Kad zivis rāpjas kokos 02.03.2018
Kā es neapskaužu jauniešus! Mana krustmeita šogad pabeigs
vidusskolu. Mēs esam pārspriedušas jautājumu par tālāko izglītību.
Un mani dara pavisam nedrošu padomi, kurus pati dodu. Jo nav
pārliecības, ka tie ir pareizie. Nav pārliecības, ka varu palīdzēt.
Ir tik daudz izvēļu, tik daudz dažādu iespēju, nu kā jaunajam
cilvēkam tagad saprast, kura ir īstā? Pēc kādiem kritērijiem
izvēlēties? Varu vien nopūsties un domāt, cik labi, ka pašai tas
viss jau sen garām.
Ir kāda grāmata, pie kuras laiku pa laikam atgriežos. Tas ir visai
gauss un nebūt ne sirdi plosošs lasāmgabals — kādas vecas
angļu kundzes atmiņas par pašas dzīvi. Viņa kā jauna meitene uzsāka
kalpones darbu lielā muižā. Galvenokārt grāmata sastāv no ikdienas
dzīves aprakstiem, kuri nepārsteidz ar ko īpašu un tomēr ir savādi
mierpilni valdzinoši. Tomēr galvenā grāmatas vērtība manās acīs ir
tās ievads un nobeigums, kuros viņa tik mierīgi un skaisti pasniedz
domu — toreiz izvēle bija skaidra. Ja esi dzimis strādnieku
ģimenē, arī pats būsi strādnieks. Ja tēvs ir kāda amata meistars,
tev, protams, tiks viņa rūpals un zināšanas. Augstākā karjeras
iespēja šai sievietei bija — kalpot bagātai kundzei. Cik
šausmīgi, teiksiet? Bet padomājiet dziļāk, varbūt nemaz tik
šausmīgi tas nav? Cilvēki zināja savu vietu. Jā, jā, piekrītu,
izklausās skarbi, bet tomēr.
Tagad jauniešiem tiek pielietas galvas ar vienu — tu vari būt
jebkas! Pilnīgi jebkas! Pētnieks, ārsts, grāmatvedis, baņķieris un
vēl, un vēl. Jebkas, manuprāt, stipri līdzinās nekam. Viss ir tas
pats nekas. Karjeras testos, kurus nupat pilda teju katrs
divpadmitklasnieks, jāatzīmē profesijas, kurās spēj sevi
iztēloties. Viena no izvēlēm — dzejnieks! Tas nu gan ir
pārsteigums! Dzejnieks! Profesija! Kur studē dzejnieki, cik gadu?
Kāds ir viņu mēneša atalgojums un kādas sociālās garantijas?
Karjeras un izaugsmes iespējas? Dīvaini. Un nav nekāds brīnums, ka
lielum lielais skaits jauniešu aiziet studēt par mākoņu stūmējiem,
salmu kūlējiem. Visas šīs biznesu vadības, projektu vadības,
menedžmenti un resursu vadīšana. Kas tas viss ir? Ko viņi
darīs?
Var jau būt, ka ļoti kļūdos, jo, papētot tuvāk darba piedāvājumus,
tajos taču arī parādās tik pārsteidzoši amatu nosaukumi! Nu,
piemēram — «ražošanas uzņēmums meklē stāstnieku». Vai arī —
«meklējam kolēģi ar uzvarētāja gēnu». Punkts. Viss. Saproti, kā
gribi. Kas būs jādara? Nu droši vien ik dienu jāuzvar karš ar
Angliju un jāizkliedē sniega mākoņi. Reizi vasarā nāksies piesaukt
lietu. Arī pienākumu apraksti ir tik interesanti! «Ja tavā leksikā
nepastāv vārdi «nezinu, nevaru, nesanāks», tad esi tas, ko
meklējam! Ja vārdi «vajag» un «tagad» ir tavi biežāk
lietotie — meklējam tieši tevi»! Es neizgudroju, tas tiešām ir
reāls darba sludinājums. Pēc pienākumu apraksta gan ir
skaidrs — reiz to sauca par sekretāri. Tagad tā ir personīgā
asistente, kura, kā izrādās, strādās nenoteiktu stundu skaitu
nedēļā, būs jauna, bet ar obligātu augstāko izglītību, nenormālu
darba pieredzi starptautiskā vidē, runās vismaz četrās valodās
(droši vien tos «vajag» un «tagad» mācēs izkliegt uz kolēģiem arī
tajās) un saņems stabilu atalgojumu, kas gandrīz vienmēr nozīmē
minimālo algu. Un, ja stabilu, tātad uz pielikumu par kvalitatīvu
bļaustīšanos ķīniski var necerēt, teica tak, ka alga būs stabila.
Brīnos, kā nav pieraksta «kankāna dejošana katru dienu piecos tiks
uzskatīta par priekšrocību»!
Skaties un brīnies! Tiešām vairs negribas būt jaunam. Nu vismaz ne
tik jaunam, lai izdarītu tik nopietnu izvēli. Mēs jau nu kaut kā
esam apgrozījušies, apbružājušies un pie vietas, bet tiem jaunajiem
viegli nebūs. Turklāt viss pasaulē mainās tik ātri, ka apgalvot,
kuras profesijas pēc pieciem gadiem būs pieprasītas, ir teju
neiespējami. Visām tabulām un aprēķiniem par šo tēmu īpaši vairs
neticu. Tās allaž rada speciālistu pārprodukciju kādā nozarē. Modes
lieta — tad visi skrien uz valodām, tad uz juristiem, tad
ekonomistiem. Kur viņi visi paliek pēc studijām, nudien nav
skaidrs. Toties, kad vajag kārtīgu galdnieku atrast, — ķer
vēju pa pusi Latvijas. Vai krāsns mūrnieku. Vai amatnieku, kurš
prastu vienā feinā lauku mājā uztaisīt remontu ar veco laiku
metodēm, ne poļu lakām un krāsām. Nja, laikam visi aizgāja uz tiem
dzejniekiem studēt. Kāds teica, ka būs pieprasīti uz Latvijas
simtdesmitgadi…
Tomēr es mazliet apskaužu sliktos padomju laikus. Vien tādēļ, ka
toreiz bija skaidrs — ja esi grāmatvedis, tad tas tu arī būsi
un paliksi. Līdz pensijai, kurā tevi izvadīs ar bronzas zirga
statuju, torti un dzejas rindām. Viss bija tik skaidri un vienkārši
kā maija debess, kamēr tagad no visiem stūriem pretī brēc
apgalvojumi, ka vari izvēlēties ko vēlies un vēl kāds tur pasaulē
sadosies rokās, lai tā notiktu. Absurdi, vai ne? Četrdesmit un
vairāk gadu veci ļautiņi metas mainīt dzīvi par
180 grādiem — no bankas darbinieka par konditoru, no
friziera par ķirurgu un tā vien dzirdi, ka dažam pat sanāk. Tikai
depresijas rādītāji strauji kāpj. Visvairāk to vidū, kuri
samierinās un kļūt par lauvu dresētāju no žurnālista nevēlas. Kā
tad tā, drosmīgie jautā, nu kā tu nevēlies dzīvē iet tālāk? Nu kā
tad tu vienā vietā veģetēsi un tā arī mūžu nodzīvosi, nepaprovējis,
vai pēkšņi neparādās kāds talants? Tu jau desmito gadu esi biroja
vadītāja? Nu saņemies taču, drosmīgāk, drošāk! Tu varēsi! Kas, ja
negrib cilvēks varēt? Kas, ja viņam tieši viņa darbs ļoti patīk?
Vai kādu interesē, ka var laimīgi un harmoniski dzīvot, esot
apmierināts ar reiz izdarīto izvēli un nemeklēt allaž, vai zāle
citur nav zaļāka? Nē, tie drosmīgie saka — viņam pašvērtējums
klibo.
«Ikviens ir ģēnijs. Bet, ja spriedīsiet par zivi pēc tā, cik
veiksmīgi viņa rāpjas kokā, tad zivs visu mūžu pavadīs pārliecībā,
ka ir stulba.» Alberts Einšteins. Ko es teicu? Vajag tikai atrast
savu, savu īsto vietu. Un tas šai dzīvē ir pats grūtākais.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: