Cik drošs bija šis miera līgums? 10.08.2015

Rīt ir 11. augusts, lasu kalendārā —
Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Vai jūs zināt, kāpēc šis
datums ir tik ievērojams? Latvijā ir ļoti daudz piemiņas, atceres,
sēru dienu, bieži vien, ieraugot pie mājām plīvojam
sarkanbaltsarkano karogu, gluži vai jāmin, kas tad ir šoreiz. Gluži
tāpat man bija ar 11. augustu, jo patiešām tā nozīmi mūsu valsts
vēsturē nezināju. Taču tā tas nekādi nevarēja palikt, meklēju un,
protams, atradu informāciju par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas
dienu.
Katru gadu attiecīgais datums tiek svinēts, jo 1920. gada 11.
augustā starp Latviju un Krievijas PFSR tika noslēgts Latvijas un
Krievijas miera līgums jeb 1920. gada Rīgas miera līgums, kas
oficiāli noslēdza Latvijas Brīvības cīņas. Tas laiks bija visai
sarežģīts, jo pāri valstīm vēlās Pirmā pasaules kara liesmas un
posts. Bojā bija gājuši miljoniem cilvēku, un tolaik politiķi
izteicās, ka šis asiņainais karš būs pēdējais, bet… Tad sākās
Otrais pasaules karš, vēl postošāks un briesmīgāks, bet par to ir
cits stāsts.
1920. gada 11. augustā 12.40 Latvijas un Krievijas miera līgums
tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu.
Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J. Vesmanis,
P. Berģis, A. Buševics, E. Kalniņš un
K. Pauļuks. Savukārt Krievijas puses vārdā to darīja
Ā. Joffe un J. Gaņeckis. Šim dokumentam ir 95 gadi. Vai
tas joprojām ir spēkā? Nezinu, jo tas, kas notika pēc tam,
situāciju Latvijā izmainīja uz ilgu laiku tik lielā mērā, ka mēs
gadu desmitiem atkopsimies no padomju laika un tajā gūtajām
«vērtībām».
Līgums pats par sevi ir visai interesants, tas sastāvēja no
preambulas un 23 pantiem. Būtiskākais laikam bija tas, ka kara
stāvoklis starp abām pusēm tika izbeigts, pielikumā bija īpaša
vienošanās, ka jebkura karadarbība uz abu valstu robežas tiek
pārtraukta 13. augustā 24.00. Otrais pants Latvijai bija pats
svarīgākais politiskā ziņā, jo «Krievija bez ierunām atzīst
Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un
labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām
tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un
zemi…».
Tas pavēra ceļu vispārējai starptautiskai Latvijas atzīšanai de
jure. Šis pants joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas
valststiesiskās doktrīnas stūrakmeņiem un būtiskajiem argumentiem,
lai uzturētu Latvijas valsts tiesisko kontinuitāti jeb
turpināšanos. Daudz vērtīga tika noteikts arī citos pantos,
piemēram, par Latvijas un Krievijas robežu. Abrenes jautājums bija
viens no šķēršļiem Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanai
20. gadsimta 90. gados. Ceturtajā pantā abas puses apņēmās
nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju un
bruņotu grupējumu darbību. Krievija gan šo pantu nekad nav
ievērojusi, bet to izmantojusi, lai izdarītu politisku spiedienu uz
Latviju.
Šo līgumu der atcerēties tieši šodien, kad atkal kāda mūsu
kaimiņzeme ir iecerējusi izmainīt robežas, kas tika noteiktas pēc
Otrā pasaules kara. Nav patīkami dzīvot, ja kaut kur tuvumā šauj,
spridzina, dedzina un iet bojā daudz cilvēku, lielākoties jau cieš
mierīgie iedzīvotāji — sirmgalvji, sievietes, bērni. Protams, te
runāju par Ukrainu un situāciju šai dienvidu zemē, kur kritušie
cilvēki skaitāmi vairākos tūkstošos. Kāds var teikt, nu ko mēs
uztraucamies — Ukraina tomēr nav te, mums nekas nedraud, jo mūs
sargā Eiropas Savienība un NATO sadarbības līguma 5. pants. Mēs gan
nedzīvojam izolēti, katrs ikdienā dzirdam ziņas, skatāmies
televīziju un uzzinām daudz jaunu domu, arī brīdinājumu, ka
Krievija gatavojoties atjaunot PSRS, iekārtoties bijušās lielvalsts
agrākajās robežās. To saka gan krievi paši, gan angļi un amerikāņi.
Mūsu cilvēki jau pieraduši pie šīs domas kā pie zobu sāpēm un vairs
par to neraud. Viss var notikt, viss var gadīties… Mums ir jābūt
sagatavotiem.
Domāju, ka pašlaik nav tā reize, kad taupīt naudu aizsardzībai,
neizmantojot šim mērķim divus procentus no Latvijas iekšzemes
kopprodukta, kā tas paredzēts. Ļoti labi, ka skolās palielinās
jaunsargu skaits, ka Zemessardzes rindās iestājas dažāda vecuma
vīrieši un sievietes, kas ir sagatavojušies militāro zināšanu un
prasmju apgūšanai.
Būtu labi, ja Latvijā būtu obligātais militārais dienests, kad
katrs, kam atbilst veselība, kļūtu uz laiku par karavīru un pēc tam
par rezervistu. Lietuva, redz, par to ir padomājusi un to jau
ieviesusi. Pilnīgi piekrītu komponistam un mūsu Maestro Raimondam
Paulam, kurš publiskajā telpā sacīja, ka skolās jāievieš militārā
apmācība, lai izkustinātu bērnus un jauniešus no siltajām vietām
pie datora un norūdītu — būtu labi gan veselībai, gan garam, gan
valstij.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: