Uzņēmēja tvēriens politikā un dabas bērna prieks par čiekuru smaržu 02.11.2013
Tagad Reformu partijas priekšsēdētājs, bet iepriekš — nopietns uzņēmējs, kuram piederēja pašam sava degvīna rūpnīca. Edmunds Demiters, kad tiek taujāts par ģimeni un sevi, noslēdzas. Nianses neatklāj, ir piesardzīgs, bet tajā pašā laikā šķiet patiess — vismaz tik tālu, cik par sevi atklāj.
— Jūsu pirmā iegūtā specialitāte ir remontatslēdznieks.
— Jau 7. klasē izlēmu, ka būšu jurists vai advokāts. Pirms tam sapņoju par arheoloģiju, bet vēstures skolotāja teica, ka Latvijā arheologi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Lielākā daļa Vēstures fakultāti beigušo strādājot par skolotājiem. Man vienmēr vairāk padevusies humanitārā joma, tādēļ alternatīvu saskatīju advokāta profesijā, kur nav noteikta darba laika un nav priekšnieka.
Vēsture man patika, literatūra arī, bet to nevarēja nosaukt par mērķtiecīgu rīcību rezultāta sasniegšanai. Augstskolā neuzņēma vācu valodas dēļ. Ar valodām man vienmēr bijušas problēmas, jo šajā jomā jāiemācās vārdiņi, kam laikam esmu bijis par slinku. Tālāk varēju izvēlēties — iet armijā vai mācīties kādā tehniskajā skolā, un nākamajā gadā mēģināt iestāties augstskolā vēlreiz. Bija vienalga, vai būšu kinomehāniķis vai remontatslēdznieks. Par metinātāju negribēju, jo paredzēju, ka visu laiku būs jāstaigā kaskā. Nedomāju, ka es varētu būt remontatslēdznieks, jo ar tehniku esmu uz jūs. Neesmu no tiem, kas var ar skrūvgriezi salabot jebkuru mehānismu.
— Vai šajā laikā vācu valodu mācījāties?
— Ja tā būtu mērķtiecība, tad pēc gada jau būtu domājis vāciski. Kur nu! To gadu, teikšu atklāti, diezgan labi pavadīju. Kā jau no mājām nācis, vairāk vai mazāk līdz tam pieskatīts jaunietis, pēkšņi nokļuvis pilnīgā brīvībā!
Labi atceros prakses laiku Rīgas vagonu rūpnīcā. No rīta uzvilku eļļainu kombinezonu, smagas kurpes un tad, apmēram kā marsietis, lēniem soļiem tālāk pārbīdījos no vienas frēzes, kas bija jālabo, uz otru. Eļļā līdz ausīm — sapratu, ka to negribu.
Pēc gada nebiju ne par gramu kļuvis gudrāks ne vācu valodā, ne pārējos priekšmetos. Tad ar augsti paceltu galvu aizsoļoju armijā, uzreiz nonākot Kazahijā. Tur stepēs pavadīju divus gadus. Lai arī man apkārt nebija gandrīz neviena koka, tikai stepe, tomēr par šo laiku nav iemesla sūdzēties. Tā kā pēc dabas esmu diezgan slinks, vienmēr labāk uzņemos organizēšanu. Arī armijā kādam parasti ir jāizrīko un jāorganizē darbs. Ļoti ātri kļuvu par seržantu, tad par vecāko seržantu.
— Kā bija atgriezties no armijas, zinot, ka pamata vēl nav?
— Tā kā mani uzaudzināja mamma, sapratu, ka viņai būs grūti, ja mēģināšu mācīties klātienē. Tādēļ, lai finansiāli būtu vieglāk, izvēlējos strādāt un mācīties neklātienē. Domāju doties uz Rīgu, lai piepildītu sapni par Juridisko fakultāti, jo tādā ziņā manī mērķtiecības iezīmes ir — ja esmu kaut ko nolēmis, tad to arī īstenoju, neskatoties, kāds ceļš ir līdz tam jānoiet. Lai ar vācu valodu tiktu galā un būtu priekšrocības, izdomāju līdztekus strādāt milicijā, jo tas būtu nosacīts tramplīns. Man, kā parasti šai dzīvē, ļoti laimējās. Vienu gadu bija eksperiments, kad svešvalodas vietā iestājeksāmenos iekļāva sabiedrības mācību. Tāda kārtība bija tikai gadu un sapratu, ka tas ir mans brīdis, tā ir mana stunda! Tomēr līdz tam sāku strādāt Talsu milicijā, jo mamma dzīvoja šeit. Tā iepazinos ar Talsiem.
— No kurienes esat?
— Esmu suits. Mana ģimene, no mammas puses, ir no suitiem cēlusies, netālu no Alsungas. Mamma Helēna visu mūžu bijusi zootehniķe. Vienalga, kur viņa strādāja — Virbos vai Pastendē —, vienmēr bija saistīta ar lopiņiem.
— Kā tas, ka jūsu audzināšanā nebija tēva, ietekmējis jūsu attieksmi pret ģimeni?
— Šādu ģimeņu ir ļoti daudz. Man bija patēvs, par kuru varu teikt tikai labus vārdus. Protams, jūtas pret tēvu un patēvu noteikti atšķiras, tomēr tik milzīgas atziņas no tā nevelku. Nevaru izstāstīt tradicionālo stāstu par nelaimīgo bērnību, nē.
— Kāda ir jūsu mamma?
— Viņu var salīdzināt ar dzelzs lēdiju Mārgaretu Tečeri. Viņa ir ar milzīgu enerģiju apveltīta. Mums vienmēr bijusi mierīga līdzāspastāvēšana. Noteikti neesmu bijis debesu dāvana, bet nekad neiekritu otrā galējībā, kad ar mani būtu milzīgas problēmas. Nekad neesmu bijis policijas uzskaitē, neesmu lietojis narkotikas, īpaši neaizrāvos ar alkoholu. Joprojām augsti vērtēju un ļoti cienu savu mammu. Tas ir pretdabiski, ja attiecības ir citādas. Tāpat man ir gandrīz desmit gadus jaunāka māsa. Viņa tagad dzīvo pie Ventspils šosejas, tur, kur ir stādu audzētava «Zaļais serviss». Ar māsu redzamies diezgan bieži. Braucot svētdienās vai pirmdienās uz darbu, zinu, ka viņa ir tepat. Mums bija mierīga dzīvošana bērnībā, jo gadu starpība bija pārāk liela. Man māsa vienmēr šķitīs maziņa, neatkarīgi no vecuma.
— Jums patika darbs milicijā?
— Ja kāds teiks, ka patika darbs padomju milicijā, tad pārējie domās, ka tas ir bijis pilnīgs parazīts. Parasti teica — ja negrib strādāt, tad jākļūst par milici vai ugunsdzēsēju. Man patika kolektīvs, sāku strādāt 1984. gada decembrī, tūlīt pēc armijas. Kolektīvs, kur darba laiks jāpavada un kas veido darba vidi, ir ļoti būtisks. Ar daudziem joprojām uzturu kontaktus. Par šiem septiņiem gadiem atmiņas ir visnotaļ pozitīvas. Tie bija septiņi gadi bez rūpēm — strādāju milicijā, mācījos universitātē, braucu uz sesijām.
— Podus arī gāzāt?
— To bija ļoti daudz. Notikumi brīžiem bija tādi, ka varējām zaudēt darbu. Kā vienmēr, arī šādās situācijās man vienmēr ir paveicies. Nestāstīšu kaut ko konkrētu, jo, ņemot vērā manus amata pienākumus, iegāztu kolēģus. Ja tagad teiktu, ka esmu bijis priekšzīmīgs milicis, tad tie, kas mani Talsos pazīst, smīkņātu.
Visu interviju lasiet 1. novembra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: