Kad zivis rāpjas kokos 02.03.2018

Kā es neapskaužu jauniešus! Mana krustmeita šogad pabeigs vidusskolu. Mēs esam pārspriedušas jautājumu par tālāko izglītību. Un mani dara pavisam nedrošu padomi, kurus pati dodu. Jo nav pārliecības, ka tie ir pareizie. Nav pārliecības, ka varu palīdzēt. Ir tik daudz izvēļu, tik daudz dažādu iespēju, nu kā jaunajam cilvēkam tagad saprast, kura ir īstā? Pēc kādiem kritērijiem izvēlēties? Varu vien nopūsties un domāt, cik labi, ka pašai tas viss jau sen garām.
Ir kāda grāmata, pie kuras laiku pa laikam atgriežos. Tas ir visai gauss un nebūt ne sirdi plosošs lasāmgabals — kādas vecas angļu kundzes atmiņas par pašas dzīvi. Viņa kā jauna meitene uzsāka kalpones darbu lielā muižā. Galvenokārt grāmata sastāv no ikdienas dzīves aprakstiem, kuri nepārsteidz ar ko īpašu un tomēr ir savādi mierpilni valdzinoši. Tomēr galvenā grāmatas vērtība manās acīs ir tās ievads un nobeigums, kuros viņa tik mierīgi un skaisti pasniedz domu — toreiz izvēle bija skaidra. Ja esi dzimis strādnieku ģimenē, arī pats būsi strādnieks. Ja tēvs ir kāda amata meistars, tev, protams, tiks viņa rūpals un zināšanas. Augstākā karjeras iespēja šai sievietei bija — kalpot bagātai kundzei. Cik šausmīgi, teiksiet? Bet padomājiet dziļāk, varbūt nemaz tik šausmīgi tas nav? Cilvēki zināja savu vietu. Jā, jā, piekrītu, izklausās skarbi, bet tomēr.
Tagad jauniešiem tiek pielietas galvas ar vienu — tu vari būt jebkas! Pilnīgi jebkas! Pētnieks, ārsts, grāmatvedis, baņķieris un vēl, un vēl. Jebkas, manuprāt, stipri līdzinās nekam. Viss ir tas pats nekas. Karjeras testos, kurus nupat pilda teju katrs divpadmitklasnieks, jāatzīmē profesijas, kurās spēj sevi iztēloties. Viena no izvēlēm — dzejnieks! Tas nu gan ir pārsteigums! Dzejnieks! Profesija! Kur studē dzejnieki, cik gadu? Kāds ir viņu mēneša atalgojums un kādas sociālās garantijas? Karjeras un izaugsmes iespējas? Dīvaini. Un nav nekāds brīnums, ka lielum lielais skaits jauniešu aiziet studēt par mākoņu stūmējiem, salmu kūlējiem. Visas šīs biznesu vadības, projektu vadības, menedžmenti un resursu vadīšana. Kas tas viss ir? Ko viņi darīs?
Var jau būt, ka ļoti kļūdos, jo, papētot tuvāk darba piedāvājumus, tajos taču arī parādās tik pārsteidzoši amatu nosaukumi! Nu, piemēram — «ražošanas uzņēmums meklē stāstnieku». Vai arī — «meklējam kolēģi ar uzvarētāja gēnu». Punkts. Viss. Saproti, kā gribi. Kas būs jādara? Nu droši vien ik dienu jāuzvar karš ar Angliju un jāizkliedē sniega mākoņi. Reizi vasarā nāksies piesaukt lietu. Arī pienākumu apraksti ir tik interesanti! «Ja tavā leksikā nepastāv vārdi «nezinu, nevaru, nesanāks», tad esi tas, ko meklējam! Ja vārdi «vajag» un «tagad» ir tavi biežāk lietotie — meklējam tieši tevi»! Es neizgudroju, tas tiešām ir reāls darba sludinājums. Pēc pienākumu apraksta gan ir skaidrs — reiz to sauca par sekretāri. Tagad tā ir personīgā asistente, kura, kā izrādās, strādās nenoteiktu stundu skaitu nedēļā, būs jauna, bet ar obligātu augstāko izglītību, nenormālu darba pieredzi starptautiskā vidē, runās vismaz četrās valodās (droši vien tos «vajag» un «tagad» mācēs izkliegt uz kolēģiem arī tajās) un saņems stabilu atalgojumu, kas gandrīz vienmēr nozīmē minimālo algu. Un, ja stabilu, tātad uz pielikumu par kvalitatīvu bļaustīšanos ķīniski var necerēt, teica tak, ka alga būs stabila. Brīnos, kā nav pieraksta «kankāna dejošana katru dienu piecos tiks uzskatīta par priekšrocību»!
Skaties un brīnies! Tiešām vairs negribas būt jaunam. Nu vismaz ne tik jaunam, lai izdarītu tik nopietnu izvēli. Mēs jau nu kaut kā esam apgrozījušies, apbružājušies un pie vietas, bet tiem jaunajiem viegli nebūs. Turklāt viss pasaulē mainās tik ātri, ka apgalvot, kuras profesijas pēc pieciem gadiem būs pieprasītas, ir teju neiespējami. Visām tabulām un aprēķiniem par šo tēmu īpaši vairs neticu. Tās allaž rada speciālistu pārprodukciju kādā nozarē. Modes lieta — tad visi skrien uz valodām, tad uz juristiem, tad ekonomistiem. Kur viņi visi paliek pēc studijām, nudien nav skaidrs. Toties, kad vajag kārtīgu galdnieku atrast, — ķer vēju pa pusi Latvijas. Vai krāsns mūrnieku. Vai amatnieku, kurš prastu vienā feinā lauku mājā uztaisīt remontu ar veco laiku metodēm, ne poļu lakām un krāsām. Nja, laikam visi aizgāja uz tiem dzejniekiem studēt. Kāds teica, ka būs pieprasīti uz Latvijas simtdesmitgadi…
Tomēr es mazliet apskaužu sliktos padomju laikus. Vien tādēļ, ka toreiz bija skaidrs — ja esi grāmatvedis, tad tas tu arī būsi un paliksi. Līdz pensijai, kurā tevi izvadīs ar bronzas zirga statuju, torti un dzejas rindām. Viss bija tik skaidri un vienkārši kā maija debess, kamēr tagad no visiem stūriem pretī brēc apgalvojumi, ka vari izvēlēties ko vēlies un vēl kāds tur pasaulē sadosies rokās, lai tā notiktu. Absurdi, vai ne? Četrdesmit un vairāk gadu veci ļautiņi metas mainīt dzīvi par 180 grādiem — no bankas darbinieka par konditoru, no friziera par ķirurgu un tā vien dzirdi, ka dažam pat sanāk. Tikai depresijas rādītāji strauji kāpj. Visvairāk to vidū, kuri samierinās un kļūt par lauvu dresētāju no žurnālista nevēlas. Kā tad tā, drosmīgie jautā, nu kā tu nevēlies dzīvē iet tālāk? Nu kā tad tu vienā vietā veģetēsi un tā arī mūžu nodzīvosi, nepaprovējis, vai pēkšņi neparādās kāds talants? Tu jau desmito gadu esi biroja vadītāja? Nu saņemies taču, drosmīgāk, drošāk! Tu varēsi! Kas, ja negrib cilvēks varēt? Kas, ja viņam tieši viņa darbs ļoti patīk? Vai kādu interesē, ka var laimīgi un harmoniski dzīvot, esot apmierināts ar reiz izdarīto izvēli un nemeklēt allaž, vai zāle citur nav zaļāka? Nē, tie drosmīgie saka — viņam pašvērtējums klibo.
«Ikviens ir ģēnijs. Bet, ja spriedīsiet par zivi pēc tā, cik veiksmīgi viņa rāpjas kokā, tad zivs visu mūžu pavadīs pārliecībā, ka ir stulba.» Alberts Einšteins. Ko es teicu? Vajag tikai atrast savu, savu īsto vietu. Un tas šai dzīvē ir pats grūtākais.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: