«Var nākt no jebkuras vietas, un sasniegt. Ja grib» 07.12.2016
Lai arī tikšanās ar veiksmīgajiem Valdemārpils cilvēkiem
notika jau novembrī, decembris, it sevišķi Adventa laiks, ir īsti
piemērots un atbilstošs, lai smeltos pozitīvas emocijas un
pārdomātu savu dzīvi.
Pasākums notika Talsu novada jauniešu iniciatīvu projekta «Ieraugi!
Iepazīsties! Iedvesmojies!» laikā, kas tika realizēts kopā ar
Valdemārpils jauniešu iniciatīvas centru «Sava vieta». Mērķis bija
sapulcināt valdemārpilniekus, kuru stāsti pierāda, ka smags darbs
vienmēr nes rezultātus.
Jurģis Rudaks
Jaunais puisis šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Viņš nodarbojas ar
mājaslapu izstrādi starptautiskā kompānijā «Accenture Latvia».
Jurģis sadarbojas ar tādiem gigantiem kā «Discovery», «Eurosport»,
«Vodafone» un citiem. «Tehnoloģijas vienmēr bijusi mana sirdslieta,
jau no mazām dienām zināju, ka ar to gribu saistīt savu dzīvi.
Mazam esot, man teica, ka nevaru strādāt ar tehnoloģijām
veselības stāvokļa (sliktās redzes) dēļ. Kategoriski pateicu «nē»,
zinot, ka tā ir mana niša. Pēc 9. klases absolvēšanas izvēlējos
Jūrmalas profesionālo vidusskolu, kur sāku mācīties par
datortehniķi, tomēr pēc pusgada sapratu, ka tas nav man. Vienā
dienā radās ideja iet ielās un veidot sižetus. Tas bija sākums
Valdemārpils televīzijai. Atradu līdzīgi domājošus jauniešus,
diemžēl kopējais raidījumu skaits bija pieci. Tas neizvērtās par
ilgtermiņa projektu tāpēc, ka man piedāvāja strādāt Talsu
televīzijā par operatoru. Ar laiku sapratu, ka filmēt un fotografēt
ir forši, bet tehnoloģijas tomēr ir sirdslieta, kas uzrunā vairāk.
Atradu skolu, kur māca tikai par mājaslapu izstrādi. Būšu godīgs,
man ir vidējā profesionālā izglītība, un uzskatu, ka liela daļa, ko
IT (informācijas tehnoloģijas — M. J.) sfērā māca augstskolās,
nav vajadzīga,» atzina Jurģis.
Kad jaunietis ļoti labi aizstāvēja kursa darbu, pēc nedēļas saņēma
uzaicinājumu uz darba interviju kompānijā «Accenture Latvia», kurā
puisis strādā joprojām. Vairāki starptautiski uzņēmumi talantīgajam
valdemārpilniekam izteikuši priekšlikumus strādāt pie viņiem.
Oktobrī Jurģis saņēmis kārtējo vilinošu piedāvājumu. «Par to ļoti
daudz domāju, jo interesē aizbraukt un pastrādāt ārzemēs
ilglaicīgi, jo līdz šim tas bijis uz īsiem laika periodiem. Tomēr —
padzīvojot ārzemēs, jau pēc pāris nedēļām pietrūkst iespējas runāt
latviski. Lai arī labi pārvaldu angļu valodu, nekad nevarēšu
izteikties tā, kā to varu darīt dzimtajā valodā. Te ir manas mājas.
Esmu pieradis dzīvot Valdemārpilī, pie ezera, kā arī pietrūkst.
Dzīvojot Rīgā, braucu uz mājām ik pēc divām nedēļām. Patīk tas
miers un klusums, kas valda. Kad iztēlojos sevi gadiem ilgi prom no
šī visa, no Latvijas, iekšā viss sāk tā kā drebēt, un saprotu, ka
gribu palikt te,» sacīja jaunietis.
Elviss Grīnbergs
Valdemārpilniekam nu jau desmit gadus pieder Baltijā lielākā
kastinga aģentūra «Baltic Casting Agency», kas nodarbojas ar
aktieru, modeļu un talantu atlasi reklāmām, seriāliem, kino un
citām jomām. «Strādājam 47 valstīs, esam pirmie Baltijā un pirmajā
astotniekā Eiropā, ņemot vērā, ka katru gadu nokastingojam aptuveni
650 projektus,» teica Elviss.
Viņš Valdemārpilī absolvējis vidusskolu, pēc pieciem gadiem
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Paralēli mācībām strādājis,
lai varētu izdzīvot un, pēdējā kursā mācoties, sācis strādāt par
atlases menedžeri skandināvu modeļu aģentūrā. «Papētot tirgu,
sapratu, ka visu, kas vērsts uz kino, neviens nav apkopojis. Sākām
īrēt studiju un fotografēt cilvēkus, ievietojām datu bāzē un
piedāvājām reklāmas aģentūrām un citiem, kuri kaut ko filmē. Pirmos
gadus, kamēr neesi pazīstams, protams, nevienam neesi vajadzīgs,
tāpēc visu laiku tikai ieguldi un paralēli strādā vēl citur, lai to
varētu uzturēt. Pēc trīs gadiem, kad valstī sākās krīze, manā
biznesā tieši starptautiski sāka veikties. Trīs gados kļuvām par
lielākajiem Latvijā, piecos gados Baltijā, tagad mērķi ir lielāki —
rokamies uz Āzijas pusi. Darba dēļ daudz ceļoju, pašlaik esmu bijis
36 valstīs, grafiks sastādīts aptuveni nākamajiem diviem gadiem,»
atklāja Elviss. Pirms gada viņš atvēris arī auto pulēšanas centru,
kas kļuvis par ceturto lielāko valstī.
Elvijs Gruzītis
Ikdienā jaunietis strādā uzņēmumā SIA «Talsu spriegums» par
elektropārvadu līniju projektētāju. «Neskatoties uz to, šodien
laikam esmu uzaicināts tāpēc, ka muzicēju. Viss sākās ļoti
interesanti — pirmā pieredze bija dziedāšana skolas obligātajā
korī, ko ļoti negribēju. Mammai viena no skolotājām teica, ka mani
jāsūta mūzikas skolā. Teicu, ka neesmu muļķis, lai mācītos divās
skolās. Laikam ejot, sāku domāt citādāk. Kad dzirdēju, kā Jānis
Lejnieks spēlē akustisko ģitāru, sapratu, ka noteikti gribu to
iemācīties. Jānis parādīja pamatus ģitāras spēlē, pēc tam divus
gadus mācījos Talsos pie Normunda Priednieka.
Kojās satiku meiteni Mariju, kura mudināja piedalīties konkursā
«Nots» Talsos, kur ieguvām 4. vietu. Šova «Koru kari» laikā (Elvijs
bija viens no dalībniekiem — M. J.) iepazinos ar Miķeli Ābolu
— nolēmām izveidot grupu. Noorganizējām mēģinājumu un izdomājām, ka
jāsāk papildināt sastāvu,» atcerējās Elvijs. Kad tas izdarīts,
puiši iemācījušies septiņas dziesmas. Ar šādu skaitu arī nospēlēta
pirmā «No Boundaries» (latviski — bez robežām) balle. Pamazām
iegūta popularitāte un pašlaik grupu aicina daudzviet uz dažādiem
pasākumiem. Sastāvs nedaudz mainījies, tomēr kodols esot nemainīgs.
«Grupas nosaukums radās, pateicoties Amerikas šovam «American Idol»
— tā dalībnieks Ādams Lamberts bija mans favorīts. Viņš finālā
izpildīja dziesmu «No Boundaries», kas ļoti uzrunāja. Nosaukums
šķita piemērots, jo mūsu repertuārs ir plašs: šlāgeris, pops, roks,
blūzs,» skaidroja jaunietis.
Kristaps Bērziņš
Kad puisis mācījās bērnudārzā, visu laiku čīkstējis mammai, lai
piesaka mācībām mākslas skolā. Kristaps kā jaunākais audzēknis (5.
klasē) to arī absolvēja. Izveidojot noslēguma darbu, grāmatu,
radusies mīlestība pret fotogrāfiju. Valdemārpils vidusskolā puisis
apguva pamata zināšanas foto pulciņā. Pirmo kameru viņš nopircis,
vecākiem nezinot. «Mans papildu hobijs ir braukšana ar motocikliem.
Vienu vasaru strādāju pie tēta autoservisā, un nopelnītā nauda
sanāca pusei no šīs kameras (rāda uz savu fotoaparātu —
M. J.), otru pusi ieguvu, pārdodot moci. Sāku ļoti strauji
augt. Tagad bildēju kāzas, pasākumus, arī filmēju. Lielu atspērienu
deva šogad iegūtā stipendija konkursā «Latvijas Maksimālisti», kur
no 59 dalībniekiem ieņēmu 1. vietu, saņemot 1500 eiro,» ļoti
pieticīgi stāstīja jaunietis. Kā izrādās, viņam esot vēl kāda
aizraušanās — bungu spēlēšana. Interese par autosportu savukārt
iedzimusi no tēta. Viņš braucis minirallijā un patstāvīgi piedalās
supersprintā. «Pēc vidusskolas absolvēšanas droši vien došos uz
Rīgu mācīties, bet ne augstskolā, jo neredzu tam jēgu. Gribu apgūt
ko praktisku. Katram jau savs ceļš ejams…» sacīja Kristaps.
Arvis Iļjins
«Līdz 18 gadu vecumam biju diezgan labs kanoe airētājs, un tad
šķita, ka visa pasaule ir pie kājām. Pēc tam sekoja grūts periods
ar traumām un finansēm, tāpēc oficiāli pieliku sportam punktu. Pēc
Valdemārpils vidusskolas absolvēšanas devos mācīties uz Valsts
policijas koledžu, tāpēc pašlaik mana profesija ir policists,»
stāsta Arvis.
Vasarā pēc koledžas absolvēšanas viņam kopā ar draugiem radās ideja
doties uz ārzemēm — noīrējuši busiņu un devušies tūrē pa Eiropu.
Ceļojuma laikā, esot Itālijā, puisis Vidusjūrā pirmo reizi uzkāpa
uz sup dēļa (eiropeisks sērfošanas veids). Iepatikās. Tālāk
sekojušas dažādas sakritības, virknē cita aiz citas.
Kāds paziņa, kurš nodarbojas ar laivu izgatavošanu, izgatavoja
pirmo sup dēli Latvijā un iedeva Arvim izmēģināt. Jau trīs dienas
pēc ceļojuma Arvis ar sup dēli vizinājās pa Sasmakas ezeru. Pēc
divām nedēļām viņš piedalījās Latvijas kausa sprinta distancē, kur
arī uzvarēja, un tas ļāva saprast, ka varētu sasniegt kaut ko
vairāk. Vēl pēc divām nedēļām lieliskus rezultātus ieguva arī
Latvijas čempionātā. Šī gada vasarā sportists uzvarēja Latvijas
kausa posmā un saprata, ka ir par stipru Latvijas mērogā, tāpēc
sekoja sacensības Somijā, Eiropas kausa posmā. «Ar jauno dēli biju
airējis tikai pāris dienu un vairāk kritu, nekā braucu, jo tas bija
krietni šaurāks nekā pirmais dēlis. Pirmo reizi mūžā domāju, ka
varu arī netikt krastā, tomēr sprinta distancē izcīnīju 6. vietu.
Tur ieguvu arī atpazīstamu. Nevar startēt sacensībās, ja neviens
par tevi nezina. Somijā bija ieradušies lielākie šī sporta veida
entuziasti, žurnālisti, kuri mani ievēroja un pasniedza kā uzlecošo
zvaigzni. Tas deva atpazīstamību. Pēc tam piedalījos sacensībās
Itālijā. Oktobrī saņēmu apstiprinājumu, ka varēšu piedalīties
pasaulē lielākajās airēšanas sacensībās Parīzē. Un, lai cik dīvaini
tas nešķistu, trenējos tepat, Sasmakas ezerā. Tam ir īpaši iemesli.
Vienmēr esmu teicis — ja grib kaut ko sasniegt, ir jātur acis vaļā
un vajag spēt ieraudzīt, kas ir apkārt, un tikai tad domāt par to,
kā nav. Ja tā filozofiski runājam, mums ir ļoti labs ezers
airēšanai (un tas arī ir galvenais noslēpums, kāpēc tieši
valdemārpilniekiem ir tik labi rezultāti), jo ezers ir ļoti sekls,
līdz ar to ļoti smags, tāpēc fiziski esam tik spēcīgi,» atklāja
Arvis.
Inese Pudža
Valmieras teātra aktrise gremdējās atmiņās, jo ceļš līdz pašlaik
sasniegtajam bijis garš. Pēc Valdemārpils vidusskolas absolvēšanas
aktrise sāka studēt un absolvēja Kultūras koledžu. Pēc tam Latvijas
Universitātē studēja pedagoģiju. 23 gadu vecumā tomēr izvēlējās
režiju, mācības Latvijas Kultūras akadēmijā pabeidzot 27 gadu
vecumā. «Studiju laikā spēlējām dažādas etīdes, un otrajā kursā
Māra Ķimele man piedāvāja nospēlēt galveno lomu Jaunajā Rīgas
teātrī, mazu čigānu meiteni. Biju pārsteigta, jo biju režisoru
kursā. Kad absolvēju akadēmiju, bija divi varianti — strādāt
Latvijas Nacionālajā vai Valmieras teātrī. Tikos ar abu teātru
direktoriem, izvēle bija intuitīva. Aizejot uz Valmieras teātri,
sapratu, ka varēšu strādāt savā profesijā pēc būtības. Tas ir ļoti
svarīgi — vai tu gribi būt kaut kas pēc nosaukuma vai darīt lietu
pēc būtības. Tas prasa laiku un neveiksmes, kas virza uz priekšu.
Šovasar atkal saņēmu piedāvājumu spēlēt Latvijas Nacionālajā
teātrī. Rīga skaitās lielā metropole, bet tā nav. Ir kaut kas, kas
skaitās labs tikai tāpēc, ka atrodas Rīgā, bet tās ir muļķības, jo
tur var būt arī ļoti lieli sūdi. Un tas, ja aktieri parādās
neskaitāmos izdevumos, kur tiek atklāts, ko viņš valkā, kāda
izskatās viņa guļamistaba un tamlīdzīgi, nenozīmē, ka viņš ir labs
profesionālis. Aktiera profesijā seja ļoti novalkājas. Vajag sevi
no tā gaļas biznesa pasargāt. Jau trīs reizes esmu atteikusies no
piedāvājuma filmēties «Ugunsgrēkā», jo tas uzliek attiecīgu tēlu un
seju,» atklāja Inese.
Viņa uzskata, ka liela dāvana ir vide, kurā esam uzauguši.
Valdemārpilī tas ir ezers, lauki, mežs. Pilsētā bērni izaug uz
bruģa un nesaprot, ko darīt, ja nonāk mežā. «Jūs nevarat
iedomāties, cik daudz man devusi šī vide, jo tas veido jūtu dabu un
to, kā cilvēks spējīgs uztvert pasauli, redzēt un ieraudzīt to, kas
ir apkārt. Lauki ir domāšana, tā nav vieta. Problēma nav tajā, ka
pilsēta ir maziņa. Problēma ir tajā, kas cilvēkam ir galvā, jo Rīgā
un citviet pasaulē cilvēkam pie kājām ir noliktas visas iespējas,
visa pasaule, bet viņš nezina, ko ar to iesākt. Labāk bērnam
rotaļlietu nolikt nedaudz tālāk, lai pats pēc tās aizrāpo, nevis
iedot to rokās; citādāk attīstības nav. Var nākt no jebkuras
vietas, un sasniegt. Ja grib. Un nevajag jau būt arī pasaules
naglai, jo var darīt ļoti labas lietas, esot uz vietas,» uzskata
aktrise.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: