Es, tu, mēs — īpašie 17.01.2018

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Ļoti priecājos, ka šajā laikraksta «Talsu Vēstis» numurā īpašs pielikums veltīts personu ar īpašām vajadzībām integrācijai sabiedrībā. Tēma ir tāda, par kuru, manuprāt, visdažādākajos veidos vajadzētu runāt krietni vairāk un plašāk. Vispirms jau tam jānotiek ģimenēs, kur vecāki tik lielā mērā nosaka to, kāda būs nākamās paaudzes attieksme pret tiem, kuri kaut kādā veidā atšķiras. Gribas domāt, ka šī attieksme mainās uz labo pusi. Par to var spriest kaut vai pēc tā, cik atsaucīga ir sabiedrība, kad gadu no gada tiek lūgti ziedojumi bērnu ar īpašām vajadzībām ārstēšanai un rehabilitācijai, un cik līdzi just spējīgi tādos brīžos topam ne tikai vārdos, bet arī rīcībā — vismaz gatavībā atraut no sevis kādus eiro, lai, kopā likti, tie varētu kalpot tik būtiskiem mērķiem.
Tomēr situācijas ir dažādas, un es bez asarām acīs nemaz nespēju atcerēties sev dārgas sievietes stāstīto par to, ko viņai nācies piedzīvot, nē, drīzāk vēl jo vairāk jāprecizē — ko nācies piedzīvot viņas skaistajai, gudrajai meitiņai, kurai viena rociņa gana uzkrītoši atšķiras no otras. Reiz rotaļu laukumā reizē ar viņām ieradusies kāda bērnudārza grupiņa, un viens no bērniem, ieraudzījis šīs meitenītes rociņu, iesaucies: «Fui! Viņa te pieskārās ar savu slimo roku! Neaiztieciet!» Un bērni bēguši no viņas prom… Meitenītes mamma gan spriež, ka vēl traģiskāka bijusi cita reize, kad veikalā sastapts pāris brieduma gados. Pirmā atšķirīgo rociņu pamanījusi sieviete, piebikstījusi vīram, lai arī viņš paskatās, un gana skaļi noteikusi: «Šausmas…» Bērni ir bērni, viņu attieksmi veidojam mēs, pieaugušie, bet — ko varam gaidīt no bērniem, ja pat cilvēki brieduma gados spēj izturēties tik neadekvāti un bezsirdīgi?
Meitenītes mamma gan novērtē to, ka aizvadītajā vasarā gūta arī pozitīva pieredze — sastaptas mammas, kuras iedrošinājušas savas atvases rotaļāties ar mazliet atšķirīgo bērniņu. Un arī pati meitenīte aug. Ģimenes mīlestība un iedrošinājums ļauj viņai, apzinoties savu atšķirību, pastāvēt par sevi, neizpratnes pilnajiem atbildot: «Tāda es piedzimu.» Tāda viņa piedzima! Un daudzi piedzimst mazliet citādāki, drusciņ vairāk citādāki vai ievērojami citādāki, un tur nekas nav darāms! Kāpēc viņiem būtu jācieš par atšķirībām, ko viņi paši nav izvēlējušies?
Pirms dažām dienām lasīju rakstu, kurā labklājības ministrs Jānis Reirs uzsvēra, ka bērnam ar invaliditāti svarīgi iegūt izglītību vispārējā vidē un ka nedrīkst bērnus nodalīt. Brīnišķīga nostādne! Skumji tikai bija lasīt otru rakstu, ko bērna ar īpašām vajadzībām mamma bija spiesta uzrakstīt pēc tam, kad palasīja komentārus pie ministra izteikumiem. «Šķiet, ka pēdējā laikā runāt par invalīdiem kļūst teju vai par katra politiķa pienākumu, par ko man ir tiešām prieks, lai gan neredzu tam jēgu sabiedrībā, kura vēl aizvien uzskata, ka invalīdus nedrīkst laist pie «normālajiem». Mēs vēl aizvien dzīvojam pasaulē, kur tiek uzskatīts, ka labajiem un pareizajiem īpaši bērni nedzimst, un īpašie būtu jātur internātos, maksimāli izolējot no mums un mūsu mīļajiem. Kāpēc? Lai mēs izliktos, ka pasaulē nav cilvēku ar invaliditāti? Vai arī kādam šķiet, ka invaliditāte ir lipīga un nododas gaisa pilienu veidā?» šī sieviete jautā. Kā gan šādi vecāki var justies, lasot kāda komentētāja sacīto: «Ja valstij ir vajadzīgi strādnieki, darbinieki un speciālisti ar augstu zināšanu un izglītības līmeni, tad to nevar panākt, normālo bērnu masu pazeminot līdz defektīvu īpatņu līmenim.» Ak, ar kādu vieglumu ko tādu var izteikt cilvēks, kuram, pirmkārt, nav bērna ar īpašām vajadzībām, kuru viņš tomēr mīlētu vairāk par visu, otrkārt, kurš nav pieredzējis, kāds progress ir piedzīvojams, ja ar šādiem bērniem savlaicīgi un mērķtiecīgi strādā, un, treškārt… Kurš varbūt pats (vēl?…) nekad nav piedzīvojis, kā tas ir — būt citu norakstītam un izstumtam, no apkārtējiem dzirdot vien mūžam neaizmirstamu čukstu: «Šausmas…»
Citādajiem nemaz nepatīkot, ka par viņiem saka — ar īpašām vajadzībām. Sevišķi jau tāpēc, ka tik daudzas no viņu vajadzībām patiesībā ir universālas. Tomēr — man ļoti patīk, kā vienā no šī numura rakstiem saka Inese Dragūne, atbalsta persona cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem: «Katram varētu kādu diagnozi atrast. Katram!» Visi mēs esam īpašie! Atliek vien vēlēties, kaut mums pietiktu mīlestības, spēka, empātijas un gudrības būt sabiedrībai, kurā spējam piepildīt cits cita īpašās un vienlaikus tik pašsaprotamās vajadzības!

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Mērķprogrammā «Reģionālā un vietējo mediju atbalsta programma» atbalstītais projekts Nr. 2/MEDIA/17/017/010.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: