Viņš pats
izvēlas, kādā veidā apmaksā visu vajadzīgo,» Linda atgādina. Šajā
gadījumā Dievs lietoja valsti, liekot īstajā brīdī ieskaitīt
Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas
dalībnieku ģimenes locekļiem paredzētās apgādnieka zaudējuma
pensijas pārrēķinu par veselu gadu. «Ar šo naudu nosedzām pilnīgi
visu. Sapratu — kad tu tiešām visu no sirds atdod Dievam,
necenšoties pielikt savu spēku problēmu atrisināšanā, tad Dievam ir
brīvas rokas rīkoties un palīdzēt tev,» pārliecinājusies
Linda.
Divas nedēļas pirms teorētiskās daļas noslēguma vīrs devies atpakaļ
uz Latviju. Nu Lindai bija jāiztiek bez tulka. «Aptuveni jau
sapratu, par ko ir runa. Nebija tik traki! Sarunāties gan bija
grūtāk. Nebija vairs neviena, kas runātu manā vietā,» viņa atceras.
Tomēr viss izrādījās paveicams. Pat vēl vairāk! Linda stāsta: «Bija
man viena draudzene čīliete, kura angliski vispār nerunā. Lai cik
tas nešķistu dīvaini, mēs sēdējām un runājāmies, un viena otru
sapratām! Ja atveries, tad valodas barjeras zūd.»
Kristus mācekļu skolas praksē viņa spēja sastrādāties ar puisi no
Urugvajas un divām meitenēm no Čīles un Argentīnas, no kurām tikai
viena runāja angliski. Viņi gāja uz tirgu, lai evaņģelizētu un
aicinātu bērnus uz «Super Sestdienu» pasākumiem, kur izklaidēja
bērnus ar uzdevumiem, sporta nodarbēm, Bībeles stāstiem un mazām
izrādēm. Studenti palīdzēja vadīt peldēšanas apmācības bērniem, ik
pa divām nedēļām rīkot apmācību noslēgumu ar rotaļām baseinā,
spēlēm un našķiem, kā arī citos praktiskos veidos deva tālāk
mīlestību, ko bija saņēmuši, un dalījās ticībā, ko bija
iemantojuši.
Jā, Linda arī sērfoja. Sākumā bijis bailīgi, bet, kad jau izdevies
piecelties un mazliet noturēties, izjūtas bijušas īpašas. «Ja ej
ūdenī ar dēli, nedrīksti baidīties, ka vilnis tevi no dēļa nometīs,
un tu nezināsi, kurā vietā atrodies,» viņa tagad zina, arī šai ziņā
saskatot līdzību ar ticības dzīvē pieredzēto.
Latvijā Linda atgriezās
februāra beigās, noilgojusies ne tikai pēc vīra, bet arī pēc
iespējas beidzot visiem latviešu valodā izstāstīt, ko piedzīvojusi.
«Tas nebija tā, it kā es būtu atgriezusies no ceļojuma vai
atvaļinājuma. Biju sajutusi Dieva aicinājumu, pati nekad
neiedomātos turp braukt. Savu mūžu nebiju domājusi par Čīli, bet
Dievam ir tik lieli, mums neizprotami plāni katra cilvēka dzīvei!
Jautājums ir, cik lielā mērā mēs ļaujamies, nevis paliekam pie tā,
ka nav naudas, tāpēc nekas nav iespējams. Tev nav naudas, bet
Dievam ir! Iesaku cilvēkiem nebaidīties. Pats labākais, ko mēs
varam darīt, ir — pilnībā uzticēt sevi Dievam. Viņš ir mūs
radījis, Viņš zina, kam mēs esam paredzēti. Mēs to nezinām, to zina
tikai Viņš. Viņam uzticoties, tu nekad nezaudēsi!» pārliecinājusies
Linda.
Viņas atvērtība šo trīs mēnešu laikā nav mazinājusies. Par to
liecina, piemēram, fakts, ka Linda šobrīd bezdarbnieka statusā
mācās, lai iegūtu C kategorijas autovadītāja apliecību, pat
nezinot, kur to izmantos. «Aizgāju paskatīties, kādus kursus viņi
piedāvā. Manikīrs, pavāri, datori… Mani nekas no tā neinteresē!
Domāju, kas ir C kategorija? Nu, nākamā aiz B! Paņemšu to!»
viņa dalās apsvērumos. Teorijas eksāmens jau nokārtots, un Linda ir
apņēmības pilna turpināt mācīties, līdz būs ieguvusi vēl dažus
burtus savā autovadītāja apliecībā. «Ko ar tiem darīšu, nezinu! Mēs
ar vīru smējāmies — kas zina, varbūt Dievs mūs aizvedīs uz
Austrāliju un liks ar fūrēm cauri tuksnešiem braukt,» viņa
smejas.
Ar tādu pašu vieglumu Linda uztver dzīvesvietas maiņu no
Valdemārpils uz Jūrmalu. «Negribu likt nekādus šķēršļus no savas
puses. Esmu piedzīvojusi, kā ir, kad uzticies un savu šķietami
loģisko prātu noliec nost, jo tas tik daudz ko tev traucē
piedzīvot. Mēs nevaram izprast Dieva ceļus,» viņa sapratusi.
Ja pirms došanās uz Čīli Lindas tuvinieku vidū nebija neviena
kristieša, tad šo trīs pēdējo mēnešu laikā piedzīvoti brīnumi arī
šai ziņā. Jaunākais dēls sācis uzdot jautājumus par Jēzu, līdz
atzinis, ka vēlas kļūt par Dieva bērnu, bet pirms pāris nedēļām
kādā evaņģelizācijas pasākumā arī Lindas mamma pieņēmusi šo
izšķirošo dzīves lēmumu un piedzīvojusi, ka izbeidzas ceļu sāpes,
kas viņu līdz šim mocījušas. «Tā Dievs atbild uz lūgšanām! Dievs ir
varens un labs vienmēr,» priecājas Linda.
Vēl pirms atgriešanās viņa Čīlē piedzīvojusi bezmiega nakti. Tajā
Dievs Lindas sirdī ielicis vēlmi lūgt par Talsiem, pilsētas
vadītājiem, cilvēkiem un iestādēm, un to viņa arī dara. Kristus
mācekļu skolā viņai atgādināts, ka ikviena cilvēka Dievs ir vien
tik liels, cik lieli ir viņa sapņi, un Lindai tonakt radies sapnis
par liela evaņģelizācijas pasākuma rīkošanu Talsos. «Jau redzēju,
kā tas vizuāli izskatīsies, un zinu, ka tas notiks! Te jānotiek
Atmodai. Ticu tam,» apliecina Linda.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: