Gods būt godīgam 28.02.2018

Sabīne Kleinhofa-Prūse
sabine.pruse@gmail.com

Tweet

Pēdējo dienu un nedēļu notikumi Latvijā risinās tik spraigi, ka varētu domāt — tiek atstāstīts kāda seriāla neticamais sižets. Aizturēts Latvijas Bankas prezidents, veikta kratīšana dzīvesvietā, nedaudz vēlāk tā arī apzagta, «ABLV Bank» apsūdzības kukuļošanā un vēl… Vēl pat nav pierimuši skandāli par bērnunamos un Ainažu slimnīcā notiekošo, kad Latvija ne tajā labākajā gaismā atspoguļota pat starptautiskajās ziņās. Vieni uzskata sevi par ekspertiem un zina, kā būtu bijis jārīkojas, ja viņi būtu noteicēji, toties citi vaļsirdīgi atzīst — informācija ir tik atšķirīga, ka vairs nezinu, kuram ticēt. Kā lai saprot, kurš ir godīgs un kurš melo?
Nav jāsagaida starptautisks skandāls, lai citu (un arī savs!) godīgums būtu pārdomu vērts. Dzīvojot Rīgā, piespiedu kārtā šķīrāmies no diviem ģimenes velosipēdiem. Pirmo nozaga, uzlaužot pieticīgo šķūnīša atslēgu. Otro jau citā dzīvesvietā no slēdzamas kāpņutelpas piesavinājās, pārzāģējot pamatīgu ķēdi. Turklāt beigu beigās saproti, ka naivs un vainīgs tik un tā biji pats — vajadzēja iedomāties, ka tādu vērtību ārpus dzīvokļa atstāt nevar. Nedaudz baisi, ka tas jau dažviet kļuvis par normu — ja nenoslēpi savu mantu vietā, kur tai vari piekļūt tikai pats, tad tās pazušana ir gandrīz loģisks iznākums.
Ja runā par svešas mantas piesavināšanos, teju jebkurš teiks, ka tas ir slikti un nepieļaujami. Tādēļ reizēm samulsina cilvēku solījumi fiziski izrēķināties ar nezināmo ļaundari, kurš nozadzis kaimiņam malku vai automašīnu, bet paši tiesātāji lepni paziņo, ka nemaksās nodokļus un sabiedriskajā transportā brauks bez biļetes, kad vien tas iespējams. Visiem esot zināms, ka «tie svarīgie» zog, tāpēc esot jāatņem arī no viņiem pēc iespējas biežāk un vairāk — lai jūtot, kā tas ir. Dubulta morāle — ja es atņemu citam, esmu izdarījis varoņdarbu, bet, ja cits atņem man, viņš jāsoda un jākaunina. Nav pat jāmīl ne esošā nodokļu sistēma, ne valdošie politiskie spēki, lai saprastu, ka arī mazo lietu pārvaldīšanas ētika ir savā ziņā līdzīga lielajai atbildībai. Vai meklēsi atrasta maka īpašnieku? Vai atdosi pārdevējai naudu, ja atlikumā saņemsi par daudz? Kāds reiz sarunā man atcirta: «Ja kļūdījās, pats vainīgs! Tā vairs nav mana darīšana!» Tomēr, pārjautājot, vai vēlētos, lai klients ir godīgs, ja pats būtu pārdevēja vietā, sekoja daudznozīmīgs klusums.
Tajā pašā laikā gribas piebilst, ka viss nav tik drūmi. No dažkārt dzirdētiem stāstiem sirdij kļūst pavisam silti. Cilvēki meklē atrastu telefonu, zelta gredzenu un lielu naudas summu īpašniekus… un atrod! Prieks ir liels abiem. Daļa teiktu, ka tā rīkoties taču ir katra godīga cilvēka pienākums. Protams, tomēr brīžiem iešana otram pretī un palīdzēšana sniedzas krietni aiz pienākuma izjūtas. Pati vēl visai nesen piedzīvoju situāciju, kad pēc pārcelšanās ar meitu pirmoreiz iegāju Rojas novada bibliotēkā un sākās spēcīgs lietus. Pagāja labs laiks, bet ūdens straumes atšķirībā no meitiņas pacietības negrasījās mazināties, tāpēc gatavojāmies doties uz mājām tāpat. «Lietū? Nē, nē, pagaidiet, mums taču kaut kur jābūt lietussargam!» uzreiz reaģēja kāda no darbiniecēm un mums, divām pirmo reizi dzīvē sastaptām dāmām, sagādāja sausu un iekšēji ļoti saulainu ceļu uz mājām.
Milzīga godīguma un notikumu amplitūda — no banku miljoniem un miljardiem līdz nokritušam cimdam un veikalā atstātam maizes klaipiņam. No tā, kā cilvēks izturas pret mazām lietām, var nedaudz spriest, kāds viņš būtu, rūpējoties arī par daudz nozīmīgākām. Ja mums jautātu, kurai no pieminētajām cilvēku grupām mēs uzticētu vadīt veikalu, pagastu, banku vai valsti, šķiet, ka izvēle vismaz vienā izvērtēšanas aspektā ir viegla. Toties, ja prātojam, kādiem jābūt mums pašiem, lai kādreiz nokļūtu vadītāju krēslos — pēc izlasītā ir vismaz dažas vadlīnijas, kam vērts sekot.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: