Īpašais rudens cāļu skaitīšanai 12.10.2018
Pirmais pēc vēlēšanām man piezvanīja kāds vecuma un pazīšanās
ilguma ziņā sens draugs. Nevis lai apsveiktu ar lielā notikuma
beigām un laika ziņās apsolīto siltuma vilni, bet lai priecīgi
paziņotu, ka nu atkal būs vērts sēdēt pie televizora un citos ziņu
avotos uzmanīgi sekot līdzi jaunās Saeimas tapšanai. Gandrīz
saderējām uz labu konjaku par savu prognožu precizitāti, ja nebūtu
atcerējušies, ka neko grādīgāku par kefīru jau labu laiku nemaz
nelietojam. Vienisprātis toties bijām atziņā — vēlēšanas
tiešām vēl nav pasaules gals. Viņš joprojām savā ikdienā dedzīgi
pārliecina vienaldzīgos un neticīgos, kaismīgi argumentējot
acīmredzamo, ka ikviena balss var ietekmēt galarezultātu. Arī
šoreiz pasīvā tautas daļa nepārprotami pārliecinājās, kā ar
plusiņiem vai mīnusiņiem politiskā karjera beidzas vai kļūst
augšupejoša vairākām sabiedrībā pazīstamām personībām. Cilvēki nav
tādi muļķi, kā vienam otram gribētos domāt.
Rīta agrumā, kamēr sakopoju domas šai publikācijai, smagām kājām
izstaigāju piemājas dārzu. Mīnus vienu grādu pārcietusī nakts
kaunīgi tvērās baltajā zālē, stīvajos košumaugu čemuros, un
skaidras debesis ļāva cerēt uz saules izlīdzinošo uznācienu.
Esam kārtējo reizi sapurināti, arī dabūjuši pa degunu. Un tad?
Gandrīz vai visu sasienot vienā mezglā, jānodungo tautas sakāmais
«cāļus skaita rudenī…» un jāapskatās uz riņķi pēc kārtējiem darbiem
savās mājās, savā apkārtnē, savā tuvajā aplokā. Aizaugušā, gudrām
rokām nekoptā vietā neradīsies ne dzīvotprieks, ne saticība, ne
mūsu valsts simtgades svētkiem klāsies tas simboliskais baltais
galdauts. Septembra nogalē, ieķeroties pēdējam vasaras siltumam
stērbelēs, uzticamu draugu četrotne izmetām līkločus pa Vidzemi.
Kārtējo reizi pārliecinājāmies, cik daudz var ieraudzīt tepat,
nosacītā tuvumā. Tikai vērīgām acīm salīdzinot ar šo pusi un
ieklausoties spicām ausīm tur satiktajos. Joprojām domās atgriežos
saņemtajās mācībās.
Varbūt tā bija sakritība, bet Limbažu un Madonas novads atstāja
Latvijas gaišā gala iespaidu, kā vienmēr Vidzeme starp pārējiem
novadiem daudzināta. Ar siena ruļļiem plašos, rūpīgi novāktos
laukos. Ar gaumīgi un omulīgi koptām, jaunām un no iepriekšējām
paaudzēm mantotām klasiski ainavā iesēdinātām lauku sētām. Ar
lieliem govju ganāmpulkiem un dārgas tehnikas nodrošinājumu. Ar… Kā
likums, katra tāda saimniecība lepojas ar karoga vietu. Staltos
mastos, Vidzemes pakalnu augstumos iztālis ieraugāmi,
sarkanbaltsarkanie bez vārdiem liecināja par turieniešu attieksmi
pret dzīvi, savu valsti un savu vietu tajā. Nebija, varbūt mūsu
ceļojuma maršrutā negadījās, nolaistu, brūkošu saimniecību un
bezcerīgi aizejošu agrākās godības liecinieku. Ja tur mums
vajadzētu taisīt kārtējo «Reportāžu» laikraksta atvērumam, būtu
ļoti grūti izvēlēties starp dzīvām un ārkārtīgi dzīvām vietām. Kad
jau pierasts, dziļos laukos apstaigājot trīs viensētas, labi ja
satikt vienu cilvēciņu, kas tur vēl mitinās un vai nu samierinās ar
vientulību, vai par simbolisku atlīdzību pieskata citu īpašumus, ir
pārsteigums, un kāds vēl!
Stāvējām arī pie nupat aizvērtas pamatskolas sliekšņa. Pirms
150 gadiem tā bija gaismas pils plašas apkārtnes zemnieku
bērniem. Pirmā skola daudziem ievērojamiem latviešu kultūras un
sabiedriskiem darbiniekiem, izturējusi visādus laikus, un nu? Un nu
agros rītos ar diviem pagasta busiņiem kā cālēnus, vēl
pusaizmigušus un brokastis nepaēdušus, šoferi savāc savus
pasažierus un ved uz tālu un bērniem svešu centru. Vietējie mums
rūgti teica — ierēdņi tur, Rīgā un Eiropā, kabinetos izrēķina,
ka mums tā būšot ekonomiskāk. Nebūs skolas, samazināsies
iedzīvotāju skaits, vieta palēnām aizmigs. Varena un skaista ēka
gaida savu likteni. Kādām bezdarbniecēm treknu naudu izmaksājošā
projektā mācīs filcēt un izšūt ar pērlēm? Kādam slaistam, kurš
nekad tā arī nav sagribējis nopietni strādāt, sakārtos domāšanu
labi atalgots speciālists? Ļoti jau pazīstama situācija.
Silts un svētīgs mums bija vietējos pagastu muzejos pavadītais
laiks. Jau tāpēc vien, ka vidzemnieki tos veidojuši un uztur ar
mīlestību un pašcieņu. Tur gūtais sasaucās ar Ivara Abaja izloloto
Ernesta Dinsberga Kubalu skolas-muzeja satvaru, un bija stipri vien
jādomā par spēcīgu personību atstātajām pēdām savā pusē un līdz ar
to Latvijas vēstures izpētē un kultūrvidē. Vidzemnieki par savējiem
stāv stipri un lepni. Jā, dzejniekam Porukam veltītajā muzejā ir
ekspozīcija par novadnieku, izcilu audēju jeb, kā mūsdienās
teiktu — tekstilmākslinieku. Par viņu ikviens interesents var
atrast vispusīgu informāciju, bet bez tās man prātā spēcīgi
aizķērās muzeja vadītājas stāsts par vietējo rokdarbnieci, lielisku
smalku balto darbu mācētāju. Viņa uzņēmās darināt greznus aizkarus
pēc ievērojamā novadnieka darba parauga. Pirms ķerties pie diegu
kamoliem un adatām, šī sieviete — vienkārša, dūšīga lauku māju
saimniece — aizsējusies baltu priekšautu un rūpīgi jo rūpīgi
nomazgājusi rokas. Lēni, lēni un precīzi līdz sīkākajai cilpiņai ir
tapis skaistais, īpašais rokdarbs.
Man gribas tagad, kad visādi vēji mums te pūtuši pāri un virsū,
pluinījuši un glaimīgi mīksti glaudījuši, nopurināties, izslieties
taisnu muguru, aizsiet spodru priekšautu, nomazgāt rokas un…
ķerties pie darba. Katram sava savā vietā. Vārdu jau nu tā kā
pagaidām pietiktu ilgam laikam.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: