Vēstījums savu senču Dzimtenei 10.07.2013
Talsu novada muzejā 5. jūlijā atklāja deviņu Rietumaustrālijas latviešu mākslinieku darbu izstādi «Jauns vienādojums. 8+1». Pārstāvēta Pētera Ciemīša, Selgas Ešotas, Gabielles Mazaļevskas, Maijas Medenes, Jāņa Nedēļas, Māra Raudziņa, Arvīda Soduma, Lolitas Skye-Larkas un Lenas Žuks daiļrade. Šo mākslas projektu rosināja un organizatorisko darbu divu gadu garumā paveica Māris Raudziņš.
Austrālijas latviešu izcelsmes mākslinieku
darbu izstāde Talsu novada muzejā ir notikums vairāku iemeslu dēļ. Stiprināt saikni ar vecāku un vecvecāku Dzimteni pāri tādam tālumam jau ir misija, nevis tikai drosmīgs izaicinājums; ikvienam daudzmaz zinošam Latvijas skatītājam ir dota lieliska iespēja salīdzināt šo autoru darbus ar Latvijas kultūras tradīcijās izaugušu un izskolotu mākslinieku devumu; personiska iepazīšanās padara nebūtiskus ģeogrāfiskus attālumus.
Ar izstādes autoriem un vidi, kurā viņi veidojušies, iepazīstina informatīvs buklets. Tajā ir dota atbilde arī jautājumam par līdzīgo un atšķirīgo — «Cunami, kas bija Otrais pasaules karš, saplosīja Eiropu un aiznesa 170 000 pārvietotās personas līdz Austrālijas krastiem. Mazā latviešu diaspora uz Pertu līdzi atveda mākslas un mūzikas mīlestību, lepnumu par savas tautas tradīcijām un kultūras mantojumu. Neskatoties uz to, ka tika gaidīts, ka sākotnējie migranti asimilēsies, pirmie šādi te nokļuvušie mākslinieki nepameta savu eiropeiskumu, bet tā vietā izveidoja sinerģiju — ar savu kultūras mantojumu un Austrālijas vidi. Viņi ieviesa revolucionāru koncepciju, kā integrēt mākslu un dzīvi, kas mainīja dzīvi Austrālijā uz visiem laikiem. Gadsimtiem senās latviešu paražas un tradīcijas joprojām ciena arī nākamās ieceļotāju paaudzes, kas Austrālijā piedzimušas.
Mākslai jānodrošina vārti uz citu apziņu, un, cerams, šī izstāde veiksmīgi apvieno pagātni, tagadni un nākotni, lai runātu pāri laikam un telpai.»
Pēc 2008. gadā publicētas informācijas, Austrālijā dzīvo un strādā vairāk nekā 103 latviešu izcelsmes mākslinieku — gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, lietišķās mākslas meistari, fotogrāfi. Ar izstādēm Dzimtenē viņi ciemojušies reti — attāluma, darbu pārsūtīšanas lielo izmaksu dēļ. Mūsu mākslas zinātnieki secinājuši — 21. gadsimtā cilvēkam ir nepieciešams ciets pamats zem kājām — savas nacionalitātes apzināšanās. Tādēļ jaunāku ģenerāciju mākslinieku daiļradē jūtama nacionālā aspekta parādīšanās.
Tāpēc tapusi šī izstāde, kura no Talsiem ceļos uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju. Pēc tām autori darbus uzdāvinās abiem atsaucīgajiem Latvijas muzejiem.
Ekspozīciju varēs apskatīt līdz pat 4. augustam, bet jau atklāšanas sarīkojuma laikā vairāki Talsu gleznotāji par to izteicās ļoti atzinīgi. Novada pašvaldības pārstāvji, muzeja darbinieki pateicās pieciem izstādes autoriem, kuri bija ieradušies pie mums, lai piedzīvotu tikšanos ar latviešu skatītājiem.
Tomēr vienu — Pēteri Ciemīti —
bija sirsnīgi un cieši savā vidū ieņēmuši viņa tēva dzimtas vairāku paaudžu tuvinieki. Izrādās, viņa dzimtas atzars, kupls un stiprs, ir Ģibuļu pagastā.
Pēteris Ciemītis ir pilsētas plānotājs un mākslinieks — izcils zīmētājs, gleznotājs portretists. Viņam kopš 1992. gada notiek aktīva izstāžu darbība — bijušas personālizstādes, piedalījies vairāk nekā 40 grupu izstādēs Austrālijā un Eiropā; paralēli šai izstādei viņa darbs tagad apskatāms Rīgā, Arsenālā, izstādē «Latviešu māksla trimdā».
Tuvinieki vēlējās satikt un parunāties ar savējo, Ciemīšu dzimtas turpinātāju un uzvārda nesēju, nevis ar viņu kā ievērojamu Austrālijas mākslinieku.
Man sarunā ar Pēteri Ciemīti bija ļoti patīkami klausīties viņa labo latviešu valodu, kam akcents netraucēja, pietiekami bagāto sarunvalodas vārdu krājumu. Dažiem no atbraucējiem vieglāk ar talseniekiem bija saprasties angļu valodā. (Klusībā apbrīnoju sava sarunas biedra un citu tālo ciemiņu izturību — pabiezo apģērbu, kamēr mēs, vietējie, kusām tveicē. Viņš smējās — viņa Pertā, Rietumaustrālijas pilsētā, dzīvojošie ir pieraduši pie liela karstuma, un Latvijas vasarā viņiem esot par aukstu.)
P. Ciemītis uzteica profesionālo darbu kolekcijas iekārtojumā muzeja galvenās ēkas lielākajās telpās. Pirms diviem gadiem Māris Raudziņš ir pabijis vairākos Latvijas muzejos, lai izpētītu apstākļus un izvēlētos izstādei visatbilstošākās vietas. Par vispiemērotākajām atzinis Talsu un Madonas muzeju zāles.
P. Ciemītis pastāstīja, ka lielākā daļa no šo mākslinieku grupas ir pēckara bērni, piedzimuši jau svešumā; vienīgi Arvīds Sodums ir baudījis vēl pirmās brīvās Latvijas laika izglītību. Mākslinieki cits citu agrāk zinājuši pēc vārdiem un darbiem, bet nav bijis tuvākas pazīšanās. M. Raudziņš sācis kopā vākšanu un kopīgu izstāžu plānošanu gan Austrālijā, gan Latvijā.
Uz jautājumu, kāpēc
viņam ir svarīgi parādīt savus darbus Latvijā, atstāt tos senču zemē, P. Ciemītis atbildēja, ka tam ir divi iemesli. Viens — tā ir tāda kā vēstules sūtīšana uz mājām, kurā ir stāsts par dzīvi mītnes zemē, personiskajām izjūtām; otrs — ikviens profesionāls mākslinieks grib savus darbus parādīt pēc iespējas plašākai pasaulei.
P. Ciemīša tēvs devās bēgļu gaitās, būdams vēl ļoti jauns puisis. Jebkādi kontakti ar Dzimteni bija pazaudēti, neko par savējiem nezinājis, un viņš esot bijis pārliecināts, ka daudzi tuvinieki aizgājuši bojā. Sarakste sākās tikai pēc daudziem gadiem, bet sevišķi nostiprinājusies pēdējā laikā, kad izmantojams ātrais un saziņai ērtais elektroniskais pasts.
Mākslinieks uzskata, ka ir svarīgi apzināties, no kurienes esi cēlies, kas ir tavs pamats. Tomēr, viņš piebilst, ir tāda jocīga izjūta — starp turieni un šejieni it kā stāvētu kāda neredzama, bet nepārvarama siena: «Mūs uzņem kā piederīgus, bet visu laiku zinām, ka esam no citurienes…» Bēgļi nemitējās gaidīt, kad varēs braukt atpakaļ uz Dzimteni, arī Pētera vecāki cieši ticēja, ka pēc kara reiz tas būs iespējams. Kad saprata, ka ir jāpaliek svešumā, samierinājās, pieņēma situāciju un dzīvoja pilnasinīgu dzīvi tur — toties ģimenē runāja latviski. Agrākā rosīgā latviešu trimdinieku kultūras dzīve Pērtā vairs tāda neesot, jo mainās paaudzes, jaunie jau ir ar citu pasaules uzskatu un piederības izjūtu, jauktajās ģimenēs neturpinās latviskā audzināšana; lielākie latviešu kultūras dzīves centri tagad esot Sidnejā un Melburnā.
Cienījamu gadu kundze,
kura pirmā sirsnīgi apsveicinājās ar Pēteri Ciemīti, izrādījās viņa tēva māsīca Velta Zēberga, ģibuļniece. Arī viņa pēc kara nonāca svešumā, tikai ne labprātīgi — Veltu 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. «Gedimins, Pētera tēvs, laidās uz to pusi, bet es lopu vagonā — uz to pusi. Mana mamma diezgan ātri uzzināja par tuviniekiem Austrālijā, bet bija bail sarakstīties, mēģināt ko tuvāk noskaidrot. Vēlāk par Ciemīšiem ārzemēs neteicu pat saviem bērniem, lai, sevišķi dēlam dienestā padomju armijā, nebūtu nepatikšanu radinieku Austrālijā dēļ ,» viņa pastāstīja.
«Pēteri pirmo reizi ieraugu un satieku tikai šodien! Pēdējo reizi viņa tēvu Gediminu redzēju, kad vēl biju maza.
Mūsu ir ļoti daudz. Sarunājām — ja Ciemīšu Pēteris varēja pāri puspasaulei atbraukt, tad mūsu dzimta nespēs tepat Talsos salasīties? Tas nekas, ka viņš pēc tik ilgiem gadiem ieradies no Zemeslodes otras puses — vienalga, mīļš. Citādi nemaz nevaru pateikt — mīļš.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: