Izvēlies, ko vēlies 12.06.2015
Rakstot šo viedokli, sēžu un domāju — tēju vai kafiju? Ir skaidrs, ka kaut ko gribu, bet ko? Kas ir labāks? Kas uzmundrinās vairāk? Bet ir jau vēls, iespējams, vajadzētu siltu pienu ar medu…
Rīt no rīta vēlēšos mierīgi pamosties, izstaipīties un saprast, ka šobrīd viss ir tieši tā, kā es vēlos. Bet vai tā ir? Jo te nu ir kāda dilemma — ko es vēlos? Ko vēlas mani mīļie? Ko jūs vēlaties?
Restorānos man vienmēr ir grūti izvēlēties. Tādu ēdienu vai labāk šādu? Vistiņu vai varbūt tikai dārzeņus? Un allaž notiek viens un tas pats — saņemot pasūtījumu, pametu acis vispirms uz vakariņu biedra šķīvja pusi un nodomāju — vajadzēja ņemt to pašu. Nē, nē, manā šķīvī viss ir perfekti, ēdiens smaržo un garšo lieliski! Tomēr nespēju atturēties un gandrīz vienmēr lūdzu nogaršot kumosu no kaimiņa šķīvja. Ja kaimiņš ir pazīstams, protams…
Kāpēc tā? Kāpēc liekas, ka zāle citur ir zaļāka un debesis zilākas? Vai liekas, ka kaimiņiem uz balkona puķes krāšņākas un kolēģei kājas slaidākas? Liekas, ka māsīcas ir veiksmīgākas naudas pelnīšanas, bet māsa — attiecību jomā? Izvēlos vakarā skatīties televīziju un neko nedarīt, bet, gulēt ejot, nodomāju — muļķe, labāk būtu sakārtojusi skapi!
Kāds cilvēks man nopietni un no visas sirds pajautāja — Janita, ko tu vēlies? Un galvā sāka riņķot pretjautājumi — kad, tagad vai vispār? Kā nu tā vispār var jautāt? Un atbildes nāk ļoti grūti pat pašai sev.
Kāpēc tā? Varbūt baidāmies no tā, ko vēlamies? Liekas, kas var būt vienkāršāks, nu taču — apsēdies un izdomā! Un tad zini un ej uz to! Bet atbildes nenāk. Kaut kur ķeras un iesprūst. Būt vai nebūt — slavenais teiciens reizēm uzdzen drebuļus. Jo, kā gudri cilvēki saka — kamēr nezini, ko vēlies, tu arī neko nevari dabūt. Vai arī — saņem to, ko dzīve piespēlē un neko citu.
Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka saņemat, ko gribat, bet paši sabīstaties no šī fakta un izdomājat, ka nemaz to neesat gribējuši? Atsakāties? Man tā gandrīz gadījās. Būtībā jau tas nenozīmē neko sliktu vai šausmīgu. Visiem ir tiesības kļūdīties un pārdomāt. Tomēr ir reizes un brīži, kad to atļauties nedrīkst. Kad mūsu izvēle skar citus. Kad esam atbildīgi. Nu, piemēram — pavasarī sasēju palodžu tomātus. Zināt, kas notiek šobrīd? Tie nav tomāti, bet kaut kādas tūjas! Garākas par mani pašu! Saule vairs pa logiem neiespīd, un tomātu uz tiem kātiem arī nav neviena paša. Ko darīt? Māsīca smej — met tak laukā, ko tu tur ņemies. Bet man roka neceļas. Es to tūju priekšā jūtos atbildīga, pati taču iesēju. Nu, jūs sapratāt, kas stāsts nav ne par tūjām, ne tomātiem, bet par dzīvām būtnēm gan.
Man nav skaidrs jautājums — cik daudz drīkst gribēt? Mazu daļiņu? Kaut ko pa vidu vai varbūt ceturtdaļu? Un kas, ja es vēlos daudz? Vai tas nozīmē, ka esmu slikta un savtīga? Ja kāds vēlas pietiekami daudz naudas, skaistu māju un milzīgu, kaislīgu mīlestību uz mūžu — tas ir savtīgi? Naivi? Par otro varētu piekrist, bet — savtīgi… diez vai. Redzu un dzirdu, kā apkārt cilvēki ir iemācījušies lepoties būt pieticīgi. Man jau neko nevajag, kur nu man vairs, ko tad man vairs, es lieliski iztieku bez… Un pārējie nopriecājas — redz, kāds pieticīgs un nesavtīgs cilvēks. Pamēģiniet kādam pateikt, ka mācāties dzīvot, kā vēlaties! Pag, pag — kā nu tā drīkst, kā nu tā var — tā par jums padomās.
Tātad — vai jūs esat sev godīgi atbildējuši uz jautājumu — kas ir tas, ko jūs vēlaties, neaizmirstot sevi iedrošināt — jā, jums ir uz to tiesības pat tad, ja kāds tam nepiekrīt. Un svarīgi — neaizmirstiet sev apsolīt, ka brīdī, kad to saņemsiet, nenobīsieties, bet baudīsiet ar prieku un pateicību. Kā saka — rūpīgi izvēlies, ko vēlies, jo tu to vari arī dabūt. Kad jums tas būs izdevies, lūdzu, padodiet ziņu, jo man tā vēl nesanāk!
Vai… šī tēja tomēr nav īsti garda, vajadzēja dzer kafiju… varbūt vispār nevajadzēja tik vēlu rakstīt, bet atpūsties un nedomāt neko? Arī ne to, kas ir tas, ko vēlos…
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: