Būt kopā ne tikai svētkos 22.06.2018

Pie mūsu namdurvīm jau klauvē Līgo vakars un Jāņu diena. Pavisam tuvu pietuvojušies arī ikgadējie Talsu pilsētas svētki un XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Un kur nu vēl mūsu mīļās Latvijas simtgade, kas arī nemaz vairs nav aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām! Svētku tik daudz, ka jau visapkārt jūtams rosīgs pirmssvētku satraukums. Parādās raibas svētku afišas pilsētas ielās, pasākumu piedāvājumi, kurp dodies, gan interneta portālos, gan reklāmās televīzijas ekrānos. Visa kā tik daudz. Viss tik dažāds, ka dažu brīdi no visas šīs lielās svētku krāsainības un daudzveidības var apjukt. Un, tieši skatoties un no malas vērojot visu šo pirmssvētku rosību, man gribas sev uzdot jautājumu — bet kas tad īsti ir svētki? Apjautājos sev apkārt esošajiem cilvēkiem, un visi kā viens atzina: svētki — tā ir kopā būšanas sajūta.
Jā, arī man svētki, no vienas puses, asociējas ar kopā būšanu. Tā ir kopā būšanas un siltuma sajūta, ar mammu ejot pēc Jāņu zālēm, cepot pīrāgus Līgo dienas rītā un par neatņemamu sastāvdaļu kļuvusī kopīgā filmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» skatīšanās. Būšana kopā ar savu dzimto pilsētu un visiem tās iemītniekiem, kad dodos naksnīgajās Talsu vecpilsētas ieliņās baudīt ikgadējo «nakts pastaigu» vai iejūku mutuļojošā pilsētas svētku tirgus pūlī, kas tikpat krāsains kā Talsu tautas tērpa bruncis. Tā ir tā kopā būšanas un vienotības izjūta, kas vienmēr manī uzvirmo, dzirdot «Dievs, svētī Latviju!» pirmās taktis un kā kora balsīm pievienojas ne tikai manējā, bet vēl daudzu jo daudzu citu balsis.
Bet kas notiek tad, kad svētku troksnis beidzies, dziesmas izdziedātas, viss norimis un mēs katrs atkal atgriežamies savās ierastajās ikdienas gaitās? Daudzi no mums atkal iegrimst tikai savos darbos un tikai savās domās. Atkal daudzos no mums virsroku gūst mūsu katra paša mazais «es», un kopīgais «mēs» tiek nolikts malā līdz nākamajiem svētkiem. Līdz nākamajai reizei, kad atkal izcelsim to dienas gaismā un atkal atļausimies būt daļa no kaut kā liela un vienota.
Varbūt tieši tādēļ man svētki visupirms ir kā atgādinājums, lai es nepazaudētu šo kopības un kopā būšanas prieku arī ikdienā. Lai es un mēs visi atcerētos, ka mēs katrs neesam tikai «es», bet daļa no liela, stipra un vienota veseluma. Daļa no kopīga «mēs». Un tieši tāpēc man gribas ticēt, ka pienāks diena, kad kopā būšanas iemeslam vairs nevajadzēs kādus īpašus svētkus. Pienāks brīdis, kad mēs visi būsim vienoti un kopā ne tikai svētkos, pie ugunskuriem dziedot tautasdziesmas vai zem sarkanbaltsarkaniem karogiem veroties salūta ugunīs, bet arī savos mērķos un darbos. Man gribas cerēt, ka mēs būsim vienoti arī pie vienkārša ikdienas vakariņu galda savā ģimenē un darba sapulcēs ar kolēģiem. Mēs kā tauta ar katru dienu aizvien vairāk apzināsimies to, ka, tikai esot kopā, atbalstot un cienot citam citu, palīdzot un mīlot tos, kas ir mums blakus, mēs varam kļūt daudz stiprāki un patiesāki. Un tad katra darbdiena pārtaps brīnišķīgos kopā būšanas svētkos.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: