40 kvadrātmetri jeb — nolemtie 09.10.2015
Atgriežoties pie pāris nedēļu senāk dzirdētā pētījuma par
mazajām, lielajām lauku un pilsētu skolām, nevaru rimties! Vairāk
nekā pusgadu organizācija «Re:Baltica» veica vērienīgu
pētījumu skolās, izgaismojot problēmas Latvijas izglītības
sistēmā. Pēc «Nevienlīdzīgās izglītības» rakstu
sērijas publicēšanas daudzi sabiedriskajā telpā izteica minējumus,
ka pētījums it kā esot Izglītības un zinātnes ministrijas
pasūtījums. Pēc tam organizācijas dibinātāja Inga Spriņģe plaši
skaidroja, kas un kāpēc…
Mani izbrīna pētījuma metodika. Īsumā rezumējot, pētījuma rezultātā
atklājies (jebšu pierādīts tas, kas bija jāpierāda) — lauku skolās
bērni tomēr iegūst ne tik labu izglītību, un tas esot iemesls,
kādēļ mazo skolu audzēkņi nolemti mūžīgai nabadzībai bez iespējas
izrauties uz labāku dzīvi. Mazo skolu pedagogi pat pauda viedokli,
ka šis nav pētījums, bet lauku nomelnošanas kampaņa. Es varētu tam
piekrist.
Pētījuma metodika manī raisa lielas bažas. Kas un kā tad tiek
mērīts? Pētījumā iekļauj arī tādas kategorijas kā vecāku izglītība,
grāmatu skaits mājās, datoru un citu ierīču skaits ģimenē,
dzīvojamās platības kvadrātmetri. Var jau būt, ka tas uz kaut ko
norāda, tomēr es tiecos apšaubīt. Zinu ģimeni, kurai mājās ir
septiņi datori. Ak, jā, dēlam vēl arī planšete! Uz ko tas norāda?
Vai dēls prot angļu valodu savos 16 gados? Nē! Neprot gan. Un tos
vārdus, kurus zina, izrunā tieši tā, kā raksta. Joprojām spītīgi uz
mātes jautājumiem par to vai citu lietu atbildot: «Paskaties taču
goglē». Kas šeit ir nepareizi? Tas, ka «Google» izrunā kā «gugl».
Vien tas. Iztēlojos, kā atnāk šādi pētījumu vīri pelēkos mēteļos,
saskaita ierīces, uzskaita visus vecmāmiņas pirktos Raiņa kopotos
rakstus un aiziet. Ievelkot treknu ķeksi savos papīros, atzīmējot,
ka šajā ģimenē bērniem būs brīnišķīgas iespējas izaugt par īstām
biznesa haizivīm un nopelnīt krietnu čunguru naudas, tādējādi
izraujoties no apburtā loka vārdā — lauki. Šāda grāmatu uzskaite
skolēna dzīvesvietā vispār man liekas smieklīga! Var jau sekcijas
plauktus piekrāmēt ar visiem iespējamajiem kopotajiem rakstiem,
tikai — ko tas pierāda? Tēvs šajā ģimenē tā arī neko vairāk par
«Zirdziņu Baltkrēpīti» lasījis nav… Toties to, ko ir — citē teju
katrā dzimtas saietā, pie viena skaļi paužot pārliecību, ka ne jau
izglītībā ir tas spēks, bet rokās. Viņa paša rokas gan visbiežāk ir
nodarbinātas, knibinot televizora pulti. Vai — saraujot uz augšu
treniņbikses, kad sieva piespiež slaucīt putekļus no «Padomju
Latvijas enciklopēdijas» desmit sējumiem!
Ko tad vēl mēra pētījuma veicēji? Nu, piemēram, — dzīvojamo
platību. Neesmu izpētījusi tās kvadrātmetru normas, kuras bērnu
padara gudrāku par pārējiem, bet apšaubu to, ka vienam mazulim,
klimstot pa 150 kvadrātmetriem, kā vienīgajam bērnam ģimenē ir
augstāks IQ mērījums par tiem, kuri draudzīgi dala istabiņu ar vēl
trīs brāļiem.
Var jau būt, ka taisnība, tomēr apgalvojums, ka Rīgas un lielo
pilsētu bērni uz skolu dodas labāk sagatavoti, pārsteidz. Mana
pieredze rāda pilnīgi pretējo. Rīgā, pabeidzot dārziņu, mana atvase
saņēma augstāko vērtējumu un es pati piebildi — nu jums nav
jāsatraucas, viņa pārspēj jebkuru vienaudzi. Ja tā, tad tā. Nekā
īpaši nepiestrādājām pie meitas sagatavošanas skolai, jo — viņa
taču pārspēj… Uzsākot pirmo klasi Talsos, atklājās mazliet cita
aina. Kamēr Rīgā mums apgalvoja, ka pirmajā klasē mācīs lasīt pa
zilbēm, šeit bērni jau patstāvīgi lasa un lieliski saprot teksta
uzdevumā prasīto. Protams, tā ir tikai mana pieredze.
Tomēr, pirms ministriju gaiteņos izlems par mazo skolu
likvidēšanu (jo tieši tāds izskatās pētījuma mērķis), es pieprasīšu
pētnieku paviesošanos savā ģimenē, savu radinieku un draugu mājās.
Nāciet un pierādiet, ka mans vecais, gauži nogurušais un vienīgais
dators manos 40 kvadrātmetros ir laupījis manam bērnam iespēju
izrauties no nabadzības lāsta, kuru patiesībā viņa nav pat tuvumā
redzējusi! Viņa man vismaz zina, kā redīsi izaug. Viņa prot atšķirt
stārķi no vistas! Un viņa zina vārdā katru savu klasesbiedru, jo
kopā viņi ir 19, ne 37 kā Rīgas klasē. Manam bērnam skolotāja var
veltīt vairāk par vienu minūti stundas laikā, un skolotājas gadi ir
viņas neatsverami lielā vērtība, ne trūkums! Skolotāja ir jauka,
mīļa un saulaina, jo nav no agra rīta nomocīta pārpildītā tramvajā,
nav, sirēnām apkārt gaudojot, elkoņiem uz āru, brāzusies pa
pārpildītu lielpilsētas ielu uz savu darbavietu, kurā viņu sagaida
37 apsarkuši, pie planšetēm vai mobilajām ierīcēm pielipuši acu
pāri.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: