Laiks skrien. Vai tiekam līdzi? 17.02.2017
Atgriežoties darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, jūtos it kā
pēdējie divi gadi būtu pavadīti uz citas planētas. Tur laiks tika
mērīts mazā cilvēciņa sasniegumos un skrēja uz priekšu straujiem
soļiem. Vēl pagājušajā nedēļā nebiju īsti attapusies, ka arī
paralēlajā pasaulē pulkstenis nav stāvējis uz vietas. To spilgti
izjutu, dodoties uz zinātniski pētniecisko darbu konferenci Talsu
Valsts ģimnāzijā, kuru, kā man pašai šķita, biju tikko absolvējusi.
Neteikšu, ka, vērojot skolēnu prezentācijas par informācijas
tehnoloģijām, sajutos veca, bet tāda, kurai vajag uzinstalēt kādu
jaunu programmu, noteikti. «Izskatās pēc Annas…» nedroši teica kāda
gaitenī sastapta skolotāja, un es sapratu ne vien to, ka izlaidums
nebija vakar, bet arī to, ka pāris gadus neesmu skolā pat kāju
spērusi. Jā, laika ritējums ir viena jocīga padarīšana.
Tomēr manai atsvešinātības izjūtai ir arī priekšrocības. Mēs jau
zinām, ka, pārmaiņas vērojot, tās nemana, toties sveši bērni aug
ātri. Nereti, ja pilsētā parādās kāds ārzemnieks, mēs steidzam viņu
izprašņāt par gūtajiem iespaidiem, jo apzināmies, ka skatam no
malas ir vērtība. Pēdējās nedēļas laikā diezgan bieži pieķeru sevi,
izdarot šādus «ārzemnieka» vērtējumus par sastaptajiem cilvēkiem un
apmeklētajām iestādēm. Un tie ir ļoti dažādi. Piedzīvoti brīži, kas
liek apbrīnot cilvēku uzdrīkstēšanos un paveikto. Ir neizsakāms
prieks mūsu avīzes lappusēs lasīt par uzņēmējiem, kuri spējuši
veikt nozīmīgas un, visticamāk, neērtas pārmaiņas, lai aizsteigtos
soli priekšā vienmēr prasīgajam progresam. Taču bijušas arī
situācijas, kad pārņem deja vu izjūta — es te biju pirms diviem
gadiem, bet tikpat labi tas varēja būt vakar. Nekas nav
mainījies.
Šķiet, ka par laika straujo gaitu visbiežāk runājam ar nostalģisku
noskaņu par zāli, kas kādreiz bija zaļāka. Var jau būt, ka bija.
Bet, pārlieku daudz par to domājot, nepamanām, ka nokalst zāliens,
kas jānopļauj un jāaplaista šodien. Nekad vairs nebūs tā, ka,
apgūstot noteiktas zināšanas un prasmes, būsim ekipēti visam mūžam.
Vienīgā prasme, kas nenovecos, ir spēja nemitīgi mainīties,
mācīties, pārvarēt savu nedrošību un negribēšanu.
Atceros, kā augstskolas pirmajā kursā pārmetām ekonomikas
pasniedzējam, ka viņš runā par visādiem globāliem procesiem, kamēr
mēs vēl neprotam sastādīt bilanci. Viņš atbildēja, ka izglītības
mērķis ir iedot mums plašāku redzējumu un izpratni. Veikt konkrētus
uzdevumus varēsim iemācīties jebkurā brīdī, un tam ne vienmēr
nepieciešama augstskola. Vai, kā man nepatika šī atbilde! Es
gribēju, saņemot diplomu, būt «izcepta» gatava. Tagad arvien
skaidrāk redzu, ka gatavi mēs nebūsim nekad. Kas der šodien,
iespējams, nederēs rīt. Laiks skrien, neprasot mūsu atļauju. Mums
ir divas izvēles iespējas — negribīgi vilkties tam nopakaļ un ļaut,
lai pārmaiņas mūs nosmacē, vai tomēr pārslēgt lielāku ātrumu un
meklēt risinājumus, kas var palīdzēt šodien.
Kāds varbūt mani pārpratīs un padomās, ka aicinu atmest visu veco.
Nekādā ziņā! Pamati ir jāstiprina, bet fasādei aizvien nepieciešami
uzlabojumi. Ja sakām, ka viss jānojauc, esam augstprātīgi un
tuvredzīgi. Taču, ja mierīgi dzīvojam, iesaldēti laikā, ir vērts
aizdomāties, vai mūsu sasaistē ar realitāti nav radies kāds
pārrāvums.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: