Laimes meklējumos 10.11.2017

Fonā skan pieklusinātas balsis, tosterā baltmaizes šķēle iegūst
zeltaini brūnganu nokrāsu un kafijas patīkami saldenais aromāts
drīz vien ir piepildījis visu virtuvi. Šo idilli laiku pa laikam
pārtrauc tikai motora rūkoņa, kas viegli pazib aiz loga. Izdzirdu
luterāņu baznīcas atjaunoto pulksteņu zvanu skaņas un apjaušu, ka
nekur citur es šobrīd nevēlētos atrasties. Par spīti problēmām, ar
kurām ikdienā sastopos, šķiet, ka nekas tik ļoti nesāpina kā apkārt
dzirdamās vaimanas un vēlme labākas dzīves meklējumos doties
citviet.
Ja runājam par mājām, daļa cilvēku apgalvos, ka tās atrodas tur,
kur pret viņiem pienācīgi izturas. Mājas, māju izjūta un dzīve savā
nebeidzamajā skrējienā liek aizdomāties par patiesajām vērtībām.
Zinu, ka, ja man kādreiz nāktos atstāt dzimteni, es vairs nebūtu
tā, kas biju agrāk. Zeme, kurā esmu piedzimusi, uzaugusi un aizvadu
savas dienas, ir daļa no manis — manas identitātes. Grūti
iedomāties, ka šīs izjūtas kādam varētu būt citādākas.
Pēdējo gadu laikā daudz raidījumu un diskusiju tiek veltītas tieši
šim tematam. Ekonomiskie rādītāji skumdina, un sabiedrība turpina
novecot, taču man gribas ticēt, ka latviešu tauta neiznīks un vēl
parādīs savu spēku. Gluži kā 1991. gadā, kad dažādu tautību
cilvēki ieradās Rīgā, apliecinot, ka ir gatavi cīnīties par savu
valsti un brīvību. Straujiem soļiem tuvojas Lāčplēša diena, kas
tiek atzīmēta par godu neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvarai
pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb Bermonta karaspēku. Laika posms
no 1918. gada 18. novembra — Latvijas Republikas
proklamēšanas dienas — līdz 1919. gada
11. novembrim — Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju
karaspēka — bija viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē.
Lai gan 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība,
valstī vēl aizvien atradās vācu un krievu karaspēks, un tikai
1919. gadā, kad Latvijas brīvības cīņu laikā iekarotāji tika
padzīti no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un
nostiprinājusi savu neatkarību.
Svinot Lāčplēša dienu, varam piespraust sarkanbaltsarkano lentīti
un to lepni atrādīt garāmgājējiem, bet, ja mūsu sirdī ir tukšums,
ārējas izpausmes neko nemainīs. Šādos brīžos ir vērts ielūkoties
sevī un padomāt, kādēļ mums šķiet, ka citur dzīve ir labāka. Vai
tad to neveidojam mēs paši? Varbūt problēma slēpjas ne vien valsts
pārvaldē, bet arī mūsu, pilsoņu, attieksmē?
Latvijas Universitātes asociētā profesore un pētniece Inta Mieriņa,
runājot par Latvijā apjomīgākā pētījuma rezultātiem, kas veltīts
remigrantu pieredzei, atklāja, ka respondentu minētie atgriešanās
iemesli pamatā ir neekonomiska rakstura. Lielākoties tās ir ilgas
pēc Latvijas un latviešu valodas, ģimene un draugi, nevēlēšanās
dzīvot kā svešiniekiem, atstumtajiem, nespēja integrēties, vērtību
pārvērtēšana, rūpes par bērniem, pārvarētas finansiālās grūtības un
vēlme attīstīt biznesa idejas Latvijā. Savukārt aizbraukšanas
iemesli bijuši tieši ekonomiska rakstura.
Par šo tēmu esmu dzirdējusi ļoti dažādus stāstus, taču tiem visiem
ir kas kopīgs — lai arī kāds būtu labklājības līmenis, tas
gandrīz nekad nav pietiekams. Cilvēks vispār ir interesanta
būtne — ieprogrammē sevi dzīties pēc naudas un pēc tam brīnās,
kāpēc nejūt mieru. Dievs nav mazais bērns — redzot, ka cilvēks
piepildījumu meklē vietās, kur to nevar atrast, Viņš kādā brīdī
liek apstāties. Daļa latviešu ārpus dzimtenes robežām dodas ar
mērķi sapelnīt līdzekļus, lai pēcāk atgrieztos, taču būsim
godīgi — cik daudz ir šādu cilvēku? Lielākais vairums aizbrauc
citu iemeslu vadīti. Protams, arī to var saprast, taču kamdēļ laime
netiek meklēta vietā, kur tā ir visvieglāk atrodama?
Latvija ir daļa no mums, daļa no mūsu pagātnes, tagadnes un
nākotnes. Ir pienācis laiks pie krūtīm piespraust sarkanbaltsarkano
lenti, pateikties par visu, ko šajā zemē esam varējuši piedzīvot,
un ar degošu sirdi vienoties kopīgā lūgšanā — Dievs, svētī
Latviju!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: