Laimes meklējumos 10.11.2017

Agrita Blumberga
agritablumberga@inbox.lv
63222048

Tweet

Fonā skan pieklusinātas balsis, tosterā baltmaizes šķēle iegūst zeltaini brūnganu nokrāsu un kafijas patīkami saldenais aromāts drīz vien ir piepildījis visu virtuvi. Šo idilli laiku pa laikam pārtrauc tikai motora rūkoņa, kas viegli pazib aiz loga. Izdzirdu luterāņu baznīcas atjaunoto pulksteņu zvanu skaņas un apjaušu, ka nekur citur es šobrīd nevēlētos atrasties. Par spīti problēmām, ar kurām ikdienā sastopos, šķiet, ka nekas tik ļoti nesāpina kā apkārt dzirdamās vaimanas un vēlme labākas dzīves meklējumos doties citviet.
Ja runājam par mājām, daļa cilvēku apgalvos, ka tās atrodas tur, kur pret viņiem pienācīgi izturas. Mājas, māju izjūta un dzīve savā nebeidzamajā skrējienā liek aizdomāties par patiesajām vērtībām. Zinu, ka, ja man kādreiz nāktos atstāt dzimteni, es vairs nebūtu tā, kas biju agrāk. Zeme, kurā esmu piedzimusi, uzaugusi un aizvadu savas dienas, ir daļa no manis — manas identitātes. Grūti iedomāties, ka šīs izjūtas kādam varētu būt citādākas.
Pēdējo gadu laikā daudz raidījumu un diskusiju tiek veltītas tieši šim tematam. Ekonomiskie rādītāji skumdina, un sabiedrība turpina novecot, taču man gribas ticēt, ka latviešu tauta neiznīks un vēl parādīs savu spēku. Gluži kā 1991. gadā, kad dažādu tautību cilvēki ieradās Rīgā, apliecinot, ka ir gatavi cīnīties par savu valsti un brīvību. Straujiem soļiem tuvojas Lāčplēša diena, kas tiek atzīmēta par godu neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvarai pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb Bermonta karaspēku. Laika posms no 1918. gada 18. novembra — Latvijas Republikas proklamēšanas dienas — līdz 1919. gada 11. novembrim — Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka — bija viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī vēl aizvien atradās vācu un krievu karaspēks, un tikai 1919. gadā, kad Latvijas brīvības cīņu laikā iekarotāji tika padzīti no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.
Svinot Lāčplēša dienu, varam piespraust sarkanbaltsarkano lentīti un to lepni atrādīt garāmgājējiem, bet, ja mūsu sirdī ir tukšums, ārējas izpausmes neko nemainīs. Šādos brīžos ir vērts ielūkoties sevī un padomāt, kādēļ mums šķiet, ka citur dzīve ir labāka. Vai tad to neveidojam mēs paši? Varbūt problēma slēpjas ne vien valsts pārvaldē, bet arī mūsu, pilsoņu, attieksmē?
Latvijas Universitātes asociētā profesore un pētniece Inta Mieriņa, runājot par Latvijā apjomīgākā pētījuma rezultātiem, kas veltīts remigrantu pieredzei, atklāja, ka respondentu minētie atgriešanās iemesli pamatā ir neekonomiska rakstura. Lielākoties tās ir ilgas pēc Latvijas un latviešu valodas, ģimene un draugi, nevēlēšanās dzīvot kā svešiniekiem, atstumtajiem, nespēja integrēties, vērtību pārvērtēšana, rūpes par bērniem, pārvarētas finansiālās grūtības un vēlme attīstīt biznesa idejas Latvijā. Savukārt aizbraukšanas iemesli bijuši tieši ekonomiska rakstura.
Par šo tēmu esmu dzirdējusi ļoti dažādus stāstus, taču tiem visiem ir kas kopīgs — lai arī kāds būtu labklājības līmenis, tas gandrīz nekad nav pietiekams. Cilvēks vispār ir interesanta būtne — ieprogrammē sevi dzīties pēc naudas un pēc tam brīnās, kāpēc nejūt mieru. Dievs nav mazais bērns — redzot, ka cilvēks piepildījumu meklē vietās, kur to nevar atrast, Viņš kādā brīdī liek apstāties. Daļa latviešu ārpus dzimtenes robežām dodas ar mērķi sapelnīt līdzekļus, lai pēcāk atgrieztos, taču būsim godīgi — cik daudz ir šādu cilvēku? Lielākais vairums aizbrauc citu iemeslu vadīti. Protams, arī to var saprast, taču kamdēļ laime netiek meklēta vietā, kur tā ir visvieglāk atrodama?
Latvija ir daļa no mums, daļa no mūsu pagātnes, tagadnes un nākotnes. Ir pienācis laiks pie krūtīm piespraust sarkanbaltsarkano lenti, pateikties par visu, ko šajā zemē esam varējuši piedzīvot, un ar degošu sirdi vienoties kopīgā lūgšanā — Dievs, svētī Latviju!

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: