Gaisma nav jāmeklē ārpusē 01.02.2017

Paula Kārkluvalka
paulakarkluvalka@gmail.com
63223336

Tweet

Ierasti klusais janvāris šogad nebūt tāds nav. Priekšvēlēšanu laiks ir sācies. Redakcijas pastkastītē iekrīt arvien jaunas vēstules par mēģinājumiem ietekmēt vēlētājus, dažādiem «pierādījumiem» par atsevišķu cilvēku rīcību. Lielākoties, e-pastu sūtītāji vēlas palikt anonīmi, taču, lai apspoguļotu jebkādu informāciju, mūsu minimums ir zināt autora vārdu, uzvārdu un kontakttālruni. Šos datus glabājam zināšanai, tā cenšoties izslēgt iespēju, ka ar mūsu starpniecību, kāds vēlas izplatīt nepatiesību.
Žurnālistu pienākumos izvērtēt, vai ienākusī informācija ir cilvēka sašutums vai rūpīgi sagatavots solis kādas bedres rakšanai. Nebūt nav viegli būt taisnības meklētājam starp divām, bieži vien pat trim un vairāk pusēm.
Nesen rakstījām par notikumiem Mērsragā, kur pensionāriem, kuriem pāri 70, Ziemassvētkos dāvināti apsveikumi, kam klāt pievienoti desmit eiro. Kāda cita amatpersona šajā pašā novadā iepriekš esot dalījusi miltu pakas… Viens šos gadījumus uzskata par acīmredzamu kukuļošanu, kāds cits redz jauku žestu, kas atvieglo ikdienas rūpes. Kā ir patiesībā?! Tas paliek uz katra paša sirdsapziņas.
Mums, latviešiem, ļoti patīk visu redzēt melnu vai vismaz pelēku. Parasti visiem iet «normāli». Tas ir ikdienišķs latvieša garastāvoklis. Mūsu vēsture un valdošie (stipri pelēcīgie) laika ap­stākļi ietekmē laimes izjūtu vai drīzāk — nelaimes. No rīta izlasīju kādu jaunas sievietes viedokli par to, cik dzīve Latvijā ir netaisnīga. «Varbūt citur ir valstis, kurās patiešām cilvēks ir vajadzīgs? Valstis, kurās pensionāri var atļauties ceļot? Kur bērniem ir pabalsti, kuri ir lielāki par smieklīgi atmestajiem 11 eiro? Kur izglītība tiek novērtēta un ir vajadzīga? Kur veselības aprūpe daļā gadījumu ir par brīvu? Kur neizgrūž naudu, lai būvētu jaunus mākslas muzejus, mazgātu Gaismas pils logus un ķepinātu kopā K. Barona ielas bruģi, kamēr tauta mirst badā? Ejiet tak jūs visi… Tagad saprotu, ka pieņēmu pareizo lēmumu tad, kad nolēmu doties prom no Latvijas. Nekāds patriotisms vairs nespēj glābt, ja vēders tukšs un kājās nav, ko vilkt,» raksta sieviete.
Tikko plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par pensionāriem Valdemārpilī, kuri par apkuri spiesti maksāt vairāk nekā spēj atļauties. Saņēmām kārtējo ziņu, ka slimnīcā atteikta palīdzība. Ziņu: kāda deputāte it kā lobē savas intereses.
Neredzu skaidru, vienādiem oļiem izklātu ceļu, kas mūs aizved skaistā saulrietā. Es neredzu apmierinātus pūļus, kuri valdībai var veltīt tikai labus vārdus. Un cilvēkus, kuri ik dienu var teikt, ka ir patiesi laimīgi, un no visas sirds novēl tādiem būt arī apkārtējiem.
Ejams tāls, līkumots un vietām plūdu pārrauts ceļš. Jāņem līdzi sevi attaisnojušas kartes. Un iesākumā jāmeklē ceļš pašiem pie sevis. Tikai tad jādodas pie citiem. Jo, kā gan mēs varam dot, kad šķiet, ka pašiem trūkst? Valdībā atspoguļojas tas, kā ikdienā izturamies cits pret citu, cik skaudīgi un nenovīdīgi esam, cik zemu esam gatavi krist, lai tikai iegūtu personīgu labumu. Bieži dzirdams: «Nākamie nebūs labāki!» Bet, kur radīsies šie gaismas nesēji, ja tautā tādu nav? Gaismai grūti iespraukties noslēgtā telpā.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: