Vispirms izglītību skolēnam, tikai pēc tam — darbu skolotājam 09.10.2017

Anna Ķīviča
anna@talsuvestis.lv
63223336

Tweet

#SPECIĀLISTA VIEDOKLIS

Talsu novadā pēdējo desmit gadu laikā samazinājies gan izglītības iestāžu, gan skolēnu skaits, taču runas par skolu tīkla tālāku optimizāciju publiskajā telpā nav rimušas. Par pārmaiņām, kas bijušas un kas sagaida nākotnē, saruna ar Talsu novada izglītības pārvaldes vadītāju Uldi Katlapu.
Vienas no lielākajām bažām,
kas apvij mazo skolu slēgšanu, saistītas ar visa ciema un pagasta nākotni. U. Katlaps līdzšinējo Talsu novada pieredzi kopumā vērtē pozitīvi — gan Spāres, gan Strazdes, gan Tiņģeres muiža aizvien ir apdzīvota un kalpo kā vietējās kultūras dzīves centri.
Tomēr nevar noliegt: skolas slēgšana ir trieciens vietējai sabiedrībai. «Slēdzot skolu, savā ziņā zūd apdzīvotās vietas psiholoģiskais centrs. Pašvaldībai pie tā jāstrādā — ne tikai tiem, kas sēž pie galdiem un domā, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Ja ir cilvēki, kuri uztur dzīvību ar savu enerģiju un aktivitātēm, apdzīvotā vieta nepazūd,» ir pārliecināts U. Katlaps.
Viņš norāda, ka Talsu novadā ir vairāki piemēri, kad pagastā skola ir, bet daudzi vecāki izvēlas savas atvases sūtīt kādā no Talsu izglītības iestādēm. Izvēli nereti nosaka ne tikai pašas skolas piedāvājums, bet arī interešu izglītības pieejamība tuvākajā apkārtnē. Tendence doties uz novada centru kļūst arvien izteiktāka, turklāt skolēnu pārvadājumus nodrošina pašvaldība — arī gadījumos, kad to pašu mācību programmu var apgūt tuvāk dzīvesvietai. «Lai mazā lauku skola pastāvētu, svarīgi, lai cilvēki, kuri šajā vietā dzīvo, to atbalstītu. Ļoti svarīga ir sabiedriskā doma. Skolēnu pārvadājumi veicina plūsmu uz centru. Jautājums — tas ir labi vai slikti? No vienas puses, ja vecāks ir izvēlējies, ka viņa bērns mācīsies novada centrā, pašvaldības uzdevums ir darīt visu, lai palīdzētu. No otras puses, kāpēc jānodrošina pārvadājums, ja blakus dzīvesvietai ir skola, kurā var mācīties? Ja to nevēlies, ver vaļā maciņu un ved uz citu skolu! Būtībā abi viedokļi ir pareizi. Es teiktu, tas ir politisks lēmums,» uzskata U. Katlaps.
Par to, kāda skola — liela vai maza — ir labāka, var strīdēties bezgalīgi. Gan bērni, gan skolotāji ir dažādi. Viens pedagogs, no mazas skolas nonācis lielā, sadeg, cits, pieradis strādāt ar 30 bērniem, nostājoties apvienotās klases priekšā, nezina, kā strādāt. Tomēr, raugoties uz starptautisko pieredzi, jāsecina, ka bagātās valstis nemaz nav tik naskas uz mazo skolu uzturēšanu, atklāj U. Katlaps.
Izglītības sistēma Latvijā
pakļauta principam «Nauda seko skolēnam». Lai cik skaista daudziem šķiet doma par mazu klasi, kur skolotājs var atbildēt uz visiem bērnu jautājumiem, ja pamatskolas kopējais bērnu skaits ir mazāks par 100, rodas nopietnas grūtības nodrošināt pedagogu atalgojumu. «Tas, ko teikšu, pedagogu vidū nebūs populāri, bet svarīgākais nav darba vietu nodrošināšana skolotājiem. Tas ir otršķirīgi brīdī, kad lemjam, kur būt vai nebūt skolai. Primārā ir skolēnu izglītība. Skola pastāv ne tāpēc, lai skolotājiem būtu darbs, bet tāpēc, lai audzēkņi iegūtu izglītību. Protams, kopējais bērnu skaits skolā nav vienīgais rādītājs. Ir skolas, kur vienā klasē ir desmit vai vairāk bērnu, bet citā klasē nav nemaz. Piemēram, Laucienes pamatskolā šogad nav 1. klases, bet tas nenozīmē, ka skola būtu jāslēdz. Svarīgi ir izglītības kvalitāte un pedagogu atalgojums. Ir gadījumi, kad, pat apvienojot klases, finansējuma nepietiek,» atklāj izglītības pārvaldes vadītājs.
Tomēr finansiālie apsvērumi nebūt nav vienīgais iemesls, kāpēc mazo skolu virzienā raidīti skeptiski skatieni. Statistikas dati atklāj tendenci — jo lielāka skola, jo augstāki mācību sasniegumi. To skaidro U. Katlaps: «Ja klasē ir mazāk nekā desmit bērnu, sākotnēji izglītības kvalitāte ir laba, bet, ja šāda situācija ir ilgstoši, kvalitāte pazeminās. Tas ir manas subjektīvais viedoklis. Iemesls — zūd konkurence. Protams, var būt situācija, kad visi desmit bērni ir ļoti aktīvi un motivēti mācīties, bet visbiežāk tas nav vidējais aritmētiskais. Jebkuram cilvēkam, arī pedagogam (lai kā gribētos, ka viņš būtu kaut kas augstāks par cilvēku), ja neviens neelpo pakausī un nav dzenuļa, latiņa tiek nolaista zemāk.» Viņaprāt, optimāls skolēnu skaits klasē ir no 15 līdz 25.
Līdz šim daļu valsts finansējuma,
kas atbilstoši skolēnu skaitam nonāk pašvaldībā, varēja pārdalīt. Pērn šādai manevra iespējai bija atvēlēti desmit procenti finansējuma, bet šogad — seši procenti. Ministru kabineta noteikumu grozījumi paredz, ka nākamgad šīs iespējas vairs nebūs. «Šobrīd skolām, kur audzēkņu skaits ir mazāks par 100, piešķiram vairāk naudas, nekā pienākas uz bērnu skaitu. Savukārt lielajām skolām iedodam nedaudz mazāk. Nākamajā mācību gadā finansējumu pārdalīt nevarēs. Manuprāt, tas nav pareizi, jo nesaskan ar nostāju, ka sākumskolai jābūt tuvāk mājām — mazās skolas nespēs nodrošināt pedagogu atalgojumu. Ja naudu nevar pārdalīt, vienīgais risinājums ir pašvaldībai dot savu finansējumu. Ja tā nebūs, visas mazās skolas novadā būs jāslēdz vai jāapvieno vēl vairāk. Šobrīd sarkanā līnija, kas attiecas uz bērnu skaitu, sākumskolām ir mazliet par augstu. Manuprāt, valstij jāiegulda lielāks finansējums tieši sākumskolās,» uzskata U. Katlaps.
Raugoties uz audzēkņu skaitu pirmsskolas izglītības iestādēs, šobrīd nav pamata domāt, ka skolu tīklā gaidāmas būtiskas izmaiņas. Tomēr aktuāla ir finansējuma pārdale starp skolām, kā arī tendence skolēniem no pagastiem braukt uz pilsētu. Skolu liktenis atkarīgs gan no valsts, gan pašvaldības, gan pašu iedzīvotāju lēmumiem.

(Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.)

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: