Gandrīz katrs vēl nav katrs 28.06.2017
«Pēc svētkiem jau vajadzīga atslodze,» ieminas priekšnieks, kad
es pirmās pēcsvētku darbadienas vidū pietiekami skaļi izsakos par
to, ka gribas ēst. Izdzirdot par atslodzes iespēju, sabuntojos, jo,
lai nu kādi netikumi man piemistu, ar šo vienu tikumu gan nudien
varu lepoties: man nepiemīt kaite, par kuru sūdzas tik
daudzi — tieksme svētkos pārēsties! Jā, ēdienkarte, protams,
nav gluži ikdienišķa, tomēr pārspīlējumi izpaliek.
Jāatzīst, Līgo un Jāņi manai ģimenei neko daudz nenozīmē, lai gan
vasaru un dabas brīnumainās pārvērtības mēs būtu ar mieru svinēt un
piedzīvot visu cauru gadu. Arī no šiem svētkiem, šķiet, vislabāk
prātā paliks tieši iepriekš neparedzētā brišana pa ārkārtīgi garu,
neiedomājami leknu, Jāņu dienas sīkā lietutiņa aprasinātu zāli
cilvēku sen neskartā teritorijā, mežrozēm reibinoši smaržojot un
pievienojoties arī citiem neaizvietojamiem aromātiem žilbinoši
skaistajā dabas pilnbriedā. Ak, debess, to atceroties, joprojām
gribas izgaršot šos īpašības vārdus — «lekns», «neskarts»,
«reibinošs», «žilbinošs»! Un, kad vēl, pēc šādiem Latvijas
džungļiem atgriežoties civilizācijā, ir tā laime konstatēt, ka
neviens no mūsu lieliskās kompānijas pat nav kā suvenīru līdzi
iznesis kādu ērci, tad ir skaidrs: mēs gājām tur, kur mums bija
jāiet, un citādi nemaz nevarēja.
Pēc svētkiem sanāca ielasīties divos rakstos. Pirmais bija pavisam
drūms — jau virsraksts vēstīja, ka Latvijā aizvadīti ārkārtīgi
«melni» Jāņi, kuru laikā bojā gājuši vismaz deviņi cilvēki. Otrs,
nenopietnā interneta lapā publicētais, vēstīja par 25 lietām,
kuras vidējais latvietis piedzīvojot Jāņos, ar piebildi: «Gandrīz
visas gandrīz katrs!» Pirmās trīs saistījās ar jautājumu, kur tiks
svinēti Jāņi, un nudien — arī mēs līdz pēdējam vēl
svārstījāmies un lēmumus pieņēmām gana spontāni (kas, manuprāt, ir
brīnišķi piemēroti brīvdienām). Ceturtā lieta — praktiskā
latvieša smagākais pārbaudījums: lielā iepirkšanās visām
brīvdienām — mums izpalika. Nācās gan ar saviem ikdienišķi
nedaudzajiem pirkumiem rokās piedzīvot piespiedu nīkšanu pie kases,
gribot negribot ar acīm noskenējot daudzu priekšā stāvošo pircēju
pārpilno iepirkumu ratiņu saturu un izdarot zināmus secinājumus (te
piesaucams saraksta 5. punkts ar it kā ļoti grūti atbildamo
jautājumu, cik daudz alus jāiegādājas…). Diskusiju par to, kad
patiesībā būtu svinami vasaras saulgrieži (7. punkts),
internetā manīju, bet neiesaistījos. Arī sarunas par to, ka
Ziemassvētkos ārā bijis siltāk (8. punkts), šogad izpalika.
9. punkts — brišana pēc Jāņu zālēm. Brišana, kā jau
teicu, bija, jā! Ārkārtīga brišana un… iznākšana bez Jāņu zālēm,
toties ar piepildītu dvēseli. Bailes no ērcēm arī bija
(10. punkts), tāpat kā nejaukā sajūta, ka pēc lielās brišanas
ērces rāpo tev itin visur (11. punkts).
Diega spolīti izmisīgi pa mājām meklēt, lai varētu uzpīt vainagu
(12. punkts), nenācās, jo šo atbildīgo pienākumu (vainaga
pīšanu, nevis diega spolītes meklēšanu!) uzņēmās namamāte (kaunīgi
jāatzīstas briesmīgā, bet pragmatisku apsvērumu vadītā
haltūrā — mēs, vairākas dāmas, Jāņu dienas foto vajadzībām
iztikām ar vienu vainagu, ar to pozējot uz maiņām!), bet, godīgi
sakot, neticu arī, ka cilvēki tiešām nezina, kur viņu mājās stāv
diegs.
Lielisko filmu «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» neskatījos
(13. punkts), vienu šķēli Jāņu siera apēdu (14. punkts),
šlāgeri neklausījos (15. punkts), šašliku gan ēdu, kā
16. punkts paredz (starp citu, viens cilvēks aizvadītajos
svētkos gājis bojā, tieši aizrijoties ar gaļu!). Augstāko ugunskuru
kuršanā, sacenšoties ar kaimiņiem, neniekojāmies. No sociālajiem
tīkliem atpūtāmies un par to nebēdājām. Arī šaubas par ieceri nakts
vidū doties uz tuvāko zaļumballi neizjutām (jo tai laikā saldi
gulējām). Vēl vienā necerēti atrastā alū glābšanu nekad nav nācies
meklēt (22. punkts). Nevienu Līgu patiesi vārda dienā
neapsveicām… Vienu Jāni gan! Jāņu dienas saullēktu diemžēl
neredzējām (24. punkts), toties nepiedzīvojām arī tādu pirmo
pēcsvētku darbadienu, kurā būtu sajūta, ka pēc aizvadītajām
brīvdienām atkal vajadzīgas brīvdienas (25. punkts).
Nu, tā — laikam neesmu «vidējais latvietis». Bet mana svētku
pēcgarša ir laba. Žēl vienīgi bojāgājušo cilvēku (trīs noslīkuši,
trīs gājuši bojā uz ceļiem, divi — ugunsgrēkos…) tuvinieku.
Domāju, viņi labāk par citiem izjūt to, ka šie nu reiz latviešiem
ir visvairāk pārprastie svētki, kurus tāpēc par svētkiem saukt
gandrīz negribas. Visačgārnāk iztulkotie. Diemžēl.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: