Jauns sākums 02.05.2016

Sveicinu katru ar smaidu uz lūpām, un ceru, ka arī tu atsmaidi man pretī.
Jā, esmu jauniņā šajā izdevumā un jauniņā Talsos. Bet ne jauniņā dzīves pieredzē. Tā man, jāsaka, bijusi raiba kā visraibākā Elitas Patmalnieces glezna. Bet ne jau par to ir stāsts.
Pēc vairāku gadu dzīves ārzemēs atgriešanās Latvijā bija grūta. Kāpēc? Sabiedrības dēļ. Pat ne darba iespēju, bet tieši sabiedrības dēļ. Un to pateiks jebkurš cilvēks, kurš ilgāku laiku bijis ārpus Latvijas robežām.
Noteikti gribu izmantot šo iespēju, lai visus uzrunātu. Cilvēki, mēs taču paši veidojam savu valsti un ikdienu, un tā būs tik laba, cik labi būsim mēs paši. Viss sākas jau no mazām dienām, vispirms pašā ģimenē. Kādu gan piemēru lai gūst jaunā paaudze, ja apkārt ir tik daudz negāciju, skaudības, melu, aprunāšanas un noniecināšanas? Protams, ka jaunā paaudze izaug tāda pati! Ak, cik svarīgi to ir saprast! Nu kam vajadzīgs šis saltums un drūmie skatieni? Kāpēc latvietim tik grūti pasmaidīt, izteikt komplimentu un samīļot citam citu?
Nekad neesmu izpratusi lielo patiku nīdēt un mūžīgi noniecināt valdību. Vai šī čīkstēšana ko ir devusi un dos? Protams, ka ne. Tikai sliktu omu pašiem un cilvēkiem līdzās.
Vēlētos uzrunāt un aicināt katru ikdienā biežāk pasmaidīt. Un ne tikai — būt laipnam, atsaucīgam, mīlošam un pozitīvam!
Arī augstprātība un iedomība sit augstu vilni. Kam gan tas vajadzīgs? Šorīt, braucot uz darbu un klausoties Latvijas Kristīgo radio, uzrunāja priestera teiktais, ka lepnība ir durvis uz visiem pārējiem grēkiem. Viss iet roku rokā, ķēdītē cits aiz cita, kad beigās cilvēks jau vairs nesaprot, ko dara.
Apkārt ir tik daudz skaista un brīnišķīga! Tā vien šķiet, ka kāre pēc mantas ir samaitājusi cilvēku līdz ārprātam. Šeit noteikti gribu citēt Viestura teikto. Par viņu runā un raksta daudzi gan sociālajos, gan sabiedriskajos medijos. Viesturs ir 45 gadus vecs vīrietis, kurš, neskatoties uz neatlaidīgo cīņu ar vēzi, saprata, ka tā ir zaudēta. Pašlaik Viesturs kārto dokumentus, lai Šveicē oficiāli veiktu eitanāziju. Viņam tika uzdots jautājums: «Ja tev tomēr tiktu dota vēl viena iespēja — kā tu nodzīvotu atlikušo dzīvi?» Viesturs atbildēja: «Es noteikti to nodzīvotu, kalpojot Dievam, baznīcai un cilvēkiem. Savu materiālo eksistenci izveidojot tādu, lai man pietiek ar minimumu.» Viņa teiktais mani aizskāra līdz sirds dziļumiem… Tas liek daudz domāt par savas dzīves vērtībām un prioritātēm. Ir jādzīvo patiesi pozitīvi un gaiši, jāizbauda katra diena un galvenais — jānovērtē viss mums dotais. Nevis jāskatās uz to, kā mums nav vai uz to, kas ir kaimiņam. Pazemība un līdzcietība ir neizsakāmi nepieciešama mūsu sabiedrībā. Jo par ko gan mēs domāsim, atrodoties dzīves nogalē? Ne jau par mantu, māju un mašīnu, bet gan par sev mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Par to gaišo un skaisto, kas noticis dzīves laikā. Labāk dzīvot ar mazumiņu, bet būt laimīgam un ar mieru sirdī.
Gaišas domas vairo gaišas domas, sapratne vairo sapratni, un mīlestība vairo mīlestību. Novēlu visiem gaišumu sirdī un prātā! Lai arī jums jauns sākums un skats uz dzīvi tāpat kā man un dabai, kas atmostas pilnā sparā.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: