Gājputni 14.09.2015
Nedēļas nogalē devos ar prāmi pāri jūrai. Pirmo reizi un ar
zināmām bažām. Ļoti gribējās izvējot galvu un pirms rudens tumsas
un vējiem vēl paspēt iemest acis tuvējās ārzemēs. Prāmja ceļojums
saucas kruīzs. Ar šo vārdu vienmēr esmu sapratusi tādu priecīgāku
braucienu, atpūtas veidu uz kuģa.
Jau ostā, riktējoties braucienam, ir skaidrs, ka kaut kas īsti nav
tā… Sēžam un vērojam savus ceļojuma biedrus maršrutam «Rīga —
Stokholma». Pārsvarā tie ir pusmūža vīri treniņbiksēs, pie rokas
sporta soma un lielveikala maisiņš. Sportisti? Kas tie par
sportistiem, kam jau dienas vidū rokās atvērta alkohola pudele? Kā
saožams un nojaušams — ne pirmā šajā dienā. Viņi izskatās tādi
drūmi, it kā kruīza ceļojumā kāds būtu piespiedis doties.
Pajokojamies, ka tie ir vīri, kurus sievas piespiedušas doties
jūrā, lai gan labi zina, ka jūrasslimība šos nomocīs līdz nemaņai.
Vispār baisi skati, tīri vai bail paliek — tik daudz iereibušu
vīru, draudīgām sejām, vienkopus reti iznāk redzēt. Viņu
savstarpējās sarunas notiek dažādās valodās — lietuviešu, poļu,
latviešu, krievu.
Izrādās — tie ir viesstrādnieki. «Tallink» kruīza kuģis jau sen
vairs nav tikai kruīzs, bet ir arī samērā lēts transportlīdzeklis,
lai dotos darbā uz Zviedriju. Tas arī ir iemesls, kādēļ vīru sejas
ir tādas bēdīgas, nopietnas. Viņi uz kādu laiku dodas prom no
mājām. Kā gājputni, man ienāk prātā. Un tādi sapucēti sprukstiņi kā
es, ar īpaši izmeklēto, jūras ceļojumam piemēroto garderobi ir
mazumā un izskatās teju vai smieklīgi… Pēkšņi atceros Burkā kundzi
no iecienītā angļu komēdijseriāla…
Vakarā, kad mūsu kuģis jau izbraucis jūrā, sākas dažādu izklaižu,
šovu un pasākumu programma. Vēl kajītē sēžot, ar ceļojuma biedriem
pārspriedām — kā nu būs, kad viss šis iereibušais bars klejos pa
kuģa gaiteņiem un zālēm. Vai te vispār ir kārtības sargi un cik
daudz viņu ir? Seko pārsteigums — šova zāles nebūt nav pārpildītas.
Vietas pietiek visiem, dejo vien nedaudzi, un drūmie gājputni nekur
nav manāmi. Viņi turpina sēdēt kajītēs, saspiedušies cieši, cieši
un iedzer. Pa pavērtu durvju spraugu pamanu — vienā kajītē satupuši
pa četri pieci raženi vīri uz vienas gultiņas — tiešām kā putni uz
vadiem. Pa vidu ieriktēts galdiņš, uz tā — lielas alkohola pudeles,
atvērts desas šķēlīšu iepakojums, kāds mājās audzēts tomāts… Vīri
nenāk laukā, ne viņiem kādas svinīgākas drēbes līdzi, nekā. Viņi
dodas darbā, un, pēc muskuļu masas un sastrādātām rokām spriežot, —
ne tai vieglākajā. Es ar savu naktstauriņa cienīgo plivināšanos pa
klāju jūtos ļoti neiederīga un dīvaina.
Protams, prieks bija. Bija dejas, bija loterijas, kurā mani tuvie
laimēja tiešām ievērojamas balvas. Bija smiekli, ālēšanās, jautrība
un garšīgi kokteiļi. Jā, arī iepirkšanās drudzis un brīnišķīga
diena Stokholmā. Tikai turpceļā, sēžot pie galdiņa kādā no kuģa
restorāniem, man visu laiku bija jādomā par tiem nopietnajiem
vīriem, kuri klusi guļ savās kajītēs, aizmiguši un, iespējams,
sapņo par mājām. Piedodiet, bet mazliet atgādina tādu vergu
galeru…
Agri no rīta, nekā nespējot nogulēt ballētājam cienīgu laiku, devos
uz klāja, vērot pasakainos skatus, iepeldot Zviedrijā. Starp
klājiem, kādā kāpņu galā stāv vīrs. Līgojas un ar vienu roku mēģina
noturēties. Izskatās, nav vēl beidzis svinības. Nokārtu galvu,
basām kājām. Ejot viņam garām, sadzirdu, kā viņš pats ar sevi
sarunājas: «Kur es dzīvoju… nē, patiešām, kur es tagad
dzīvoju?»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: