Vispirms izglītību skolēnam, tikai pēc tam — darbu skolotājam 09.10.2017

#SPECIĀLISTA VIEDOKLIS
Talsu novadā pēdējo desmit gadu laikā samazinājies gan
izglītības iestāžu, gan skolēnu skaits, taču runas par skolu tīkla
tālāku optimizāciju publiskajā telpā nav rimušas. Par pārmaiņām,
kas bijušas un kas sagaida nākotnē, saruna ar Talsu novada
izglītības pārvaldes vadītāju Uldi Katlapu.
Vienas no lielākajām bažām,
kas apvij mazo skolu slēgšanu, saistītas ar visa ciema un pagasta
nākotni. U. Katlaps līdzšinējo Talsu novada pieredzi kopumā
vērtē pozitīvi — gan Spāres, gan Strazdes, gan Tiņģeres muiža
aizvien ir apdzīvota un kalpo kā vietējās kultūras dzīves
centri.
Tomēr nevar noliegt: skolas slēgšana ir trieciens vietējai
sabiedrībai. «Slēdzot skolu, savā ziņā zūd apdzīvotās vietas
psiholoģiskais centrs. Pašvaldībai pie tā jāstrādā — ne tikai
tiem, kas sēž pie galdiem un domā, bet arī vietējiem iedzīvotājiem.
Ja ir cilvēki, kuri uztur dzīvību ar savu enerģiju un aktivitātēm,
apdzīvotā vieta nepazūd,» ir pārliecināts U. Katlaps.
Viņš norāda, ka Talsu novadā ir vairāki piemēri, kad pagastā skola
ir, bet daudzi vecāki izvēlas savas atvases sūtīt kādā no Talsu
izglītības iestādēm. Izvēli nereti nosaka ne tikai pašas skolas
piedāvājums, bet arī interešu izglītības pieejamība tuvākajā
apkārtnē. Tendence doties uz novada centru kļūst arvien izteiktāka,
turklāt skolēnu pārvadājumus nodrošina pašvaldība — arī
gadījumos, kad to pašu mācību programmu var apgūt tuvāk
dzīvesvietai. «Lai mazā lauku skola pastāvētu, svarīgi, lai
cilvēki, kuri šajā vietā dzīvo, to atbalstītu. Ļoti svarīga ir
sabiedriskā doma. Skolēnu pārvadājumi veicina plūsmu uz centru.
Jautājums — tas ir labi vai slikti? No vienas puses, ja vecāks
ir izvēlējies, ka viņa bērns mācīsies novada centrā, pašvaldības
uzdevums ir darīt visu, lai palīdzētu. No otras puses, kāpēc
jānodrošina pārvadājums, ja blakus dzīvesvietai ir skola, kurā var
mācīties? Ja to nevēlies, ver vaļā maciņu un ved uz citu skolu!
Būtībā abi viedokļi ir pareizi. Es teiktu, tas ir politisks
lēmums,» uzskata U. Katlaps.
Par to, kāda skola — liela vai maza — ir labāka, var
strīdēties bezgalīgi. Gan bērni, gan skolotāji ir dažādi. Viens
pedagogs, no mazas skolas nonācis lielā, sadeg, cits, pieradis
strādāt ar 30 bērniem, nostājoties apvienotās klases priekšā,
nezina, kā strādāt. Tomēr, raugoties uz starptautisko pieredzi,
jāsecina, ka bagātās valstis nemaz nav tik naskas uz mazo skolu
uzturēšanu, atklāj U. Katlaps.
Izglītības sistēma Latvijā
pakļauta principam «Nauda seko skolēnam». Lai cik skaista daudziem
šķiet doma par mazu klasi, kur skolotājs var atbildēt uz visiem
bērnu jautājumiem, ja pamatskolas kopējais bērnu skaits ir mazāks
par 100, rodas nopietnas grūtības nodrošināt pedagogu atalgojumu.
«Tas, ko teikšu, pedagogu vidū nebūs populāri, bet svarīgākais nav
darba vietu nodrošināšana skolotājiem. Tas ir otršķirīgi brīdī, kad
lemjam, kur būt vai nebūt skolai. Primārā ir skolēnu izglītība.
Skola pastāv ne tāpēc, lai skolotājiem būtu darbs, bet tāpēc, lai
audzēkņi iegūtu izglītību. Protams, kopējais bērnu skaits skolā nav
vienīgais rādītājs. Ir skolas, kur vienā klasē ir desmit vai vairāk
bērnu, bet citā klasē nav nemaz. Piemēram, Laucienes pamatskolā
šogad nav 1. klases, bet tas nenozīmē, ka skola būtu jāslēdz.
Svarīgi ir izglītības kvalitāte un pedagogu atalgojums. Ir
gadījumi, kad, pat apvienojot klases, finansējuma nepietiek,»
atklāj izglītības pārvaldes vadītājs.
Tomēr finansiālie apsvērumi nebūt nav vienīgais iemesls, kāpēc mazo
skolu virzienā raidīti skeptiski skatieni. Statistikas dati atklāj
tendenci — jo lielāka skola, jo augstāki mācību sasniegumi. To
skaidro U. Katlaps: «Ja klasē ir mazāk nekā desmit bērnu,
sākotnēji izglītības kvalitāte ir laba, bet, ja šāda situācija ir
ilgstoši, kvalitāte pazeminās. Tas ir manas subjektīvais viedoklis.
Iemesls — zūd konkurence. Protams, var būt situācija, kad visi
desmit bērni ir ļoti aktīvi un motivēti mācīties, bet visbiežāk tas
nav vidējais aritmētiskais. Jebkuram cilvēkam, arī pedagogam (lai
kā gribētos, ka viņš būtu kaut kas augstāks par cilvēku), ja
neviens neelpo pakausī un nav dzenuļa, latiņa tiek nolaista zemāk.»
Viņaprāt, optimāls skolēnu skaits klasē ir no 15
līdz 25.
Līdz šim daļu valsts finansējuma,
kas atbilstoši skolēnu skaitam nonāk pašvaldībā, varēja pārdalīt.
Pērn šādai manevra iespējai bija atvēlēti desmit procenti
finansējuma, bet šogad — seši procenti. Ministru kabineta
noteikumu grozījumi paredz, ka nākamgad šīs iespējas vairs nebūs.
«Šobrīd skolām, kur audzēkņu skaits ir mazāks par 100, piešķiram
vairāk naudas, nekā pienākas uz bērnu skaitu. Savukārt lielajām
skolām iedodam nedaudz mazāk. Nākamajā mācību gadā finansējumu
pārdalīt nevarēs. Manuprāt, tas nav pareizi, jo nesaskan ar
nostāju, ka sākumskolai jābūt tuvāk mājām — mazās skolas
nespēs nodrošināt pedagogu atalgojumu. Ja naudu nevar pārdalīt,
vienīgais risinājums ir pašvaldībai dot savu finansējumu. Ja tā
nebūs, visas mazās skolas novadā būs jāslēdz vai jāapvieno vēl
vairāk. Šobrīd sarkanā līnija, kas attiecas uz bērnu skaitu,
sākumskolām ir mazliet par augstu. Manuprāt, valstij jāiegulda
lielāks finansējums tieši sākumskolās,» uzskata
U. Katlaps.
Raugoties uz audzēkņu skaitu pirmsskolas izglītības iestādēs,
šobrīd nav pamata domāt, ka skolu tīklā gaidāmas būtiskas izmaiņas.
Tomēr aktuāla ir finansējuma pārdale starp skolām, kā arī tendence
skolēniem no pagastiem braukt uz pilsētu. Skolu liktenis atkarīgs
gan no valsts, gan pašvaldības, gan pašu iedzīvotāju lēmumiem.
(Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.)
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: