Kamēr krāmēju krāmus, brīvlaiks rūk 26.06.2015
Lēni un negribīgi šopavasar dzestrā laika ādu nomainīju ar vasarīgām, vieglām un gaisu viegli caurlaidošām drānām. Kaut kā dziļi iesēdies piesardzīgais ziemeļnieks —un ja nu līst, un ja nu ass vējš, un ja pēc svelmīgās saules uznāk krusa? Sīpola princips lieliski palīdz tuvākos un tālākos ceļos tepat, vandoties riņķī netālu no mājām, gan tālākos braucienos. Agrā jaunībā, piedaloties vienā otrā kalnā kāpēju ekspedīcijā vai orientēšanās sacensību komandā, visam atlikušajam mūžam iemācījos ārkārtīgi noderīgas lietas. Pirmkārt: ņemt līdzi mugursomā tikai visvisvisnepieciešamāko, un tā nebūt nav lūpukrāsa, paliels spogulis un dāmu romāns. Tāpēc, ka soma tikai, krāmējoties ceļam, liekas viegla. Tikko esi izmests kādas nekurienes sākumpunktā, tā pārvēršas par smagu kupri, kas tā vien tīko tevi saliekt deviņos līkumos, līdz jēlumam noberzt plecus un teltī ieņemt visērtāko vietu. Otrkārt, tāpēc, ka ceļojums ir jāizbauda ar piedzīvojumam piemītošo brīvestības un viegluma garšu, nevis jāmēģina vilkt līdzi mazs un visai neērts tavas mājas pierastās dzīves modelis — kurā neiztikt bez rīta, pusdienu un vakara rituāliem un visa, kas tajos ierasti iekļaujas, mīļo krūzīti ieskaitot. Ceļa karte, pase un nauda, un pārējais būs! Kāds cienījams kungs, kurš bijis vai visos pasaules kontinentos, savas apjomīgās ceļasomas stiepdams, pukojās pats uz sevi un ironizēja, ka vecums nekad nenāk viens — atbraucis pāri okeānam uz Latviju ar mantu kaudzi, bet vajadzēja vien tās manis nosauktās dažas lietas, un pārējais rastos bez grūtībām, bet viņš atļāvās, sev par postu, pārkāpt zelta likumu.
Nupat visas pasaules informācijas krātuve internets man piespēlēja ļoti jau nu gudru un derīgu pamācību ar galvenajiem 11 padomiem, bez kuriem labāk ceļojumā nemaz nedoties. Lasīju un ķiķināju, lai man prātīgais gudrību autors piedod vieglprātību! Pirmais noteikums — lai nesabojātu brīvdienas, jau laikus esot jāapbruņojas ar pretodu līdzekli. Esmu pieredzējusi pa indivīdam, kas burtiski pārņemts ar pūšanu no flakoniņa: smidzina migliņu ap sevi, trāpa visiem pārējiem, arī, protams, uz ugunskurā gatavotā ēdiena, visu drēbēm, vēl noteikti kādā acī, un tad tikai sākas pretmošķu jandāliņš. Odi nobīstas no tik straujām, vienlaikus daudzu izdarītām kustībām, nevis no ķīmijas.
Otrs — obligātas neapmaldīšanās priekšnoteikums esot globālā pozicionēšanās sistēma. Tā ļaušot izkļūt no negaidītiem purviem vēl pirms nakts melnuma iestāšanās. Kāpēc man būtu savā brīvajā laikā labprātīgi jābrien purvā? Negaidot tas var pārsteigt marsieti, bet mēs vēl savā zaļajā pasaulē taču laikam mākam pamanīt purva tuvošanās pazīmes. Pat dzērveņu sievas iesien pirmajā purva takas bērziņā lakatiņu vai košas bumbierenes, lai var iztālis izeju ieraudzīt, bet par pozicionēšanās sistēmu laikam pat dzirdējušas nebūs.
Tā, tā, lasu tālāk — lukturītis, elementāru medikamentu aptieciņa… to vismaz var saņemt mazā vīstoklītī kabatā. Nu, nu: armijas tipa guļammaiss… Tas gan paredzēts sala laikam. Salna nebūs sals mīnusos, ja nu nedaudz stundu jūnija sākumā, bet sasildīties taču var arī, nedaudz padrebot un paklabinot zobus. Esot iegādājami pat guļammaisi speciāli sievietēm ar īpašu uzliku uz krūtīm. Iesaka vēl apsildāmas armijas teltis, bet tad jau man vajadzēs arī pāris zaldātu, kas to mantu stiepj no muguras. Tabletes ūdens dezinfekcijai… Tās attīrīs ūdeni, lai nerastos problēmas ar baktērijām un aļģēm, bet pirms lietošanas rūpīgi jāizstudējot instrukcija (jau tagad nespēju veikalos un aptiekās bez palielināmā stikla izburtot to speciāli sīksīkiem burtiņiem uzrakstīto, kur nu vēl dabā, spiedīgos apstākļos… Ha! Reiz kādā situācijā, nogājušies bezspēkā, izcepušies saulē un ilgodamies pēc visniecīgākā atspirdzinājuma, saklupām ap neapetītlīga izskata zirga vai ēzeļa kājas iespiedumu — pasmalstījām gružus uz malu un burtiski izsūcām draudzīgi un brālīgi lāsumiņu sausu. Kaut caureja būtu piemetusies, bet nekā!
Obligāts esot arī prīmuss, ja sadomāju nakšņot un vēl uzēst. Nekā nebij, uguns žāvē slapjās apģērba kārtas, nomierina un satuvina cilvēku ar cilvēku, cilvēku ar māti dabu. Nebūs mugursomā prīmusa! Garais saraksts noslēdzās ar pamācību nemēslot mežā. Tas, kas dabā dabiski nesadalās, glīti jāiesaiņo un jāvelk atkal līdzi uz mājām.
Ziniet ko? Vai nu nekustu ārā no dzīvokļa, vai pielaižu instrukcijai, kas uzdrukāta uz mīksta, labas kvalitātes papīra, uguni gunskura iekuršanai. Nav vaļas prātuļot, sveiki — dodos laukos un mežos, jo atvaļinājums vasarā tomēr ir vērtība.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: