Gaisma nav jāmeklē ārpusē 01.02.2017

Ierasti klusais janvāris šogad nebūt tāds nav. Priekšvēlēšanu
laiks ir sācies. Redakcijas pastkastītē iekrīt arvien jaunas
vēstules par mēģinājumiem ietekmēt vēlētājus, dažādiem
«pierādījumiem» par atsevišķu cilvēku rīcību. Lielākoties, e-pastu
sūtītāji vēlas palikt anonīmi, taču, lai apspoguļotu jebkādu
informāciju, mūsu minimums ir zināt autora vārdu, uzvārdu un
kontakttālruni. Šos datus glabājam zināšanai, tā cenšoties izslēgt
iespēju, ka ar mūsu starpniecību, kāds vēlas izplatīt
nepatiesību.
Žurnālistu pienākumos izvērtēt, vai ienākusī informācija ir cilvēka
sašutums vai rūpīgi sagatavots solis kādas bedres rakšanai. Nebūt
nav viegli būt taisnības meklētājam starp divām, bieži vien pat
trim un vairāk pusēm.
Nesen rakstījām par notikumiem Mērsragā, kur pensionāriem, kuriem
pāri 70, Ziemassvētkos dāvināti apsveikumi, kam klāt pievienoti
desmit eiro. Kāda cita amatpersona šajā pašā novadā iepriekš esot
dalījusi miltu pakas… Viens šos gadījumus uzskata par acīmredzamu
kukuļošanu, kāds cits redz jauku žestu, kas atvieglo ikdienas
rūpes. Kā ir patiesībā?! Tas paliek uz katra paša
sirdsapziņas.
Mums, latviešiem, ļoti patīk visu redzēt melnu vai vismaz pelēku.
Parasti visiem iet «normāli». Tas ir ikdienišķs latvieša
garastāvoklis. Mūsu vēsture un valdošie (stipri pelēcīgie) laika
apstākļi ietekmē laimes izjūtu vai drīzāk — nelaimes. No rīta
izlasīju kādu jaunas sievietes viedokli par to, cik dzīve Latvijā
ir netaisnīga. «Varbūt citur ir valstis, kurās patiešām cilvēks ir
vajadzīgs? Valstis, kurās pensionāri var atļauties ceļot? Kur
bērniem ir pabalsti, kuri ir lielāki par smieklīgi atmestajiem 11
eiro? Kur izglītība tiek novērtēta un ir vajadzīga? Kur veselības
aprūpe daļā gadījumu ir par brīvu? Kur neizgrūž naudu, lai būvētu
jaunus mākslas muzejus, mazgātu Gaismas pils logus un ķepinātu kopā
K. Barona ielas bruģi, kamēr tauta mirst badā? Ejiet tak jūs
visi… Tagad saprotu, ka pieņēmu pareizo lēmumu tad, kad nolēmu
doties prom no Latvijas. Nekāds patriotisms vairs nespēj glābt, ja
vēders tukšs un kājās nav, ko vilkt,» raksta sieviete.
Tikko plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par pensionāriem
Valdemārpilī, kuri par apkuri spiesti maksāt vairāk nekā spēj
atļauties. Saņēmām kārtējo ziņu, ka slimnīcā atteikta palīdzība.
Ziņu: kāda deputāte it kā lobē savas intereses.
Neredzu skaidru, vienādiem oļiem izklātu ceļu, kas mūs aizved
skaistā saulrietā. Es neredzu apmierinātus pūļus, kuri valdībai var
veltīt tikai labus vārdus. Un cilvēkus, kuri ik dienu var teikt, ka
ir patiesi laimīgi, un no visas sirds novēl tādiem būt arī
apkārtējiem.
Ejams tāls, līkumots un vietām plūdu pārrauts ceļš. Jāņem līdzi
sevi attaisnojušas kartes. Un iesākumā jāmeklē ceļš pašiem pie
sevis. Tikai tad jādodas pie citiem. Jo, kā gan mēs varam dot, kad
šķiet, ka pašiem trūkst? Valdībā atspoguļojas tas, kā ikdienā
izturamies cits pret citu, cik skaudīgi un nenovīdīgi esam, cik
zemu esam gatavi krist, lai tikai iegūtu personīgu labumu. Bieži
dzirdams: «Nākamie nebūs labāki!» Bet, kur radīsies šie gaismas
nesēji, ja tautā tādu nav? Gaismai grūti iespraukties noslēgtā
telpā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: