Es, tu, mēs — īpašie 17.01.2018

Ļoti priecājos, ka šajā laikraksta «Talsu Vēstis» numurā īpašs
pielikums veltīts personu ar īpašām vajadzībām integrācijai
sabiedrībā. Tēma ir tāda, par kuru, manuprāt, visdažādākajos veidos
vajadzētu runāt krietni vairāk un plašāk. Vispirms jau tam jānotiek
ģimenēs, kur vecāki tik lielā mērā nosaka to, kāda būs nākamās
paaudzes attieksme pret tiem, kuri kaut kādā veidā atšķiras. Gribas
domāt, ka šī attieksme mainās uz labo pusi. Par to var spriest kaut
vai pēc tā, cik atsaucīga ir sabiedrība, kad gadu no gada tiek
lūgti ziedojumi bērnu ar īpašām vajadzībām ārstēšanai un
rehabilitācijai, un cik līdzi just spējīgi tādos brīžos topam ne
tikai vārdos, bet arī rīcībā — vismaz gatavībā atraut no sevis
kādus eiro, lai, kopā likti, tie varētu kalpot tik būtiskiem
mērķiem.
Tomēr situācijas ir dažādas, un es bez asarām acīs nemaz nespēju
atcerēties sev dārgas sievietes stāstīto par to, ko viņai nācies
piedzīvot, nē, drīzāk vēl jo vairāk jāprecizē — ko nācies
piedzīvot viņas skaistajai, gudrajai meitiņai, kurai viena rociņa
gana uzkrītoši atšķiras no otras. Reiz rotaļu laukumā reizē ar
viņām ieradusies kāda bērnudārza grupiņa, un viens no bērniem,
ieraudzījis šīs meitenītes rociņu, iesaucies: «Fui! Viņa te
pieskārās ar savu slimo roku! Neaiztieciet!» Un bērni bēguši no
viņas prom… Meitenītes mamma gan spriež, ka vēl traģiskāka bijusi
cita reize, kad veikalā sastapts pāris brieduma gados. Pirmā
atšķirīgo rociņu pamanījusi sieviete, piebikstījusi vīram, lai arī
viņš paskatās, un gana skaļi noteikusi: «Šausmas…» Bērni ir bērni,
viņu attieksmi veidojam mēs, pieaugušie, bet — ko varam gaidīt
no bērniem, ja pat cilvēki brieduma gados spēj izturēties tik
neadekvāti un bezsirdīgi?
Meitenītes mamma gan novērtē to, ka aizvadītajā vasarā gūta arī
pozitīva pieredze — sastaptas mammas, kuras iedrošinājušas
savas atvases rotaļāties ar mazliet atšķirīgo bērniņu. Un arī pati
meitenīte aug. Ģimenes mīlestība un iedrošinājums ļauj viņai,
apzinoties savu atšķirību, pastāvēt par sevi, neizpratnes pilnajiem
atbildot: «Tāda es piedzimu.» Tāda viņa piedzima! Un daudzi
piedzimst mazliet citādāki, drusciņ vairāk citādāki vai ievērojami
citādāki, un tur nekas nav darāms! Kāpēc viņiem būtu jācieš par
atšķirībām, ko viņi paši nav izvēlējušies?
Pirms dažām dienām lasīju rakstu, kurā labklājības ministrs Jānis
Reirs uzsvēra, ka bērnam ar invaliditāti svarīgi iegūt izglītību
vispārējā vidē un ka nedrīkst bērnus nodalīt. Brīnišķīga nostādne!
Skumji tikai bija lasīt otru rakstu, ko bērna ar īpašām vajadzībām
mamma bija spiesta uzrakstīt pēc tam, kad palasīja komentārus pie
ministra izteikumiem. «Šķiet, ka pēdējā laikā runāt par invalīdiem
kļūst teju vai par katra politiķa pienākumu, par ko man ir tiešām
prieks, lai gan neredzu tam jēgu sabiedrībā, kura vēl aizvien
uzskata, ka invalīdus nedrīkst laist pie «normālajiem». Mēs vēl
aizvien dzīvojam pasaulē, kur tiek uzskatīts, ka labajiem un
pareizajiem īpaši bērni nedzimst, un īpašie būtu jātur internātos,
maksimāli izolējot no mums un mūsu mīļajiem. Kāpēc? Lai mēs
izliktos, ka pasaulē nav cilvēku ar invaliditāti? Vai arī kādam
šķiet, ka invaliditāte ir lipīga un nododas gaisa pilienu veidā?»
šī sieviete jautā. Kā gan šādi vecāki var justies, lasot kāda
komentētāja sacīto: «Ja valstij ir vajadzīgi strādnieki, darbinieki
un speciālisti ar augstu zināšanu un izglītības līmeni, tad to
nevar panākt, normālo bērnu masu pazeminot līdz defektīvu īpatņu
līmenim.» Ak, ar kādu vieglumu ko tādu var izteikt cilvēks, kuram,
pirmkārt, nav bērna ar īpašām vajadzībām, kuru viņš tomēr mīlētu
vairāk par visu, otrkārt, kurš nav pieredzējis, kāds progress ir
piedzīvojams, ja ar šādiem bērniem savlaicīgi un mērķtiecīgi
strādā, un, treškārt… Kurš varbūt pats (vēl?…) nekad nav
piedzīvojis, kā tas ir — būt citu norakstītam un izstumtam, no
apkārtējiem dzirdot vien mūžam neaizmirstamu čukstu:
«Šausmas…»
Citādajiem nemaz nepatīkot, ka par viņiem saka — ar īpašām
vajadzībām. Sevišķi jau tāpēc, ka tik daudzas no viņu vajadzībām
patiesībā ir universālas. Tomēr — man ļoti patīk, kā vienā no
šī numura rakstiem saka Inese Dragūne, atbalsta persona cilvēkiem
ar garīga rakstura traucējumiem: «Katram varētu kādu diagnozi
atrast. Katram!» Visi mēs esam īpašie! Atliek vien vēlēties, kaut
mums pietiktu mīlestības, spēka, empātijas un gudrības būt
sabiedrībai, kurā spējam piepildīt cits cita īpašās un vienlaikus
tik pašsaprotamās vajadzības!
Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Mērķprogrammā «Reģionālā un vietējo mediju atbalsta programma» atbalstītais projekts Nr. 2/MEDIA/17/017/010.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: