Īsto debespusi lūkojot meža biezoknī 05.10.2017

Viens mežā neiet, jo baidās no ērcēm, bet otrs pārliecināts, ka
tās viņam metīs līkumu! Riska aprēķinātāji, lai izvērtētu, kāda ir
iespējamība tikt sakostam, izvērtētu dažādus parametrus, piemēram,
apģērba piemērotību, pretērču līdzekļu izmantošanu vai
neizmantošanu. Nav dzirdēts, ka šādos aprēķinos iekļautu
neizmērāmus lielumus, piemēram, cilvēka baiļu faktoru un ticību
labajam. Cik lielā mērā tas ietekmē iespēju mājās pārnest
neaicinātu viesi?
Kamēr vieni izvēlas labi caurskatāmas priežu audzes, kas klātas
mīkstiem sūnu tepiķīšiem, otri gatavi garos gumijas zābakos brist
pāri purvam, izlauzties caur bieziem krūmiem, lai nonāktu «savā
sēņu vietā». Ja pavasarī mēdz smieties, kas diemžēl nebūt nav
smieklīgi, un, par laimi, šis hobijs arvien iet mazumā, ka esam
kūlas dedzinātāju tauta, tad rudenī pārtopam par kaislīgiem
sēņotājiem. Klasiskā laika apstākļu pārrunāšana vairs neieņem rindu
to jautājumu sarakstā, kad viss ir izrunāts, vai nav bijis, par ko
runāt, jo tagad laika apstākļiem ir pavisam cita vērtība: ja lijis,
būs sēnes; ja līs, tad būs sēnes!
Sociālajos tīklos klejo sēņu un sēņotāju fotogrāfijas. Katrs gluži
par pienākumu uzskata meža, sēņu iemūžināšanu. Un, ja tas sagādā
prieku, kāpēc ne?! Turklāt skaidrs, ka cilvēks vismaz stundu ir
pavadījis svaigā gaisā, kas ir apsveicami.
Vairāk mani uztrauc tie azartiskie sēņotāji, kuri sēņu dullumā
sajauc debespuses un vairs nezina, kā no meža izkļūt. Nesen Talsu
televīzijas sižetā mūsu Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta
priekšnieks pastāstīja, ka šogad novadnieki ir naskāki palīdzības
saucēji nekā citos gados. Viņš aicināja neapjukt, apstāties,
paklausīties, kur dzirdams automašīnu radītais troksnis, noteikt
debespuses un censties atcerēties, no kuras puses nākts.
Nesen dzirdēju par gadījumu, kad, ierodoties uz izsaukumu, glābēji
konstatējuši, ka pazudušais pats atradis ceļu ārā no meža, viņu
klātbūtnē pilno grozu nomainījis pret tukšu un ātrā solī meties
atpakaļ koku biezoknī. Varu tikai lēst, cik šāds izsaukums izmaksā
valstij, tas ir, mums.
Arī pati, nesen sēņojot, sapratu, ka neesmu gluži pārliecināta,
kurā virzienā jādodas, lai nonāktu atpakaļ uz ceļa. Pat «Google
maps» nevarēja palīdzēt, jo atrados vietā, kur sakari nedarbojas.
Sagaidīju brīdi, kad sauli neaizklāj mākoņi, un, vadoties pēc
debess spīdekļa, atradu meklēto izeju.
Šķiet, būtu jāizstrādā sēņotāju drošības pamatlikumi — ejot
mežā, piedomāt, kur atrodas saule, un nelasīt sēnes, ko nepazīsti.
Piemērs: kādā dārzkopības forumā bija ievietota sēnes fotogrāfija,
lai noskaidrotu — tā ir ēdama vai ne? Izvērtās plaša
diskusija, un viedokļus varētu sadalīt teju vienādās daļās —
vieni saka: sēne ēdama, otri — neēdama. Interesanti, kuram
viedoklim noticēja šo sēņu salasītāja un vēl daudzi citi, kuri
diskusijai sekoja.
Domu spēks ir spēks, tomēr apšaubu, ka tas palīdzēs gadījumā, ja
karbonāde pagatavota no zaļajām mušmirēm, ne saulsardzenēm. Arī
dodoties mežā, vērts izvērtēt riskus un ieguvumus.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: