Gods būt godīgam 28.02.2018

sabine.pruse@gmail.com
Pēdējo dienu un nedēļu notikumi Latvijā risinās tik spraigi, ka
varētu domāt — tiek atstāstīts kāda seriāla neticamais sižets.
Aizturēts Latvijas Bankas prezidents, veikta kratīšana dzīvesvietā,
nedaudz vēlāk tā arī apzagta, «ABLV Bank» apsūdzības kukuļošanā un
vēl… Vēl pat nav pierimuši skandāli par bērnunamos un Ainažu
slimnīcā notiekošo, kad Latvija ne tajā labākajā gaismā atspoguļota
pat starptautiskajās ziņās. Vieni uzskata sevi par ekspertiem un
zina, kā būtu bijis jārīkojas, ja viņi būtu noteicēji, toties citi
vaļsirdīgi atzīst — informācija ir tik atšķirīga, ka vairs
nezinu, kuram ticēt. Kā lai saprot, kurš ir godīgs un kurš
melo?
Nav jāsagaida starptautisks skandāls, lai citu (un arī savs!)
godīgums būtu pārdomu vērts. Dzīvojot Rīgā, piespiedu kārtā
šķīrāmies no diviem ģimenes velosipēdiem. Pirmo nozaga, uzlaužot
pieticīgo šķūnīša atslēgu. Otro jau citā dzīvesvietā no slēdzamas
kāpņutelpas piesavinājās, pārzāģējot pamatīgu ķēdi. Turklāt beigu
beigās saproti, ka naivs un vainīgs tik un tā biji pats —
vajadzēja iedomāties, ka tādu vērtību ārpus dzīvokļa atstāt nevar.
Nedaudz baisi, ka tas jau dažviet kļuvis par normu — ja
nenoslēpi savu mantu vietā, kur tai vari piekļūt tikai pats, tad
tās pazušana ir gandrīz loģisks iznākums.
Ja runā par svešas mantas piesavināšanos, teju jebkurš teiks, ka
tas ir slikti un nepieļaujami. Tādēļ reizēm samulsina cilvēku
solījumi fiziski izrēķināties ar nezināmo ļaundari, kurš nozadzis
kaimiņam malku vai automašīnu, bet paši tiesātāji lepni paziņo, ka
nemaksās nodokļus un sabiedriskajā transportā brauks bez biļetes,
kad vien tas iespējams. Visiem esot zināms, ka «tie svarīgie» zog,
tāpēc esot jāatņem arī no viņiem pēc iespējas biežāk un
vairāk — lai jūtot, kā tas ir. Dubulta morāle — ja es
atņemu citam, esmu izdarījis varoņdarbu, bet, ja cits atņem man,
viņš jāsoda un jākaunina. Nav pat jāmīl ne esošā nodokļu sistēma,
ne valdošie politiskie spēki, lai saprastu, ka arī mazo lietu
pārvaldīšanas ētika ir savā ziņā līdzīga lielajai atbildībai. Vai
meklēsi atrasta maka īpašnieku? Vai atdosi pārdevējai naudu, ja
atlikumā saņemsi par daudz? Kāds reiz sarunā man atcirta: «Ja
kļūdījās, pats vainīgs! Tā vairs nav mana darīšana!» Tomēr,
pārjautājot, vai vēlētos, lai klients ir godīgs, ja pats būtu
pārdevēja vietā, sekoja daudznozīmīgs klusums.
Tajā pašā laikā gribas piebilst, ka viss nav tik drūmi. No dažkārt
dzirdētiem stāstiem sirdij kļūst pavisam silti. Cilvēki meklē
atrastu telefonu, zelta gredzenu un lielu naudas summu īpašniekus…
un atrod! Prieks ir liels abiem. Daļa teiktu, ka tā rīkoties taču
ir katra godīga cilvēka pienākums. Protams, tomēr brīžiem iešana
otram pretī un palīdzēšana sniedzas krietni aiz pienākuma izjūtas.
Pati vēl visai nesen piedzīvoju situāciju, kad pēc pārcelšanās ar
meitu pirmoreiz iegāju Rojas novada bibliotēkā un sākās spēcīgs
lietus. Pagāja labs laiks, bet ūdens straumes atšķirībā no meitiņas
pacietības negrasījās mazināties, tāpēc gatavojāmies doties uz
mājām tāpat. «Lietū? Nē, nē, pagaidiet, mums taču kaut kur jābūt
lietussargam!» uzreiz reaģēja kāda no darbiniecēm un mums, divām
pirmo reizi dzīvē sastaptām dāmām, sagādāja sausu un iekšēji ļoti
saulainu ceļu uz mājām.
Milzīga godīguma un notikumu amplitūda — no banku miljoniem un
miljardiem līdz nokritušam cimdam un veikalā atstātam maizes
klaipiņam. No tā, kā cilvēks izturas pret mazām lietām, var nedaudz
spriest, kāds viņš būtu, rūpējoties arī par daudz nozīmīgākām. Ja
mums jautātu, kurai no pieminētajām cilvēku grupām mēs uzticētu
vadīt veikalu, pagastu, banku vai valsti, šķiet, ka izvēle vismaz
vienā izvērtēšanas aspektā ir viegla. Toties, ja prātojam, kādiem
jābūt mums pašiem, lai kādreiz nokļūtu vadītāju krēslos — pēc
izlasītā ir vismaz dažas vadlīnijas, kam vērts sekot.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: