Cik drošs bija šis miera līgums? 10.08.2015

Ingrīda Avotiņa
ingrida.avotina@inbox.lv
63222048

Tweet

Rīt ir 11. augusts, lasu kalendārā — Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Vai jūs zināt, kāpēc šis datums ir tik ievērojams? Latvijā ir ļoti daudz piemiņas, atceres, sēru dienu, bieži vien, ieraugot pie mājām plīvojam sarkanbaltsarkano karogu, gluži vai jāmin, kas tad ir šoreiz. Gluži tāpat man bija ar 11. augustu, jo patiešām tā nozīmi mūsu valsts vēsturē nezināju. Taču tā tas nekādi nevarēja palikt, meklēju un, protams, atradu informāciju par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.
Katru gadu attiecīgais datums tiek svinēts, jo 1920. gada 11. augustā starp Latviju un Krievijas PFSR tika noslēgts Latvijas un Krievijas miera līgums jeb 1920. gada Rīgas miera līgums, kas oficiāli noslēdza Latvijas Brīvības cīņas. Tas laiks bija visai sarežģīts, jo pāri valstīm vēlās Pirmā pasaules kara liesmas un posts. Bojā bija gājuši miljoniem cilvēku, un tolaik politiķi izteicās, ka šis asiņainais karš būs pēdējais, bet… Tad sākās Otrais pasaules karš, vēl postošāks un briesmīgāks, bet par to ir cits stāsts.
1920. gada 11. augustā 12.40 Latvijas un Krievijas miera līgums tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu. Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J. Vesmanis, P. Berģis, A. Buševics, E. Kalniņš un K. Pauļuks. Savukārt Krievijas puses vārdā to darīja Ā. Joffe un J. Gaņeckis. Šim dokumentam ir 95 gadi. Vai tas joprojām ir spēkā? Nezinu, jo tas, kas notika pēc tam, situāciju Latvijā izmainīja uz ilgu laiku tik lielā mērā, ka mēs gadu desmitiem atkopsimies no padomju laika un tajā gūtajām «vērtībām».
Līgums pats par sevi ir visai interesants, tas sastāvēja no preambulas un 23 pantiem. Būtiskākais laikam bija tas, ka kara stāvoklis starp abām pusēm tika izbeigts, pielikumā bija īpaša vienošanās, ka jebkura karadarbība uz abu valstu robežas tiek pārtraukta 13. augustā 24.00. Otrais pants Latvijai bija pats svarīgākais politiskā ziņā, jo «Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi…».
Tas pavēra ceļu vispārējai starptautiskai Latvijas atzīšanai de jure. Šis pants joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas valststiesiskās doktrīnas stūrakmeņiem un būtiskajiem argumentiem, lai uzturētu Latvijas valsts tiesisko kontinuitāti jeb turpināšanos. Daudz vērtīga tika noteikts arī citos pantos, piemēram, par Latvijas un Krievijas robežu. Abrenes jautājums bija viens no šķēršļiem Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanai 20. gadsimta 90. gados. Ceturtajā pantā abas puses apņēmās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju un bruņotu grupējumu darbību. Krievija gan šo pantu nekad nav ievērojusi, bet to izmantojusi, lai izdarītu politisku spiedienu uz Latviju.
Šo līgumu der atcerēties tieši šodien, kad atkal kāda mūsu kaimiņzeme ir iecerējusi izmainīt robežas, kas tika noteiktas pēc Otrā pasaules kara. Nav patīkami dzīvot, ja kaut kur tuvumā šauj, spridzina, dedzina un iet bojā daudz cilvēku, lielākoties jau cieš mierīgie iedzīvotāji — sirmgalvji, sievietes, bērni. Protams, te runāju par Ukrainu un situāciju šai dienvidu zemē, kur kritušie cilvēki skaitāmi vairākos tūkstošos. Kāds var teikt, nu ko mēs uztraucamies — Ukraina tomēr nav te, mums nekas nedraud, jo mūs sargā Eiropas Savienība un NATO sadarbības līguma 5. pants. Mēs gan nedzīvojam izolēti, katrs ikdienā dzirdam ziņas, skatāmies televīziju un uzzinām daudz jaunu domu, arī brīdinājumu, ka Krievija gatavojoties atjaunot PSRS, iekārtoties bijušās lielvalsts agrākajās robežās. To saka gan krievi paši, gan angļi un amerikāņi. Mūsu cilvēki jau pieraduši pie šīs domas kā pie zobu sāpēm un vairs par to neraud. Viss var notikt, viss var gadīties… Mums ir jābūt sagatavotiem.
Domāju, ka pašlaik nav tā reize, kad taupīt naudu aizsardzībai, neizmantojot šim mērķim divus procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta, kā tas paredzēts. Ļoti labi, ka skolās palielinās jaunsargu skaits, ka Zemessardzes rindās iestājas dažāda vecuma vīrieši un sievietes, kas ir sagatavojušies militāro zināšanu un prasmju apgūšanai.
Būtu labi, ja Latvijā būtu obligātais militārais dienests, kad katrs, kam atbilst veselība, kļūtu uz laiku par karavīru un pēc tam par rezervistu. Lietuva, redz, par to ir padomājusi un to jau ieviesusi. Pilnīgi piekrītu komponistam un mūsu Maestro Raimondam Paulam, kurš publiskajā telpā sacīja, ka skolās jāievieš militārā apmācība, lai izkustinātu bērnus un jauniešus no siltajām vietām pie datora un norūdītu — būtu labi gan veselībai, gan garam, gan valstij.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: