Vidusskolēni par laiku pirms 25 gadiem — pārdomās, sarunās, viedokļos 12.11.2013
Talsu novada muzejs, atzīmējot Latvijas Tautas frontes 25. gadskārtu, aicināja vidusskolēnus piedalīties tematiskā radošo darbu konkursā.
Labākos iesniegtos darbus
publiski slavēja un apbalvoja, sarīkojumā lasīja fragmentus no tiem. Gandarīja šo jauniešu, vēl tikai skolēnu, asā uztvere, vēlēšanās pašiem izzināt vēstures faktus, pamatīgi un uzmanīgi izrunājoties ar vecvecākiem, vecākiem, pazīstamiem, kuri piedalījās tā laika notikumos, atklāti un pamatoti paustā attieksme pret tiem.
Ar muzeja vēstures nodaļas darbinieces, vēsturnieces Maijas Zimeles laipnu atļauju ielūkojos vairākos skolēnu konkursa darbos. Lūk, daži fragmenti no visiem.
Atmoda un Tautas fronte ir nedalāmi jēdzieni
Agnese Brūvere: «Ir pagājuši 25 gadi, un nu jau tik ļoti pierasts pie visa, kas mums tagad ir, ka iepriekš piedzīvotais šķiet kā ļauns murgs. Tagad ir tik daudz partiju un biedrību, dažādu nevalstisku organizāciju un interešu klubiņu, bet padomju režīmā taču bija tikai viena vienīga komunistu partija. Vārdu partija tolaik nelietoja daudzskaitlī, jo citu partiju jau nebija. Tautas frontes dibināšana bija liela uzdrošināšanās. Es domāju, ka tajā laikā latviešu tauta bija ļoti saliedēta. Ikviens bija gatavs darīt visu, lai Latvija atkal būtu neatkarīga valsts. Man ir grūti spriest par tām sajūtām, kādas pārņēma latviešus, atrodoties kopā un saprotot, ka viņi panāks Latvijas neatkarību. Šī kopības sajūta un prieks citam par citu, par Latviju, par patriotisko noskaņu noteikti bija lielisks. Manuprāt, mūsdienu pasaulē šāda situācija vairs nebūtu iespējama. Varbūt kāds kaut ko darītu un arī censtos būt par Latviju, bet es domāju, ka mūsdienu tauta ir palikusi pārāk egoistiska un domā par savu labumu. Iespējams, mums tagad būtu bail uzdrošināties spert tik milzīgu soli un veidot Tautas fronti, ja tas būtu nepieciešams. Esmu laimīga par to, ka dzīvoju brīvā Latvijā, bet noteikti vēlos piedzīvot pāris dienas Trešās Atmodas laikā. Vēlētos izjust to prieku, patriotismu un kopības sajūtu ar pārējiem latviešiem, kuriem ir liela apņēmība, lai panāktu iecerēto.»
Sausa teorija smadzeņu pelēkajās šūniņās
Ieva Briede: «Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās. Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē…» dziedāja Ieva Akuratere 1988. gadā. Dziesmotā revolūcija, iegūt sen kāroto, kvēlāko sapņu piepildīšana? Mūsdienu jaunietim tā ir tikai sausa teorija, kas noglabāta smadzeņu pelēkajās šūniņās. Taču joprojām mīt dvēseles, kuras uzdzirksteļo, tikai vien izdzirdot vārdus: «Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās!»
Nu jau mainījušies gadsimti, valsts vadītāji un arī pati latviešu tauta.
Tautas fronte ar Daini Īvānu priekšgalā spēja noskaņot kopīgam mērķim, lai arī Interfronte ar A. Rubiku priekšgalā nesnauda. Manuprāt, tā kā vēl joprojām valdīja masveida domāšana, kas bija ieaudzināta Padomju Savienības laikos, nevis mūsdienās tik ļoti cildinātā individualitāte, tauta spēja kopā doties pretī sapnim — savam un savu tēvu sapnim par brīvu Latviju. Mūsdienās, pilnīgi noteikti, nevarētu notikt šāda manifestācija, jo sāktos tie tagadnes aktuālie jautājumi: kas man par to būs? kāda jēga? un tas pavisam nodeldētais teiciens — ko tad es, gan jau kāds cits manā vietā izdarīs! Jauniešu sabiedrībā nevalda īstens patriotisms.
Tolaik, pēc manas mammas Ilzes Briedes teiktā, sapņot nozīmēja arī darīt. Tā nebija tikai tukša salmu kulšana. Abi mani vecāki to laiku atceras kā pacilājuma augstāko virsotni — priekšā, gandrīz ar pirkstu galiem sataustāms bija sapnis, brīvība.
Šo patiešām asaru, sviedru un asiņu ceļā iegūto vienā vārdā var nosaukt par brīnumu. Mūsdienās vēlamies, lai brīnumi atnāktu negaidīti, necerēti un bez jebkādas piepūles, taču to es gan varu ielāgot no bezbailīgajiem tautfrontiešiem — par brīnumu ir jācīnās.»
Paaudze, kas to laiku nav piedzīvojusi, nenovērtē…
Lizete Kļaviņa: «Paaudze, kas to laiku nav piedzīvojusi, arī es, tagad nenovērtē savu vecāku, vecvecāku drosmi un pašaizliedzību, cīnoties par brīvu valsti. Turklāt jādomā, vai Tautas frontes izvirzītie mērķi šo 25 gadu laikā īstenojušies? Mūsdienu latvietim vajadzētu vairāk studēt un iedziļināties Trešās Atmodas laika notikumos, lai apzinātos savas tautas vērtību, un gūt kaut nelielu daļu no šīs revolūcijas laika cilvēku drosmes, cīņasspara un nacionālās pašapziņas.
No vienas puses, tika panākts galvenais mērķis — neatkarīga valsts. Tomēr — atkal esam atkarīgi no kādas savienības — tagad tā ir Eiropas Savienība. Izglītības sistēma kopš padomju laikiem kļuvusi arvien vājāka; jauniešus un bērnus vairs neaudzina patriotiskā garā; zudusi nacionālā pašapziņa. Iedzīvotāji redz ļoti daudz netaisnību valstī, tādēļ sāk trūkt ticības tai un patriotisma, kam būtu jāveido valsts pamats.
Mans vectēvs tagadni nevērtē tik negatīvi: «Tie, kuri nav piedzīvojuši kara laiku, nespēj novērtēt tās bagātības, ko šodien sniedz pasaule. Tagadējās problēmas ir bijušas un būs vienmēr, tomēr šādus sīkumus nevar salīdzināt ar šausmām, kas bija jāpārcieš 20. gadsimta 40. gados.»
Mūsdienu latvietis no Atmodas laika latvieša atšķiras ar to, ka viņam par visu svarīgāka ir nauda, garīgās vērtības atstājot otrajā plānā. Esam kļuvuši savtīgi un egoistiski. Mūsdienu jaunietim ir zudusi vēlme un motivācija aktīvi darboties sabiedriskajā dzīvē, jo viņam jau viss ir pasniegts kā uz paplātes. Lai mainītu šādu attieksmi pret dzīvi, valsti, laikam būtu jānotiek kaut kam kardinālam. Iespējams, ir nepieciešama jauna autoritāte, kāds bija Dainis Īvāns.»
Esmu priecīga par man doto iespēju dzīvot brīvā valstī
Annija Vierpe: «Es vēlētos izjust to patriotismu, kas bija ļoti daudzos latviešos tajā laikā. Manuprāt, mūsdienās īstu Latvijas patriotu ir ļoti maz, jo esam pieraduši dzīvot brīvi un mierīgi. Taču es uzskatu, ka ikvienam jābūt patiesam savas valsts patriotam, lepnam un pateicīgam par mūsu senču paveiktajiem darbiem.
Mēs ļoti daudz sūdzamies par sliktu dzīvi, nemaz neatceroties, ka agrāk Latvija nebija brīva valsts, tās iedzīvotājiem nebija nekādu tiesību, bijām citu pakļautībā, nevarējām plānot nākotni. Taču Atmodu vajadzētu atcerēties kā pozitīvu notikumu, kad tauta apvienojās lieliem mērķiem un tos sasniedza. Mums vajadzētu būt patriotiskākiem un saliedētākiem, jo tikai tā mēs varam padarīt Latviju vēl labāku.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: